— Tu man vēl pārmet! Pat to nevari man aiztaupīt! Un. es ziedoju tev priesterienes godu un savu šķīstību! „
Troņmantnieks joprojām zobgalīgi šūpoja galvu.
Nebūtu domājis, — viņš beidzot sacīja — ka piepildīsies pasaka, kuru pirms gulētiešanas stāsta zemnieki. Bet tagad pārliecinos, ka tajā viss ir patiesība. Paklausies to Kama, — varbūt tu atjēgsies un negribēsi zaudēt manu labvēlību pavisam?
Būs vēl jāklausās nez kādas pasakas! Vienu jau esmu dzirdējusi no tevis … un lūk, kas iznāca…
Bet šī katrā ziņā tev nāks par labu, ja vien gribēsi to saprast.
— Tur būs kaut kas par jūdu bērniem?…
— Arī par priesterienēm, tikai klausies uzmanīgi! «Tas notika sen tepat Būbastijā. Reiz kāds princis, vārdā Satni, ieraudzījis laukuma pie Ptaha tempļa daiļu jo daiļu sievieti. Tādu skaistuli viņš vēl nekad nebija sastapis, un turklāt viņa bija rotājusies ar daudzām zelta rotaslietām. Princim šī sieviete gaužām iepatikusies, un, kad viņš uzzinājis, ka ta ir virspriestera meita, viņš aizsūtījis pie viņas savu staļļmeistaru ar šādu piedāvājumu: «Es uzdāvināšu tev desmit zelta gredzenus, ja būsi ar mieru pavadīt ar mani kādu stundiņu.»
Staļļmeistars devies pie daiļās Tbubui un atkārtojis tai prinča Satni vārdus. Vēlīgi uzklausījusi viņu, Tbubui, kā jau labi audzinātai meitenei pieklājas, atbildējusi:
— Esmu virspriestera meita un šķīsta jaunava, nevis kaut kāda padauza. Ja princis vēlas ar mani iepazīties, lai atnāk pie manis uz māju, kur viss būs sagatavots un mūsu Iepazīšanās nedos iemeslu kaimiņu valodām.
Tad princis Satni gājis pie jaunavas Tbubui un uzkāpis pie viņas augšējās istabās. Sienas tām bijušas izliktas ar lazurīta plāksnēm un bālganzaļu emalju. Tur stāvējusi ari ar dārgu audeklu apklāta gulta un vairāki ar zelta kausiem nokrauti galdiņi. Viens no kausiem ticis piepildīts ar vīnu un pasniegts princim. Tbubui sacījusi:
Iedzer, lūdzu tevi! Bet princis atteicis:
Tu taču zini, ka neesmu atnācis, lai dzertu vīnu. Tomēr viņi apsēdušies pie dzīru galda. Tbubui mugurā bijis tērps no blīva auduma. Un, kad princis gribējis viņu noskūpstīt, viņa atvairījusi viņu un sacījusi:
Šī māja būs tava. Taču atceries, ka esmu tikumīga jaunava. Ja vēlies, lai es tev pakļaujos, zvēri, ka būsi man uzticīgs, un novēli man savu mantu.
— Tad liec atsaukt šurp rakstvedi! — princis Iesaucies. Un, kad rakstvedis ieradies, Satni licis viņam sastādīt laulības aktu, kā arī dāvinājuma aktu, saskaņā ar kuru visa viņa nauda, kustamā manta un zemes īpašumi pārgājuši Tbubui rokās.
Vēlu vakarā kalpotāji ziņojuši princim, ka lejā viņu gaidot viņa bērni. Tbubui tūdaļ pat izgājusi un atgriezusies caurspīdīgā hitonā. Satni atkal gribējis viņu apskaut, taču tā atvairījusi viņu un sacījušu
— Šī māja būs tava. Taču, ta ka es neesmu nekāda palaistuve, bet nevainīga jaunava, ja gribi mani iegūt, lai tavi bērni paraksta īpašuma novēlējumu un vēlāk netiesājas ar maniem bērniem.
Satni pasaucis bērnus augšā un licis parakstīt īpašuma novēlējuma aktu; to viņi izdarījuši. Taču, kad viņš atkal gribējis tuvoties Tbubui, tā no jauna atturējusi viņu,
— Šī māja būs tava, — viņa sacījusi. — Taču es neesmu nekāda netikle, bet gan šķīsta jaunava, un, ja tu mīli mani, liec nonāvēt savus bērnus, lai viņi vēlāk neatņem maniem bērniem īpašumu…»
— Cik garš stāsts! — Kama īgni viņu pārtrauca.
— Tūlīt tas beigsies, — troņmantnieks atteica. — Un vai zini, Kama, ko atbildējis Satni?
«— Ja tu vēlies to, lai notiek ļaundarība!
Tbubui nav bijis divreiz jāatkārto. Viņa likusi tēva acu priekšā nobendēt bērnus un izmetusi to asiņainos locekļus pa logu suņiem un kaķiem. Un tikai tad Satni iegājis viņas istabā un nogūlies viņai līdzās ar ziloņkaulu rotātā melnkoka gultā.»
Labi vien darīja Tbubui, neticēdama vīriešu solījumiem! — feniķiete pikti iesaucās.
Taču Satni izdarījis vēl labāk: viņš pamodies un sapratis, ka briesmīgais noziegums bijis sapnis … Un tu, Kama, ielāgo, ka visdrošākais veids, ka atmodināt vīrieti no mīlas skurbuma, ir raidīt lāstus par viņa dēla galvu,
Esi mierīgs, mans valdniek! Es vairs nepieminēšu ne savu postu, ne tavu dēlu, — Kama skumji atteica.
— Un es būšu laipns pret tevi, un tu būsi laimīga, — Ramzess pabeidza.
OTRĀ GRĀMATA
Pirmā nodaļa
Draudīgas valodas par lībiešu algotņiem sāka izplatīties arī Būbastijā. Runāja, ka priesteru atlaistie kareivji, atgriežoties dzimtenē, sākumā ubagojuši, tad zaguši un visbeidzot sākuši laupīt un dedzināt ēģiptiešu ciemus, nogalinādami cilvēkus. Dažu dienu laikā tikušas izpostītas pilsētas dienvidos no Merīda ezera. Aizgājusi bojā arī tirgotāju un svētceļnieku karavāna, kas atgriezusies no Uit-Mehita oāzes. Visa rietumu robeža bija apdraudēta, un pat no Terentuisas iedzīvotāji sāka bēgt projām, jo arī tai apkaimē no jūras puses uzradās lībiešu bandas, kuras it kā bija sūtījis bargais vadonis Musāvasa, kas dzīries pasludināt visā tuksnesī svētu karu pret Ēģipti.
Tādēļ, ja dažreiz vakaros debesis rietumpamalē pārāk ilgi sārtojās, Būbastijas iedzīvotājus pārņēma bailes. Cilvēki pulcējās ielās, kāpa uz lēzenajiem jumtiem vai rāpās kokos, no kurienes kliedza, ka Menufā un Sehemā redzami ugunsgrēki. Gadījās viņu vidū arī tādi, kuri pat tumsā spēja saskatīt bēgošus iedzīvotājus vai lībiešu bandas, kas garām, melnām kolonnām tuvojās Būbastijai.
Lai gan pilsētnieki bija satraukti, noma pārvaldītāji neko nedarīja, jo centrālās varas iestādes nesūtīja viņiem nekādus rīkojumus.
Ramzess zināja par satraukumu pilsētā un redzēja Būbastijas augstmaņu vienaldzību. Lāgiem viņu sagrāba niknums, jo viņš nebija saņēmis no Memfisas nekādas pavēles, bet, tā kā nedz Nofri, nedz Mentesufiss sarunas par šiem draudīgajiem notikumiem neuzsāka, arī vietvaldis pie viņiem negriezās un karalietām nepievēršas.
Galu galā princis vispār vairs neapmeklēja pie Būbastijas stāvošo karaspēku, toties, savācis pilī visu dižciltīgo jaunatni, dzīroja un līksmojās, slāpēdams sirdī naidu pret priesteriem un bažas par valsts likteni.
Gan tu redzēsi, — viņš reiz sacīja Tutmosam, — svētie pravieši beigu beigās panāks, ka Musāvasa sagrābs Lejasēģipti un mums būs jābēg uz Tēbām un varbūt pat uz Sunetu, ja vien mūs no turienes savukārt nepatrieks etiopieši.
Tev taisnība, — Tutmoss atteica, — mūsu varasvīri izturas kā nodevēji.
Atira mēneša (augusts — septembris) pirmajā dienā troņmantnieka pilī notika lielas dzīres. Tās sākās divos pēcpusdienā, un saule vēl nebija paguvusi norietēt, kad visi jau bija piedzērušies. Nonāca pat tiktāl, ka vīrieši un sievietes vārtījās pa pielaistīto, ziediem un sadauzītu krūku lauskām klāto grīdu.
Princis viņu vidū bija visskaidrākais. Viņš negulēja uz grīdas, bet sēdēja krēslā, turēdams uz ceļiem divas skaistas dejotājas, no kurām viena dzirdīja viņu ar vīnu, bet otra slacīja viņa galvu ar stiprām smaržvielām.
Šai brīdī zālē ienāca adjutants un, pārkāpis pāri dažiem atmanu zaudējušiem dzīrotājiem, piegāja pie troņmantnieka.
— Valdniek, — viņš čukstēja, — svētie Nofri un Mentesufiss vēlas nekavējoties runāt ar tevi.