Diezgan! — troņmantnieks viņu pārtrauca. — Es nebiju ne pie tava balkona, ne pie kalpotājiem. Bet, ja tev likās, ka redzi mani, tas nozīmē, ka šis nelietīgais grieķis, tavs mīļākais, ne tikai nav pametis Ēģipti, bet pat uzdrošinās klaiņot pa manu dārzu.
Feniķiete ar šausmām klausījās, — Ak, Ištara, — viņa iekliedzās, — glāb mani… Ak, zeme, paslēp mani! Ja Likons atgriezies, man draud liela nelaime…
Princis iesmējās, taču viņam apnika klausīties Kamas žēlabās.
— Neraizējies, — viņš sacīja aiziedams, — un nebrīnies, ja. tuvākajās dienās tavu Likonu atvedīs pie tevis ka sagūstītu šakāli. Mana pacietība ir galā.
Atgriezies pilī, Ramzess ataicināja Hiramu un policijas priekšnieku. Princis pastāstīja viņiem, ka grieķis Likons, kas pēc sejas līdzīgs viņam, klaiņojot gar pili, un pavēlēja notvert viņu. Hirams nozvērējās: ja feniķieši būšot uz vienu roku ar policiju, grieķis viņiem neizmukšot. Taču policijas priekšnieks pašūpoja galvu.
— Vai tu šaubies par to? — Ramzess viņam jautāja.
Jā, valdniek. Būbastijā dzīvo daudz ticīgo aziātu; pēc viņu domām, priesteriene, kas pametusi altāri, pelnījusi nāvi. Un, ja šis grieķis apņēmies nonāvēt Kamu, aziāti palīdzēs viņam, paslēps viņu un atvieglos viņam bēgšanu.
Bet jūs taču atbrīvojat Kamu no solījuma! — Ramzess iesaucās, vērsdamies pie Hirama.
Par feniķiešiem, — Hirams atteica, — es varu galvot. Viņi neaiztiks Kamu un katrā ziņa vajās grieķi. Bet ko darīt ar citiem dievietes Ištaras pielūdzējiem?
— Es ceru, — policijas priekšnieks piebilda, — ka pagaidām šai sievietei nekas nedraud. Un, ja viņai pietiktu drosmes, mēs varētu ar viņas palīdzību ievilināt grieķi un notvert viņu šeit, kādā no jūsu pilīm.
— Tad ej pie viņas, — troņmantnieks sacīja, — un izklāsti viņai savu plānu. Un, ja notversi nelieti, došu tev desmit talantus.
Kad viņi atvadījās no troņmantnieka, Hirams sacīja policijas priekšniekam:
— Es zinu, godātais, ka tev pazīstami abi raksti un nav sveša priesteru gudrība. Ja gribi, tu vari dzirdēt sienām cauri un redzēt arī tumsā. Tālab tev ir zināms, ko domā zemnieks, kurš smeļ no akas ūdeni, un amatnieks, kas tirgū pārdod sandales, un arīdzan liels kungs, kas savu kalpu apsardzībā jūtas tikpat droši kā matēs miesās bērns…
— Tev taisnība, — ierēdnis atteica, — dievi tik tiešām apveltījuši mani ar gaišreģa spējām.
— Tad, lūk, — Hirams turpināja, — pateicoties savām pārdabiskajam dotībām, tu droši vien jau esi nopratis, ka par šī nelieša notveršanu Ištaras templis tev samaksās divdesmit talantus. Un piedevām tu dabūsi vēl desmit talantus, ja valodas par nelieša Likona līdzību ar troņmantnieku neizplatīsies pa visu Ēģipti, jo neklājas parastam mirstīgajam ar savu izskatu atgādināt būtnes, kas cēlušās no dieviem. Tādēļ lai tas, ko tu dzirdēji par Likonu un par visiem mūsu bezdievja meklējumiem, paliek starp mums.
— Saprotu, — ierēdnis atbildēja, — un var gadīties, ka šāds noziedznieks nomirs, iekams mēs nodosim viņu tiesai…
— Tu mani saprati, — Hirams sacīja, spiezdams viņam roku. — Jebkura palīdzība, kādu tu pieprasīsi no feniķiešiem, tev tiks sniegta.
Viņi šķīrās kā divi draugi, kas medī lielu zvēru un zina, ka nav svarīgi, kura šķēps trāpīs mērķī, ka tikai medījums rokā.
Pēc dažām dienām Ramzess atkal apciemoja Kamu, taču atrada viņu pusneprātīgu. Viņa bija patvērusies pils vistumšākajā istabā, neēdusi, nesukājusies un deva saviem kalpotājiem dažādus pretrunīgus rīkojumus. Te lika viņiem pulcēties, te atkal dzina projām. Naktī sauca pie sevis sargus, bet pati muka no viņiem uz bēniņiem, kliegdama, ka viņu gribot nobendēt.
Tas viss nonāvēja Ramzesa dvēselē mīlestību pret viņu — palika vienīgi raižu sajūta. Un tagad, kad Kamas pils pārvaldnieks pastāstīja viņam par šīm dīvainībām, viņš saķēra galvu un čukstēja:
— Slikti gan es darīju, atņemdams šo sievieti viņas dievietei. Tikai dieviete varēja pacietīgi panest viņas untumus.
Tomēr viņš iegāja pie Kamas un atrada viņu sanīkušu, izspūrušu, drebošu.
Vai! man, — viņa iekliedzās. — Es dzīvoju ienaidnieku ielenkumā. Manas kalpones grib mani noindēt vai pieburt man kādu ļaunu slimību … Kareivji to vien gaida, lai iegrūstu man krūtīs šķēpu vai zobenu, un es baidos, ka virtuvē man gatavo kādu nāves dziru… Visi tīko pēc manas dzīvības…
Kama! — princis viņu pārtrauca.
— Nesauc man! tā, — viņa šausmās iesaucās, — tas man atnesīs nelaimi!..
— Kāpēc tev tā šķiet?
— Kāpēc? Tu domā, es neredzu, ka dienā gar pili klaiņo sveši cilvēki un nozūd, iekams pagūstu pasaukt kalpotājus?… Un naktī, domā, es nedzirdu, kā čukstas aiz sienas?
Tev tikai tā liekas.
— Nolādētie! — Kama iekliedzās, gauži raudādama, Jūs visi sakāt, ka man tikai tā liekas … Bet aizviņdien kāda noziedzīga roka slepus iemeta man guļamistabā plīvuru, kura es nēsāju pusdienu, kamēr Ievēroju, ka tas nav mans … ka man nekad tāds nav bijis…
Kur tad ir šis plīvurs? — troņmantnieks bažīgi vaicāja,
Es to sadedzināju, bet vispirms parādīju savām kalponēm.
Pat ja tas nav tavs plīvurs, tev taču nekas nav noticis?
Pagaidām nekas. Bet, ja es noturētu šo lupatu vēl dažas dienas mājās, es droši vien noindētos vai sasirgtu ar nedziedināmu slimību… Es zinu, uz ko spējīgi aziāti!
Ramzess — noguris un sapīcis — steidzās aiziet, lai gan Kama lūdza viņu palikt, Taču, kad viņš vaicāja kalponei par plīvuru, viņa apliecināja, ka tas bijis svešs plīvurs un nav zināms, kurš to iemetis.
Troņmantnieks lika divkāršot sardzi pilī un apkārt pilij un sarūgtināts atgriezās mājās.
«Es nemūžam neticētu,» viņš domāja, «ka viena vāja sieviete var radīt tādu sajukumu. Nemiera ziņā šo feniķieti nepārspēs četras nupat noķertas hiēnas.»
Mājās viņš sastapa Tutmosu, kas bija nule kā atgriezies no Memfisas un tikko paguvis novannoties un pārģērbties pēc ceļojuma.
Nu, ko tu man pastāstīsi? — Ramzess jautāja savam mīlulim, noprazdams pēc Tutmosa sejas, ka viņš atvedis sliktas ziņas. — Vai tu satiki viņa majestāti?
Es satiku Ēģiptes Saules dievu, — Tutmoss atbildēja, salikdams rokas uz krūtīm un noliekdams galvu, — un lūk, ko viņš man sacīja: «Trīsdesmit četrus gadus esmu vadījis Ēģiptes smagos kaujasratus un esmu tā noguris, ka man gribas doties pie dižajiem senčiem, kas mīt viņsaulē. Drīz es pametīšu šo zemi, un tad mans dēls Ramzess uzkāps tronī un pārvaldīs valsti tā, kā viņam pavēlēs gudrība.»
— Tā sacīja mans dievišķais tēvs?
Tie ir viņa vārdi, un es atkārtoju tos mats matā, — Tutmoss atteica. — Valdnieks vairākkārt man skaidri pateica, ka neatstājot tev nekādus rīkojumus nākotnei, lai tu varētu valdīt Ēģiptē, kā pats vēlēsies…
Vai tiešām viņa slimība ir tik nopietna? Kādēļ viņš neļauj man atgriezties savā pilī? — princis apbēdināts jautajā.
Tev jābūt šeit, jo šeit tu vari noderēt.
Un līgums ar Asīriju? — troņmantnieks jautāja,
Tas ir noslēgts tai ziņā, ka Asīrija var bez kavēkļiem no mūsu puses karot austrumos un ziemeļos. Toties jautājums par Feniķiju paliek atklāts, līdz tu uzkāpsi tronī…
Ak, cēlsirdīgais! Ak, svētais valdnieki No kāda briesmīga mantojuma tu mani esi paglābis!
Tad, lūk, jautājums par Feniķiju paliek atklāts, — Tutmoss turpināja, — taču vienlaikus ķēniņš, gribēdams pieradīt Asīrijai, ka netraucēs tai karot ar ziemeļu tautām, pavēlēja samazināt mūsu armiju par divdesmit tūkstošiem algotņu…