— Ko tu sacīji?! — troņmantnieks pārsteigts iesaucās. Tutmoss skumīgi pamāja.
Diemžēl tā ir taisnība, — viņš sacīja. — Jau paguvuši atlaist četrus lībiešu pulkus…
Bet tas taču ir neprāts! — troņmantnieks iekliedzās, lauzīdams rokas. — Kādēļ mēs tā novājinām sevi? Un kur paliks šie cilvēki?
Viņi devušies uz Lībijas tuksnesi un vai nu sāks uzbrukt lībiešiem, sagādājot mums daudz rūpju, vai apvienosies ar viņiem un kopā iebruks mūsu rietumu provincēs…
Es par to neko nezināju! Ko viņi izdarījuši! Un kad? Mēs neko nenojautām!
Atlaistie algotņi devās uz tuksnesi tieši no Memfisas, taču Herhors aizliedzis to kādam stāstīt…
Tātad Nofri un Mentesufiss ari nezina? — vietvaldis jautāja.
Viņi zina!
Viņi zina, bet es ne!
Troņmantnieks nobālēja, viņa jauneklīgajā, sejā pavīdēja naids. Viņš satvēra savu sirdsdraugu aiz rokām un, cieši spiezdams tās, čukstēja;
— Klausies!.. Zvēru tev pie sava tēva… pie savas mātes svētās galvas … Zvēru pie Ramzesa Lielā piemiņas … Zvēru pie visiem dieviem, kādi vien ir, ka, man valdot, vai nu priesteri pakļausies manai gribai, vai es iznīcināšu viņus!
Tutmoss, šausmu pārņemts, klausījās.
Es — vai viņi! — princis pabeidza. — Ēģiptē nevar būt divu valdnieku!
Un allaž bijis tikai viens — faraons, — prinča sirdsdraugs piebilda.
Vai tu paliksi man uzticīgs?
Es, visa muižniecība, armija — zvēru tev!
Labi, — troņmantnieks sacīja, — lai atlaiž algotņu pulkus, lai paraksta līgumus, lai slēpjas no manis kā sikspārņi, lai krāpj mūs visus … Bet nāks laiks … Tagad, Tutmos, ej atpūties no ceļa un vakarā nāc pie manis uz dzīrēm. Šie cilvēki tā apmājuši mani, ka vara tikai līksmoties. Tad līksmosimies arī… Taču kādreiz es viņiem paradīšu, kas Ēģiptē ir īstais valdnieks — viņi vai es!
Kopš tās dienas atkal atsākās dzīres. Troņmantnieks, it kā kaunēdamies no sava karaspēka, vairs nenodevās apmācībām. Pilī ņudzēt ņudzēja muižnieki, virsnieki, galma burvju mākslinieki un dziedātājas, naktīs notika neprātīgas orģijas.
Reiz uz šādām dzīrēm Ramzess ielūdza Kamu, taču viņa atteicās. Troņmantnieks apvainojās, To ievērojis, Tutmoss jautāja Ramzesam:
Vai tiesa, ka Sāra vairs nebauda tavu labvēlību?
Nepiemini man viņu! — troņmantnieks atteica. — Tu laikam zini, ko viņa izdarījusi ar manu dēlu?
Zinu, — Tutmoss atbildēja, — taču man liekas, ka viņa nav vainīga. Es Memfisā dzirdēju, ka tava augsti cienījamā māte — ķēniņiene Nikotrise un godājamais ministrs Herhors gribējuši padarīt tavu dēlu par izraēliešu ķēniņu…
Bet izraēliešiem taču nav ķēniņa, ir tikai priesteri un tiesneši!.. — troņmantnieks iebilda.
Viņiem nav, bet viņi grib, lai būtu. Arī viņiem apnikusi priesteru vara.
Troņmantnieks nicīgi atmeta ar roku.
— Faraona staļļa puisis, — viņš atteica, — ir vairāk vērts par visiem šiem ķēniņiem un kur nu vel par izraēliešu ķēniņu, kāda nemaz nav…
— Katrā ziņā Sāras vaina nebūt nav tik liela, — Tutmoss piebilda.
— Tad zini — kādreiz es izrēķināšos arī ar priesterieni.
Šai gadījumā arīdzan viņi nav pārāk vainīgi. Godājamais Herhors to darījis, gribēdams vairot tavas dinastijas slavu un varenību, un viņš rīkojies saziņā ar ķēniņieni Nikotrisi…
Bet kālab Nofri jaucas manā dzīvē? Viņam jāsarga tempļi, nevis jānodarbojas ar manu pēcnācēju likteni…
Nofri ir vecs vīrs un jau nonācis bērna prātā. Viss ķēniņa galms zobojas par viņa dīvainībām, par kurām es pats neko nezinu, lai gan gandrīz ik dienas tikos un joprojām tiekos ar svēto vīru…
— Tas ir interesanti. Ko tad viņš dara?…
— Vairākas reizes dienā, — Tutmoss atbildēja, — viņš notur svinīgus dievkalpojumus visnomaļākajā tempļa daļā un liek saviem priesteriem vērot, vai dievi nepaceļ viņu gaisā lūgšanas laikā.
Ramzess iesmējās.
Un tas viss notiek šeit, Būbastijā, visiem redzot, bet es neko nezinu… Cirkā redzēju haldejiešu burvju mākslinieku, kas pacēlās gaisā.
Arī es redzēju, — Tutmoss piebilda, — taču tas bija burvju triks, bet Nofri patiešām grib pacelties pāri zemei uz savas dievbijības spārniem…
Nedzirdēta ākstība! — princis noteica. — Un ko par to saka citi priesteri?
Mūsu svētajos papirusos ir norādījumi, ka senos laikos pie mums bijuši pravieši, kuriem piemitusi spēja pacelties gaisā. Tādēļ priesteri nebrīnās par Nofri centieniem. Un, tā kā Ēģiptē, kā tev zināms, padotie tic visam, kas patīk priekšniekiem, daži svētie vīri apgalvo, ka Nofri tiešām mazliet paceļoties virs zemes lūgšanas laikā.
Un par šo lielo noslēpumu uzjautrinās viss galms, bet mēs, gluži kā zemnieki, pat nenojaušam brīnumus, kas notiek mums līdzās. Ir gan nožēlojams liktenis Ēģiptes troņmantniekam! — Ramzess smējās.
Pēc Tutmosa otrreizēja lūguma viņš deva rīkojumu pārvietot Sāru ar bērnu no kalpotāju mājas uz paviljonu, kur pirmajās dienās bija dzīvojusi Kama.
Troņmantnieka kalpotāji ar sajūsmu uzņēma sava valdnieka rīkojumu: visas kalpones, vergi un pat rakstveži pavadīja Sāru uz viņas jauno mājokli ar mūziku un līksmiem saucieniem.
Feniķiete, izdzirdusi troksni, jautāja, kas noticis. Kad viņai pastāstīja, ka Sāra atkal iemantojusi troņmantnieka labvēlību un no verdzeņu mājas pārcēlusies uz pili, priesteriene aizsvilās dusmās un lika paaicināt Ramzesu.
Princis ieradās.
— Tad lūk, kā tu izturies pret mani! — Kama iesaucās,
— Tu varbūt domā, ka Ištara atriebjas tikai priesterienēm un saudzē faraonu dēlus?
— Pasaki savai Ištarai, — Ramzess mierīgi atteica,
— lai viņa nekad nedraud faraonu dēliem, citādi arī viņa nokļūs kalpotāju mājā.
— Saprotu! — Kama kliedza. — Tu nosūtīsi mani uz kalpotāju māju, varbūt pat uz cietumu, bet pats paliksi ar savu jūdieti! Tad tāda ir tava pateicība par to, ka tevis dēļ atteicos no dieviem … un viņi mani nolādējuši… par to, ka izpostīju savu jaunību, dzīvi un pazudināju dvēseli!
Princis apzinājās, ka viņa dēļ Kama tiešām daudz ziedojusi, un viņu pārņēma nožēla.
— Pie Sāras es nebiju un neiešu pie viņas, — viņš atbildēja. — Veltīgi tu dusmojies. Nelaimīgo sievieti iekārtoja ērtāk, lai viņa varētu mierīgi barot bērnu.
Feniķiete sāka drebēt pie visām miesām. Viņa pacēla uz augšu sažņaugtās dūres, acīs viņai iegailējās naida uguns.
— Lūk, kā tu man atbildi! Jūdiete ir nelaimīga, tālab ka tu viņu padzini no pils, bet man jābūt apmierinātai, lai gan dievi izraidījuši mani no savas svētnīcas? Un mana dvēsele … priesterienes dvēsele … vai tā tev nav dārgāka par šo jūdu bērnu, — kaut viņš nosprāgtu!..
— Ciet klusu! — Ramzess iesaucās. Kama izbailēs atsprāga atpakaļ.
— Un es pat nedrīkstu žēloties par savu postu? Ja tu tik ļoti rūpējies par bērnu, kālab tu nolaupīji mani no tempļa, kālab solīji, ka būšu pirmā starp tavām sievietēm? Sargies, — viņa atkal iekliedzās, — lai Ēģipte, uzzinājusi par manu likteni, nenosauc tevi par nodevēju!
Troņmantnieks smaidīdams šūpoja galvu. Pēdīgi viņš apsēdās un sacīja:
— Patiesi manam skolotājam bija taisnība, kad viņš mani brīdināja no sievietēm. Jūs esat kā ienācies auglis acu priekšā cilvēkam, kuram mute izkaltusi aiz slāpēm. Bet tikai šķietami… Jo vai! tam nelgām, kas iedrošināsies nobaudīt šo skaisto augli: saldas atveldzēs vietā viņš atradis lapsenes, kas sadzels viņam ne tikai muti, bet ari sirdi.