Kad, svinībām beidzoties, trīs augstie priesteri — Sens, Nofri un Mentesufiss — sanāca uz slepenu apspriedi, stāvoklis jau bija noskaidrojies.
Dievkalpojums gan bija devis templim ap četrdesmit talantu ienākumu, taču kādi sešdesmit talanti jau bija izlietoti dāvanām vai nomaksājot parādus dažādiem aristokrātijas pārstāvjiem un augstākajiem virsniekiem.
Bija savāktas šādas ziņas.
Kareivju vidū klīda valodas, ka, tiklīdz princis Ramzess uzkāpšot tronī, viņš uzsākšot ar Asīriju karu, Kas visiem karotājiem sagādāšot lielus labumus. Pat visparastākais kareivis atgriezīšoties no šī karagājiena ar tūkstoš drahmām, bet varbūt ari ar lielāku laupījumu. Tauta runāja, ka faraons, pēc uzvaras atgriezies no Nīnives, katram zemniekam uzdāvināšot pa vergam un uz vairākiem gadiem atbrīvošot ēģiptiešus no nodokļiem. Turpretī aristokrātija uzskatīja, ka jaunais faraons pirmām kārtām atņemšot priesteriem un atdošot muižniecībai visas ieķīlātās muižas, kas bija nonākušas tempļu īpašumā. Tāpat klīda baumas, ka viņš valdīšot patstāvīgi, bez augstās priesteru padomes līdzdalības.
Visos sabiedrības slāņos valdīja pārliecība, ka princis Ramzess, lai nodrošinātu sev feniķiešu palīdzību, pievērsies dievietei Ištarai un dedzīgi viņu pielūdz. Bija skaidri zināms, ka troņmantnieks reiz apmeklējis dievietes templi naktī un redzējis tur kaut kādus brīnumus. Bagātnieki zināja stāstīt, ka Ramzess upurējis templim dāsnas veltes un par to saņēmis priesterieni, kurai jāstiprina viņa ticība.
Visas šīs ziņas bija ievācis Sens un viņa priesteri. Savukārt svētie tēvi Nofri un Mentesufiss pavēstīja viņam citu ziņu, kuru bija saņēmuši no Memfisas. Haldejiešu priesteri un brīnumdari Beroju Seta tempļa pazemē bija ievedis priesteris Nerhets, kurš pēc diviem mēnešiem, izprecinot savu meitu, apdāvinājis viņu ar dārglietām un nopircis jaunlaulātajiem lielu muižu. Un, tā kā Nerhetam agrāk nebija bijis tik prāvu ienākumu, radās aizdomas, ka šis priesteris slepus noklausījies Beroja sarunā ar ēģiptiešu augstmaņiem un vēlāk par lielu naudu pārdevis vienošanās noslēpumu feniķiešiem.
Uzklausījis to visu, virspriesteris Sens sacīja:
Ja svētais Berojs patiešām ir brīnumdaris, tad vispirms uzprasiet viņam, vai Nerhets nav izpaudis noslēpumu.
Brīnumdarim Berojam tas jau tika jautāts, — Nofri atteica, — taču svētais vīrs atbildējis, ka par šo lietu viņš nevēloties runāt, turklāt piebildis, ka, pat ja kāds arī noklausījies viņu sarunā un izpaudis to feniķiešiem, ne Ēģipte, ne Haldeja no tā necietīšot un tātad, ja atradīšoties vainīgais, pret viņu jāizturoties žēlsirdīgi.
Svēts! Tiešām svēts ir šis vīrs… — Sens nočukstēja.
— Un ko jūsu godība, — Nofri vērsās pie Sena, — domā par princi troņmantnieku un satraukumu, ko izraisījusi viņa rīcība?
— Teikšu to pašu, ko Berojs: troņmantnieks nenodarīs Ēģiptei ļaunumu, tādēļ mums jābūt augstsirdīgiem pret viņu…
— Bet šis jauneklis ņirgājas par dieviem, netic brīnumiem, apmeklē svešus tempļus, musina tautu… Tas ir ļoti nopietni, — rūgti sacīja Nofri, kas nespēja piedot Ramzesam rupjo zobošanos par viņa dievbijīgajiem centieniem.
Virspriesteris Sens mīlēja Ramzesu, tādēļ, labsirdīgi smaidīdams, atteica:
— Kurš zemnieks Ēģiptē gan negribētu sev vergu, lai smagu darbu aizstātu ar tīksmu dīkdienību? Un vai pasaulē ir cilvēks, kurš nesapņotu būt brīvs no nodokļiem? Par to, ko viņš iemaksā valsts kasē, viņa sieva, viņš pats un viņa bērni taču varētu nopirkt sev skaistus tērpus un baudīt visādus labumus.
Dīkdienība un izšķērdība samaitā cilvēku, — Mentesufiss noteica.
— Kurš kareivis, — Sens turpināja, — gan nevēlas karu un negrib iegūt tūkstoš drahmu vai pat vairāk? Un vēl es vaicāšu jums, svētie tēvi: kurš nomarhs, kurš muižnieks labprāt maksā parādus un netīko pēc tempļu bagātības?
— Tā ir bezdievīga alkatība, — Nofri nomurmināja.
— Un, beidzot, — Sens sacīja, — kurš troņmantnieks nav sapņojis par priesteru varas ierobežošanu, kurš faraons savas valdīšanas sākumā nav gribējis atbrīvoties no augstās padomes ietekmes?
— Tavi vārdi ir pilni gudrības, — Nofri sacīja, — bet kas no tiem būtu secināms?
Tas, ka jums nav jāapsūdz troņmantnieks augstās padomes priekšā, jo nav tādas tiesas, kas varētu vainot princi par to, ka zemnieki negrib maksāt nodokļus, bet kareivji vēlas karu. Gluži pretēji — pārmest varētu jums, ka neesat diendienā novērojuši princi un apvaldījuši viņa aušīgos izlēcienus, bet tagad ceļat pret viņu tik daudz apsūdzību, turklāt pilnīgi nepamatotu!
Tādos gadījumos ne jau tas ir slikti, ka cilvēks ir grēcīgs — tā allaž bijis —, bet gan tas, ka neesam pasargājuši viņu no grēka. Mūsu svētā upe Nīla, Ēģiptes māte, ļoti drīz piesārņotu kanālus, ja inženieri tos neuzmanītu dienu un nakti.
Un ko tu sacīsi, svētais tēvs, par tiem zaimiem, kurus princis atļāvās sarunā ar mums? Vai piedosi viņām ņirgāšanos par brīnumiem? — Nofri jautāja. — Šis jauneklis taču rupji aizskāris manu dievbijību.
Tas, kurš runā ar dzērāju, pats sevi pazemo, — Sens attrauca. — Jums nebija tiesību apspriest svarīgas valsts lietas ar ieskurbušo princi. Jūs esat pieļāvuši kļūdu, ieceldami piedzērušu cilvēku par armijas virspavēlnieku. Karavadonim allaž jābūt skaidrā prātā.
Noliecu galvu tavas gudrības priekšā, — Nofri atteica, — taču esmu par to, ka jāiesniedz sūdzība par troņmantnieku augstajai padomei.
Bet es esmu pret sūdzību, — Sens uzstājīgi iebilda. — Padomei jāpavēsta par troņmantnieka uzvedību — taču ne jau sūdzības, bet gan parasta ziņojuma veidā,
— Arī es esmu pret sūdzību, — Mentesufiss sacīja. Redzēdams, ka abi priesteri ir pret viņu, Nofri atteicās no savas prasības. Taču viņš neaizmirsa aizvainojumu un saglabāja sirdī naidu.
Tas bija gudrs un dievbijīgs, bet atriebīgs sirmgalvis. Viņš drīzāk piedotu, ka viņam nocērt roku, bet sava priestera goda aizskaršanu — nemūžam.
Otrā nodaļa
Pēc astrologu padoma, virspavēlniekam ar svītu vajadzēja doties ceļā atira septītajā dienā. Tā bija «laimīgākā no laimīgākajām» dienām, kurā dievi debesīs un cilvēki uz zemes svinēja Ra uzvaru pār ienaidniekiem; tas, kurš bija nācis pasaulē šai dienā, mira dziļā vecumā, baudīdams ļaužu cieņu. Šī diena bija labvēlīga arī grūtniecēm un audumu tirgotājiem, bet nelabvēlīga pelēm, vardēm un citiem mošķiem.
Kļuvis par virspavēlnieku, Ramzess dedzīgi ķērās pie darba. Pats sagaidīja ikvienu pulku, pārbaudīja tā apbruņojumu, ietērpu un pajūgus. Sveikdams jauniesauktos, princis aicināja viņus centīgi apgūt karamākslu — par iznīcību ienaidniekiem un par godu faraonam. Ramzess vadīja visas kara padomes, bija klāt pie katra spiega nopratināšanas un pašrocīgi atzīmēja kartē ēģiptiešu karaspēka kustību un ienaidnieka pozīcijas. Virspavēlnieks tik ātri braukāja šurpu turpu, ka viņu gaidīja visur, taču viņš allaž uzklupa negaidīti kā vanags. No rīta viņš bija dienvidos no Būbastijas, kur pārbaudīja pārtiku, pēc stundas jau ziemeļu pusē, kur atklāja, ka pulkā trūkst piecdesmit cilvēku, bet pievakarē, panācis priekšposteni, vēroja, kā karaspēks ceļas pāri Nīlas attekai, un rūpīgi apskatīja divsimt kaujasratu.
Svētais Mentesufiss, Herhora palīgs, kas labi pārzināja karamākslu, nevarēja vien nobrīnīties par Ramzesu… — Jūs zināt, svētie brāļi, — Mentesufiss sacīja Senam un Nofri, — ka es nemīlu troņmantnieku, kopš esmu atklājis viņā ļaunumu un viltību, taču — lai Osīrijs ir man liecinieks! — šis jauneklis ir dzimis karavadonis. Iedomājieties tikai: mēs sakoposim savus spēkus pie robežas par divām vai trim dienām agrāk, nekā varēja paredzēt. Lībieši ir jau zaudējuši karu, lai gan vēl nav dzirdējuši pat mūsu bultu nospindzam.