Troņmantnieks atgrūda dejotājas un pietvīcis, ar vīnu nolaistītās drānās nedrošā solī devās uz savām istabām augšstāvā.
Ieraudzījuši viņu tādā stāvokli, Nofri un Mentesufiss saskatījās.
Ko vēlaties, svētie tēvi? — troņmantnieks, atkrizdams krēslā, jautāja.
Nezinu, vai spēsi mūs uzklausīt, — Mentesufiss apmulsis atbildēja.
A! Jūs domājat, ka esmu piedzēries? — princis iesaucās. — Neraizējieties! Patlaban visa Ēģipte ir tik apmāta un apstulbota, ka dzērājiem, šķiet, atlicis visvairāk prāta…
Priesteri sarauca pieres, tomēr Mentesufiss uzsāka:
Vai tev zināms, ka faraons un augstā padome nolēmusi atlaist divdesmit tūkstošus algotņu?
Pieņemsim, ka nav zināms, — princis pārtrauca. — Jūs taču ne tikai neturējāt par vajadzīgu jautāt man padomu tik svarīgā lietā, bet pat nepaziņojāt man, ka četri pulki jau atlaisti un ka šie cilvēki aiz bada uzbrūk mūsu pilsētām…
Vai tikai tu nenosodi faraona pavēli? — Mentesufiss vaicāja.
Nevis faraona, bet to nodevēju, kuri, izmantojot mana tēva un pavēlnieka slimību, grib pārdot valsti asīriešiem un lībiešiem…
Priesteri apstulba. Šādus vārdus viņiem vēl nebija sacījis neviens ēģiptietis.
Atļauj mums, princi, atgriezties pēc dažām stundām, kad tu būsi atguvies… — Nofri sacīja.
Nav vajadzības. Es zinu, kas notiek uz mūsu rietumu robežas… Pareizāk sakot, zinu nevis es, bet gan mani pavāri, zirgupuiši un grīdu mazgātājas. Taču varbūt tagad, godājamie tēvi, jums labpatiks arī man atklāt savus plānus?
Lībieši sadumpojušies, — Mentesufiss nesatricināmā mierā atteica, — un sāk vākt bandas ar nodomu uzbrukt Ēģiptei. Saskaņā ar faraona un augstās padomes gribu tev, valdniek, jāsapulcina karaspēks, kas atrodas Lejasēģiptē, un jāiznīcina dumpinieki.
— Kur pavēle?
Mentesufiss izvilka no azotes pergamentu ar zīmogiem un pasniedza troņmantniekam.
— Tātad no šī brīža es esmu virspavēlnieks un man pieder augstākā vara šai provincē? — troņmantnieks jautāja.
Tik tiešām tā.
Un man ir tiesības noturēt ar jums kara padomi?
Protams, — Nofri atbildēja, — kaut vai tūlīt…
— Sēdieties! — princis sacīja. Priesteri paklausīja.
Es jautāju jums — tas nepieciešams maniem plāniem —, kādēļ atlaisti lībiešu pulki.
Atlaidīs vēl arī citus, — Mentesufiss piebilda. — Augstā padome grib tikt vaļā no divdesmit tūkstošiem dārgi atalgotu kareivju, lai sagādātu faraona kasei četrus tūkstošus talantu gadā, bez kuriem galms var nonākt lielās grūtībās…
…kas tomēr nedraud visnožēlojamākajam ēģiptiešu priesterim, — troņmantnieks piezīmēja.
Tu aizmirsti, ka nevienu priesteri nedrīkst saukt par nožēlojamu, — Mentesufiss atteica. — Un tas, ka nevienam no viņiem nedraud trūkums, ir viņu atturīgās dzīves nopelns.
— Tādā gadījumā laikam dievi izdzer vīnu, ko ik dienas piegādā tempļiem, un akmens elki izrotā savas sievietes ar zeltu un dārgakmeņiem, — princis zobgalīgi noteica. — Taču nerunāsim par jūsu atturību. Ne jau tādēļ priesteru padome padzen divdesmit tūkstošus kareivju un atdara Ēģiptes vārtus laupītājiem, ka faraona kase būtu tukša.
— Bet kādēļ tad?
Lai izdabātu ķēniņam Tiglatpalasaram! Un, tā kā faraons atteicies atdot asīriešiem Feniķiju, jūs gribat novājināt valsti citādā veidā — atlaist algotņus un izraisīt karu uz mūsu rietumu robežas.
— Lai dievi man ir liecinieki — tu pārsteidz mūs, princi! — Mentesufiss iesaucās.
Faraonu ēnas būtu vēl vairāk pārsteigtas, ja dzirdētu, ka šai pašā Ēģiptē, kur ķēniņa vara ir pagalam saistīta, kāds haldejiešu krāpnieks ietekmē valsts likteni…
— Es neticu savām ausīm! — Mentesufiss attrauca. — Par kādu haldejieti tu runā, princi?
Troņmantnieks nīgri iesmējās.
— Es runāju par Beroju… Ja tu, svētais vīrs, neesi dzirdējis par viņu, pajautā godājamam Nofri, un, ja ari viņš aizmirsis, lai apvaicājas Herhoram vai Pentueram… Lūk, jūsu tempļu dižais noslēpums! Aizdomīgs svešzemnieks, kas, gluži kā zaglis, ielavījies Ēģiptē, uztiepj augstās padomes locekļiem kaunpilnu līgumu, kādu varētu parakstīt, vienīgi zaudējot kaujas, visus pulkus un abas galvaspilsētas. Un iedomājieties tikai — to paveicis viens cilvēks, acīmredzot Tiglatpalasara spiegs! Bet mūsu gudrie tā ļāvuši sevi apmāt, ka, tiklīdz faraons aizliedzis viņiem atdot Feniķiju, viņi atlaiž pulkus un izraisa karu uz rietumu robežas. Vai tas nav briesmīgi, — Ramzess, vairs nespēdams valdīties, turpināja, — ka laikā, kad būtu jāpalielina armija par trīssimt tūkstošiem cilvēku un jāvirza tā uz Nīnivi, šie dievbijīgie bezprāši padzen divdesmit tūkstošus kareivju un pielaiž uguni pašu mājai?
Nofri, bāls un nekustīgs, ne vārda nesacīdams, noklausījās šīs zobgalības. Pēdīgi viņš ierunājās:
— Es nezinu, valdniek, no kāda avota tu smel savas ziņas. Kaut nu tas būtu tikpat skaidrs un tīrs kā augstās padomes locekļu sirdis! Taču pieņemsim, ka tev ir taisnība un kāds haldejiešu priesteris pratis piedabūt padomi parakstīt smago līgumu ar Asīriju. Bet, ja tas tiešām tā ari būtu, kā tu zini, ka šo priesteri nav sūtījuši dievi, kas ar viņa muti brīdinājuši mūs par Ēģiptei draudošām briesmām?
— Kopš kura laika jūs tik ļoti uzticaties haldejiešiem?
— Haldejiešu priesteri ir ēģiptiešu priesteru vecākie brāļi, — Mentesufiss piebilda.
— Tad varbūt arī asīriešu ķēniņš ir faraona pavēlnieks?
— Nezaimo, princi! — Nofri viņu bargi pārtrauca. — Tu iedrošinies aizskart vissvētākos noslēpumus, bet par to sūri maksājuši arī dižāki vīri par tevi.
— Labi, es neaizskaršu jūsu noslēpumus. Taču kā var zināt, kurš haldejietis ir dievu sūtnis, bet kurš — ķēniņa Tiglatpalasara spiegs?
— Pēc brīnumiem, — Nofri atbildēja. — Ja pēc tavas pavēles, princi, šai istabā sanāktu gari, ja neredzami spēki paceltu tevi gaisā, mēs sacītu, ka tevī iemājojuši nemirstīgie, un uzklausītu tavu padomu.
Ramzess paraustīja plecus.
Arī es esmu redzējis garus, tos darbināja jauna meitene… Un esmu redzējis cirkā burvju mākslinieku karājamies gaisā…
— Tu tikai nepamanīji tievās aukliņas, kuras turēja zobos viņa četri palīgi, — Mentesufiss piebilda.
Princis atkal iesmējās un, atminējies, ko Tutmoss viņam bija stāstījis par Nofri aizlūgumiem, zobgalīgi noteica:
— Ķēniņa Heopsa laikā kāds virspriesteris ļoti gribējis lidot pa gaisu. Viņš lūdzis dievus, bet saviem kalpotājiem licis vērot, vai neredzams spēks neceļ viņu gaisā. Un iedomājieties, svētie vīri, — kopš tā laika nav bijis dienas, kad pravieši neapgalvotu virspriesterim, ka viņš paceļas gaisā — gan ne augstāk kā pirksta tiesu virs grīdas. Taču… kas jums noticis, jūsu godība? — Ramzess pēkšņi jautajā Nofri.
Patiešām, noklausījies stāstu par sevi pašu, virspriesteris sazvārojās krēslā un būtu nokritis, ja viņu neatbalstītu Mentesufiss.
Ramzess apmulsa. Viņš pasniedza vecajam vīram nodzerties, ierīvēja viņam pieri un deniņus ar etiķi un sāka viņu apvēdināt ar vēdekli.
Drīz svētais Nofri atguvās un, piecēlies kājās, vērsās pie Mentesufisa:
— Šķiet, mēs varam doties projām?
— Es arī tā domāju.
— Un ko es lai daru? — troņmantnieks vaicāja, juzdams, ka noticis kas nelāgs,
— Pildi virspavēlnieka pienākumus! — Mentesufiss dzedri attrauca,
Abi priesteri svinīgi paklanījās un izgāja.
Troņmantnieks jau bija pilnīgi atskurbis un juta sirdi lielu smagumu. Viņš atskārta, ka pieļāvis divas rupjas kļūdas: atklājis priesteriem, ka zina viņu lielo noslēpumu, un nežēlīgi izzobojis Nofri.