Princis būtu ar mieru atdot gadu no dzīves, lai izdzēstu no viņu atmiņas visu, ko skurbumā bija pateicis. Taču bija jau par vēlu.
«Neko darīt,» troņmantnieks domāja, «esmu nodevis sevi un iemantojis niknus ienaidniekus. Žēl. Cīņa sākas man visneizdevīgākajā brīdī. Taču atkāpties nedrīkst. Ne viens vien faraons cīnījies ar priesteriem un uzvarējis tos pat bez īpaši stipriem sabiedrotajiem.»
Ramzess tik skaidri sajuta, cik bīstams ir viņa stāvoklis, ka tūdaļ pat pie sava tēva svētās galvas nozvērējās nekad vairs tik daudz nedzert,
Viņš lika ataicināt Tutmosu. Tas ieradās nekavējoties pilnīgi skaidrā.
— Sākas karš, un es esmu virspavēlnieks, — troņmantnieks paziņoja.
Tutmoss dziļi palocījās.
Un es nekad vairs nepiedzeršos, — princis piebilda. — Vai zini — kādēļ?
Karavadonim jāvairās no vīna un reibinošām smaržām, — Tutmoss atteica.
Es to biju piemirsis un pateicu priesteriem…
Ko? — Tutmoss izbailēs vaicāja.
… ka ienīstu viņus un smejos par viņu brīnumiem.
Nav liela nelaime! Domāju, ka viņi necer uz cilvēku mīlestību.
Un ka zinu viņu politiskos noslēpumus, — princis piemetināja.
— Ai! — Tutmoss iesaucās. — To nu gan nevajadzēja!
— Nekas, — Ramzess sacīja. — Nekavējoties sūti ziņnešus uz pulkiem, lai rīt no rīta visi komandieri ierodas uz kara padomi! Liec iedegt trauksmes signālus, lai viss Lejasēģiptes karaspēks rīt pat dodas uz rietumu robežu! Nomarhiem piekodini, lai gatavo pārtikas, apģērbu un ieroču krājumus!
Mums būs lielas grūtības ar celšanos pāri Nīlai? — Tutmoss aizrādīja.
Tādēļ visas laivas un visi kuģi jāsapulcina Nīlas attekās. Jāpieprasa arī, lai nomarhi izveido rezerves pulkus.
Tikmēr Nofri un Mentesufiss bija atgriezušies savos mājokļos pie Ptaha tempļa. Kad viņi bija nonākuši cellē, virspriesteris Nofri pacēla rokas un iesaucās:
Nemirstīgo dievu trijotne, Osīrij, Isīda un Hor, glābiet Ēģipti no bojāejas! Kopš laika gala neviens faraons nav tā zaimojis priesterus kā nupat šis zaļknābis… Ko es runāju — faraons? Neviens ienaidnieks, neviens hets, feniķietis vai lībietis nebūtu uzdrīkstējies tā pulgot priesteru neaizskaramību!
Vīns Jauj ielūkoties cilvēka sirdī, — Mentesufiss sacīja.
Bet šī jaunekļa sirds ir čūsku ņudzeklis. Viņš nievā priesterus, zobojas par brīnumiem, netic dieviem.
Taču visvairāk man gribētos zināt, — Mentesufiss domīgi sacīja, — no kurienes viņš padzirdējis par jūsu sarunām ar Beroju. Un to, ka viņš zina, esmu gatavs apzvērēt.
Tā ir briesmīga nodevība! — Nofri atbildēja, saķerdams galvu.
Dīvaini… Jūs bijāt tikai četri…
Nē. Par Beroju zināja Isīdas virspriesteriene, divi priesteri, kas viņam norādīja ceļu uz Seta templi, un priesteris, kurš viņu sagaidīja pie vārtiem. Pag! — Nofri apķērās. — Šis priesteris visu laiku sēdēja pazemē… Un ja nu viņš noklausījies?
Katrā ziņā viņš nebūs izpaudis noslēpumu zaļknābim, bet kādam nopietnākam cilvēkam. Un tas jau ir bīstami.
Pie celles durvīm pieklauvēja Ptaha tempļa virspriesteris svētais Sens.
Miers ar jums! — viņš sacīja ienākdams.
Lai svētīta tava sirds!
Esmu atnācis tālab, ka runājat tik skaļi, it kā būtu notikusi kāda nelaime. Vai tik jūs nebiedē karš ar tiem lībiešu plukatām? — Sens vaicāja.
Ko tu domā par troņmantnieku? — Mentesufiss viņam vaicāja.
— Es domāju, — Sens atteica, — ka viņš priecājas par karu un ir apmierināts ar savu virspavēlnieka stāvokli. Tas ir dzimis karavadonis. Kad raugos viņā, nāk prātā
Ramzesa lauva… Šis jauneklis gatavs viens mesties virsū lībiešu bandām, un viņš tik tiešām tās izklīdinās,
— Šis zeņķis var iznicināt visus mūsu tempļus un noslaucīt Ēģipti no zemes virsas, — Nofri piebilda.
Svētais Sens aši izņēma zelta amuletu, ko nēsāja pie krūtīm, un nočukstēja:
«Bēdziet, ļaunie vārdi, uz tuksnesi… Pazūdiet, nedariet pāri taisnajiem ļaudīm!» Ko gan tu runā?! — viņš piebilda skaļāk, kā pārmezdams.
Godājamam Nofri taisnība, — Mentesufiss ierunājās. — Tev apsāpētos galva un vēders, ja cilvēka lūpas spētu atkārtot zaimus, kurus mēs šodien dzirdējām no šī jaunekļa.
Nejoko, pravieti! — virspriesteris Sens sašuta. — Es drīzāk ticētu tam, ka ūdens deg un gaiss dzēš uguni, nekā tam, ka Ramzess atļaujas zaimot.
Viņš to darīja it kā skurbumā, — Nofri dzēlīgi piebilda.
Kaut arī tā. Es nenoliedzu, ka princis ir vieglprātis un uzdzīvotājs, bet — lai viņš zaimotu?!
Tā domājām arī mēs, — Mentesufiss noteica, — un, būdami pārliecināti, ka pazīstam viņa raksturu, pēc prinča atgriešanās no Hathoras tempļa pat pārstājām viņu novērot.
Tev bija žēl zelta, lai maksātu par to, — Nofri sacīja. — Redzi, kādas sekas ir sīkai nolaidībai!
Bet kas īsti noticis? — Sens nepacietīgi vaicāja.
Teikšu skaidri un gaiši: troņmantnieks pulgo dievus…
Ak!
Nosoda faraona pavēles…
Vai tas var būt?!
Augstās padomes locekļus sauc par nodevējiem…
Ko tu runā?!
Un ir kaut kā uzzinājis par Beroja ierašanos un pat par viņa tikšanos ar Nofri, Herhoru un Pentueru Seta templī.
Virspriesteris Sens, saķēris galvu, sāka skraidīt pa celli.
— Tas nevar būt! — viņš murmināja. — Tas nevar būt! Kāds laikam būs nobūris šo jaunekli! Varbūt feniķiešu priesteriene, kuru viņš nolaupījis no tempļa?
Šī atziņa Mentesufisam šķita tik trāpīga, ka viņš palūkojās uz Nofri, taču aizkaitinātais virspriesteris neļāva sevi apmulsināt.
— Vispirms jāizdara izmeklēšana un jāuzzina, ko princis darījis pēc atgriešanās no Hathoras tempļa, — Nofri sacīja. — Viņam bija ļauta pārāk liela brīvība, viņš pārāk daudz sagājās ar neticīgajiem un ar Ēģiptes ienaidniekiem. Un tu, godājamais Sen, palīdzēsi mums…
Pēc šīs sarunas virspriesteris Sens nākošajā rītā lika sasaukt ļaudis uz svinīgu dievkalpojumu Ptaha templī.
Krustcelēs un laukumos nostājās vēstītāji un, pūzdami taures un flautas, sauca kopā tautu. Kad bija sanācis pietiekami daudz klausītāju, viņiem paziņoja, ka Ptaha templī trīs dienas no vietas tikšot noturēti aizlūgumi, lai labais dievs dod Ēģiptei uzvaru pār lībiešiem un viņu vadonim Musāvasām lai uzsūta spitālību, aklumu un vājprātu.
No rīta līdz vēlai naktij vienkāršā tauta drūzmējās pie tempļa mūriem, aristokrātija un bagātie pilsētnieki pulcējās priekštelpā, bet vietējie un kaimiņu nomu priesteri upurēja Ptaham un lūdza dievu pašā svētnīcā.
Trīsreiz dienā notika svinīga procesija, kuras laikā templim apkārt zelta laivā nesa aizklātu dieva veidolu. Ļaudis krita pie zemes, skaļi sūdzēdami savus grēkus, un pūli esošie pravieši, uzdodot atbilstošus jautājumus, palīdzē i a viņiem tos nožēlot. Tas pats notika tempļa priekštelpā. Bet, tā kā dižciltīgajiem un bagātajiem nepatika, visiem dzirdot, paļāt sevi, svētie tēvi veda grēknožēlniekus sāņus un klusiņām sniedza viņiem padomus un pamācības.
Dienas vidū dievkalpojums kļuva sevišķi svinīgs. Šai laikā kareivji, kas devās uz rietumiem, nāca šurp, lai sariem tu virspriestera svētību un piešķirtu jaunu spēku saviem amuletiem, kuriem piemita spēja vājināt ienaidnieka triecienus.
Lāgiem templī nogranda pērkons, bet naktī virs piloniem plaiksnīja zibeņi. Tā bija zīme, ka dievs uzklausījis lūgšanas vai arī sarunājas ar priesteriem.