— Jo bīstamāks mums tāds faraons, — Nofri vecišķā stūrgalvībā noteica.
Atira sestās dienas novakarē princis Ramzess paziņoja štābam, ka rīt divas stundas pirms saullēkta viņi došoties ceļā.
— Bet tagad es gribu izgulēties, — viņš piebilda. Taču viegli izdarāms tas nebija.
Pa visu pilsētu klimta kareivji, bet līdzās pilij bija apmeties kāds pulks, kas ēda, dzēra un dziedāja, nedomādams par atpūtu.
Ramzess devās uz visattālāko istabu, taču arī tur viņu vai ik bridi traucēja: te atskrēja kāds adjutants ar mazsvarīgu ziņojumu, te atveda spiegus, kas neko jaunu nebija uzzinājuši, ieradās augstmaņi ar savām nodaļām, piedāvājot pakalpojumus kā brīvprātīgie, nāca feniķiešu tirgotāji, gribēdami saņemt jaunus armijas pasūtījumus…
Netrūka pareģotāju un astrologu, kas vēlējās sastādīt princim horoskopu, kā arī magu, kuri piedāvāja drošus amuletus pret bultām. Visi šie cilvēki bez pieteikuma ielauzās troņmantnieka istabā: ikviens uzskatīja, ka kara iznākums ir viņa rokās un ka tas dod viņam tiesības apciemot virspavēlnieku.
Troņmantnieks pacietīgi uzklausīja atnācējus. Taču, kad tūlīt pēc kāda astrologa pie viņa iedrāzās viena no sievietēm un sāka pārmest, ka Ramzess acīmredzot viņu vairs nemīlot, jo neesot no viņas atvadījies, bet pēc stundas ceturkšņa ieradās vēl otra, — viņš neizturēja un ataicināja Tutmosu.
— Pasēdi šeit istabā un, ja ir patika, mierini mana nama sievietes. Bet es noslēpšos kaut kur dārzā un atpūtīšos tur,
Kur man meklēt tevi, ja būs vajadzība? — Tutmoss pavaicāja.
Nekur, — troņmantnieks iesmējās, — rītausmā es pats uzradīšos.
To pateicis, princis uzvilka garu apmetni ar kapuci un izlavījās dārzā.
Taču arī pa dārzu malās kareivji un kalpotāji; visā pils teritorijā vairs nebija kartības. Ramzess nogriezās visnomaļākajā parka daļā, uzmeklēja tur ar vīnogulājiem noaugušu lapeni un apmierināts atlaidās uz sola.
— Šeit mani neviens neatradīs, — viņš nomurmināja. Un vienā mirklī aizmiga kā nosists.
Feniķiete Kama jau vairākas dienas nejutās īsti vesela. Sapīkumam bija pievienojies kaut kāds dīvains vājums un sāpes locītavas. Turklāt viņai svila seja, sevišķi piere virs uzacīm.
Šīs nenozīmīgās slimības pazīmes bija tā satraukušas Kamu, ka viņa vairs nebaiļojās no slepkavām, bet augām dienām sēdēja pie spoguļa, pateikusi kalpotājiem, ka viņi var darīt, ko grib, lai tikai liek viņu mierā. Viņa nedomāja ne par Ramzesu, ne par ienīsto Sāru, jo visu viņas uzmanību saistīja plankumi uz pieres, kurus cits nebūtu pat ievērojis.
— Plankumi… jā, plankumi… — viņa izbailēs čukstēja pie sevis. — Divi, trīs… Ak, Ištara! Tu taču negribēsi šādi sodīt savu priesterieni?… Labāk nāve … Bet kas par muļķībām! Kad es paberzēju pieri ar pirkstiem, plankumi kļūst sarkanāki… Droši vien man iekodis kāds kukainis vai esmu ieziedusi seju ar netīru eļļu; nomazgāšos — un līdz rītam plankumi izzudīs…
Pienāca rītdiena, taču plankumi neizzuda. Kama pasauca kalponi.
— Klau, — viņa sacīja, — palūkojies uz mani… Taču tūdaļ apsēdās tumšākā vietā.
— Skaties… — viņa satraukti atkārtoja. — Vai redzi manā sejā kaut kādus plankumus?… Tikai… nenāc man klāt!..
— Es neko neredzu, — kalpone atbildēja.
— Ne zem kreisās acs… ne virs uzacīm?… — Kama, iekaisdama aizvien vairāk, jautāja.
— Vai jūs nepavērstu savu dievišķo vaigu pret gaismu? — kalpone palūdza. To dzirdēdama, Kama aizsvilās dusmās.
— Vācies prom, nekrietnā, — viņa iesaucās, — un nerādies man acīs!
Kad kalpone aizbēga, viņas kundze metās pie tualetes galdiņa un, atvērusi dažas kārbiņas, uzsārtināja sev seju ar otiņu.
Pievakarē, juzdama sāpes locītavās un mokošu satraukumu, Kama lika ataicināt dziednieku. Kad viņai pateica, ka tas atnācis, viņa atkal pavērās spogulī — un viņu pārņēma tāds kā ārprāts. Kama nometa spoguli uz grīdas un raudādama iekliedzās, ka dziednieks viņai neesot vajadzīgs.
Visu dienu viņa nebija ne ēdusi, nedz vēlējusies kādu redzēt.
Kad satumsa un verdzene ienesa istabā gaismekli, Kama iekrita gultā un ievīstīja galvu lakatā. Likusi verdzenei uz vietas pazust, viņa iemetās krēslā tālāk no gaismekļa un nosēdēja dažas stundas kā sastingusi.
«Nav nekādu plankumu,» viņa domāja, «un, ja arī ir, tad ne jau tie … Tā nav spitālība!..»
— Ak, dievi! — viņa pēkšņi iekliedzās, nomezdamās uz grīdas. — Nevar būt, ka es… Glābiet mani!.. Es atgriezīšos templī… es izpirkšu grēku ar visu savu dzīvi…
Un atkal nomierinājās un atkal domāja:
«Nav nekādu plankumu… Jau vairākas dienas es berzēju ādu, tādēļ tā ir piesārtusi… Kas par niekiem! Vai tas kur dzirdēts, ka priesteriene un troņmantnieka mīļākā kļūtu spitālīga… Ak, dievi!.. Nekas tāds nav noticis kopš laika gala… Ar to aplīp vienīgi zvejnieki, cietumnieki un nožēlojamie jūdi… Ak, šī nekrietnā jūdiete! Lai dievi uzsūta viņai šo sērgu!»
Te pēkšņi viņas istabas logā pavīdēja kāda ēna. Tad atskanēja troksnis — un istabā ielēca… princis Ramzess.
Kama apstulba. Viņa saķēra galvu, un viņas acīs atspoguļojās neiedomājamas šausmas.
Likon! — viņa nočukstēja. — Likon, tu šeit? Tu sevi pazudināsi!.. Tevi meklē…
Zinu, — grieķis, nicīgi iesmējies, attrauca. — Mani vajā visi feniķieši un visa faraona policija. Un tomēr es esmu pie tevis un tikko biju pie tava kunga…
— Tu biji pie troņmantnieka?
— Jā, viņa istabā. Un būtu atstājis viņam krūtis savu dunci, ja ļaunie gari nebūtu viņu kaut kur parāvuši…
— Ko tu gribi? Bēdz! — Kama čukstēja.
Tikai kopā ar tevi! Laukā mūs gaida kaujasrati, mēs aizkļūsim līdz Nīlai, un tur ir mana barka…
Tu esi prātu zaudējis! Visa pilsēta un visi ceļi pilni kareivju,.
Tādēļ man izdevās iekļūt pilī un mums būs viegli izlavīties … Savāc visas dārglietas! Es tūdaļ atgriezīšos…
— Kurp tu ej?
— Pameklēšu tavu kungu, — Likons atteica. — Es neaiziešu neatstājis viņam piemiņu par sevi…
— Prātu esi zaudējis!
— Ciet klusu! — viņš iesaucās, nobālēdams aiz niknuma. — Tu vēl aizstāvēsi viņu?…
Feniķiete sazvārojās, sažņaudza dūres, un viņas acīs iedzalkstījās ļaunas uguntiņas.
— Bet ja tu neatradīsi viņu? — Kama jautāja.
— Tad nogalināšu dažus guļošus kareivjus, aizdedzināšu pili… Pats nezinu, ko izdarīšu… Taču piemiņu par sevi atstāšu…
Feniķietes plaši ieplestās acis raudzījās viņā ar šausmām.
— Kas tev lēcies? — Likons jautāja.
— Nekas. Klausies, tu nekad vēl neesi bijis tik līdzīgs troņmantniekam kā tagad. Labākais, ko tu vari darīt…
Viņa pieliecās Likonam pie auss un sāka čukstēt. Grieķis pārsteigts klausījās.
Sieviete, — viņš sacīja, — pats Sets runā ar tavu muti! Jā, lai uz viņu krīt aizdomas.
Tas ir labāk par dunci, — Kama smējās, — vai nav tiesa?
Man tas nebūtu ienācis prātā! Bet varbūt labāk abus?
Nē! Lai viņa dzīvo! Tā būs mana atriebība.