— Simtniek, — viņš griezās pie virsnieka, — ņem šo sievieti un viņas bērnu un aizved uz ēku, kur dzīvo mani vergi! Šī jūdiete vairs nebūs kundze. Viņa būs kalpone tai, kura ieņems viņas vietu. Un tu, — viņš sacīja pārvaldniekam, — neaizmirsti viņu aizsūtīt rīt no rīta nomazgāt kājas savai kundzei, kas tūlīt atnāks uz šejieni! Ja kalpone atteiksies paklausīt, sodi viņu ar nūjām.
Virsnieks un mājas pārzinis piegāja pie Sāras, taču apstājās, neuzdrošinoties viņai pieskarties. Bet tas nebija vajadzīgs. Sāra ievīstīja raudošo bērnu lakatā un izgāja no istabas, čukstēdama:
— Ābrahāma, Izaka, Jēkaba dievs, apžēlojies par mums…
Viņa zemu noliecās troņmantnieka priekšā, no acīm viņai ritēja klusas asaras. Vēl no priekštelpas Ramzess dzirdēja viņas maigo balsi:
— Ābrahāma, īza…
Kad viss norima, vietvaldis griezās pie virsnieka un pārvaldnieka:
Dēsities ar lāpām uz vīģeskoku ieskauto māju…
Saprotu, — pārvaldnieks atteica.
— Un nekavējoties atvedīsi! šurp sievieti, kas tur dzīvo…
— Tiks izpildīts!
— Šī sieviete turpmāk būs jūsu kundze un kundze Sārai, kurai ik rītu jāmazgā viņai kājas, jāaplaista viņa ar ūdeni un jātur viņas priekšā spogulis. Tā ir mana griba un pavēle.
— Tiks izpildīts!
— Un rīt no rīta ziņosi man, vai jaunā kalpone nav ietiepīga.
Devis šos rīkojumus, vietvaldis atgriezās pilī, taču visu nakti negulēja. Sirds viņam bija iekvēlojusies atriebībā.
Ramzess juta, ka, pat nepacēlis balsi, bija iznīcinājis Sāru, kas uzdrošinājās viņu krāpt. Viņš bija sodījis viņu kā ķēniņš, kas ar vienu uzacs kustību nogāž cilvēku no. augstumiem verdzības bezdibenī. Taču Sāra bija vienīgi priesteru ierocis un troņmantnieks pārāk taisnīgs, lai, salauzis šo Ieroci, piedotu tiem, kas to izmantoja.
Tas, ka priesteri bija neaizsniedzami, saniknoja viņu vēl vairāk. Princis varēja aizdzīt Sāru ar bērnu nakts vidū uz kalpotāju māju, taču nespēja atņemt Herhoram viņa varu, bet Nofri — virspriestera amatu. Sāra nokrita viņam pie kājām kā samīts tārps, bet Herhors un Nofri, kas bija viņam laupījuši viņa pirmdzimto, pacēlās pāri Ēģiptei un (ak, negods!) pāri viņam pašam, nākamajam faraonam, kā piramīdas… Un, lūk, jau kuro reizi šai gadā viņam ienāca prātā pārestības, ko viņš bija cietis no priesteriem. Skolā viņu dauzīja ar nūjām tā, ka mugura brakšķēja, vai mērdēja badā, ka likās, vēders pieaugs pie mugurkaula. Pērnā gada manevros Herhors viņam izjauca visu plānu un pēc tam, uzvēlis vainu viņam, atņēma korpusu. Tas pats Herhors izraisīja pret viņu faraona nežēlastību par to, ka viņš bija paņēmis pie sevis Sāru, un ļāva viņam atkal ieņemt godpilno stāvokli tikai tad, kad viņš pazemīgi bija pavadījis dažus mēnešus labprātīgā trimdā. Šķita, ka, saņēmis korpusu un kļuvis par vietvaldi, Ramzess būs brīvs no priesteru aizgādības. Taču tieši tagad tie ierobežo viņu divkārtīgi. Priesteri iecēla viņu par vietvaldi — kādēļ? Lai attālinātu no faraona un noslēgtu kaunpilnu līgumu ar Asīriju. Priesteri lika viņam kā grēknožēlniekam doties uz templi, kad viņš gribēja iegūt ziņas par valsts stāvokli, un tur biedēja, rādīja viltus brīnumus un krāpa, sniegdami gluži aplamus paskaidrojumus. Pēc tam sāka iejaukties viņa dzīvē, attiecībās ar sievietēm, ar feniķiešiem, sekot viņa parādiem un beidzot, lai viņu pazemotu un padarītu smieklīgu tautas acīs, atdeva viņa pirmdzimto jūdiem!
Izjuzdams aizvainojuma smagumu, Ramzess vienlaikus saprata, ka pagaidām nespēj atriebties, tādēļ nolēma gaidīt. Priesteru skolā viņš bija iemācījies valdīt pār sevi, galmā bija iemācījies paciest pārestības un liekuļot — tas tagad būs viņa vairogs un ierocis cīņā ar priesteriem. … Pagaidām viņš maldinās viņus, bet, kad pienāks piemērots brīdis, tā Iezvels, ka viņi vairs necelsies.
Laukā ausa gaisma. Troņmantnieks cieši aizmiga.
Kad viņš pamodās, pirmais cilvēks, kuru viņš Ieraudzīja, bija Sāras mājas pārvaldnieks. Ramzess pavaicāja:, — Kā Izturas Sāra?
— Viņa nomazgāja savai kundzei kājas, kā tu pavēlēji, mūsu valdniek, — pārvaldnieks atteica.
— Vai viņa nebija ietiepīga?
— Viņa bija pazemības pilna, taču diezgan neveikla, tālab viņas kundze iespēra viņai ar kāju pa seju…
Ramzess sarāvās,
— Un ko Sāra? — viņš iesaucās.
— Nokrita pie zemes. Un, kad jaunā kundze lika viņai aiziet, klusi raudādama, izgāja…
Princis sāka staigāt pa istabu.
Un kā viņa pavadīja nakti?
Vai jaunā kundze?
Nē. Es jautāju par Sāru…
— Kā tu pavēlēji, Sāra ar bērnu devās uz kalpotāju māju. Tur kalpones aiz žēlastības atdeva viņai jaunu mašu, taču Sāra negāja gulēt, bet nosēdēja visu nakti ar bērnu uz ceļiem.
— Un ko bērns? — troņmantnieks jautāja.
Bērns ir vesels. Šorīt, kad Sāra devās kalpot pie savas jaunās kundzes, citas sievietes izpeldināja viņu siltā ūdenī, bet ganu sieva, kurai arī ir zīdainis, pabaroja viņu ar krūti,
Nav labi, — Ramzess sacīja, — ja govs nebaro savu teļu, bet gan velk arklu zem pātagas sitieniem. Un, kaut arī šī jūdiete ir smagi.noziegusies, es nevēlos, lai ciestu viņas nevainīgais mazulis. Sāra vairs nemazgās kājas jaunajai kundzei un nesaņems no viņas spērienus. Ierādi viņai kalpotāju mājā atsevišķu istabu, iedod dažus traukus un liec viņu pabarot, kā baro sievieti, kas nesen dzemdējusi. Un lai viņa mierīgi audzina savu bērnu.
Lai tu dzīvo mūžos, mūsu valdniek! — pārvaldnieks atteica un steidzās izpildīt vietvalža pavēli.
Visi kalpotāji mīlēja Sāru, toties ļaunā un klaigulīgā Kama dažu stundu laikā bija paguvusi noskaņot viņus naidīgi.
Trīsdesmit devītā nodaļa
Lielu laimi feniķiešu priesteriene Ramzesam nesniedza. Kad troņmantnieks pirmoreiz atnāca apciemot viņu paviljonā, kur pirms tam bija dzīvojusi Sāra, viņš cerēja sagaidīt pateicību, taču Kama uzņēma viņu gandrīz naidīgi,
— Kā, — viņa iesaucās, — nav pagājusi ne diena, un tu jau iežēlojies par nekrietno jūdieti?
— Viņa taču dzīvo kalpotāju mājā, — princis atbildēja,
Bet mans pārvaldnieks sacīja, ka viņa vairs nemazgāšot man kājas …
Troņmantnieks saviebās, Tu, kā redzams, vēl neesi apmierināta, — viņš noteica.
— Es nerimšos, — viņa aizsvilās, — iekams nepārmācīšu viņu, iekams, kalpodama man un tupēdama ceļos man pie kājām, viņa neaizmirsīs, ka bija reiz kundze šai mājā.
Feniķiete aizvien vairāk nepatika Ramzesam.
Kama, — viņš sacīja, — ja mans kalpotājs iespertu ar kāju kucei, kas baro savu kucēnu, es viņu padzītu… Un tu iespēri ar kāju sievietei un mātei. Bet Ēģiptē mātes vārds ir svēts, un krietns ēģiptietis vairāk par visu pasaulē goda dievus, faraonu un māti.
— Vai! man, — iesaucās Kama, iemezdamas gultā, — Lūk, atriebība par to, ka atteicos no savas dievietes … Vel pirms nedēļas man pie kājām lika ziedus un kvēpināja vīraku manā priekšā, bet tagad…
Princis izgāja no istabas un ieradās pie feniķietes tikai pēc dažām dienām. Taču atkal sastapa Kamu nelāgā noskaņojumā.
Lūdzu tevi, valdniek, — viņa iekliedzās, — parādi lielāku gādību par mani! Tavi kalpotāji man vairs neklausa, kareivji raugās caur pieri, un es baidos, ka virtuvē kāds neieber man indi ēdienā…
Es biju aizņemts ar karaspēku, — princis atteica, — un nevarēju atnākt pie tevis…
Nav tiesa, — Kama dusmīgi atbildēja, — vakar tu biji pie mana balkona, bet pēc tam devies uz kalpotāju māju, kur dzīvo tā jūdiete…