— Esi gan tu viltīga! — Likons nočukstēja. — Bet man tas patīk. Mēs karaliski norēķināsimies ar viņiem!
Viņš metās pie loga un nozuda. Kama vērīgi ieklausījās.
Pēc Likona aiziešanas nebija pagājis ne stundas ceturksnis, kad no vīģes koku audzes atskanēja spalgs sievietes kliedziens. Tas atkārtojās vairākas reizes un apklusa. Gaidītā prieka vietā Kamu pārņēma šausmas. Viņa nokrita ceļos un neprātīgām acīm lūkojās dārza tumsā.
Lejā nodipēja steidzīgi soļi, un logā atkal parādījās Likons tumšā apmetni. Viņš drudžaini elpoja, rokas viņam drebēja.
Kur dārglietas? — viņš apslāpētā balsi jautāja.
Liec mani mierā! — Kama atbildēja. Grieķis sagrāba viņu pie rīkles.
— Nelaimīgā, — viņš nošņāca, — vai tu nesaproti, ka, iekams uzlēks saule, tevi iemetīs cietumā un pēc dažām dienām nožņaugs?
Esmu slima…
Kur dārglietas?
Zem gultas…
Likons ielēca istabā, paķēra gaismekli, dabūja no gultas apakšas smagu šķirstiņu, uzsvieda Kamai apmetni un vilka viņu sev līdzi,
— Bēgam! Kur durvis, pa kurām nāk pie tevis … šis… tavs kungs?
— Liec mani mierā…
Grieķis noliecās pie viņas un nočukstēja;
— Ak tā! Tu domā, ka es tevi šeit atstāšu? Tagad tu man esi tikpat vajadzīga kā kuce, kas zaudējusi ožu… Bet tev jānāk man līdzi… Lai tavs kungs uzzina, ka ir kāds labāks par viņu! Viņš nolaupījis dievietei priesterieni, es pievākšu viņa mīļāko…
— Bet es tev saku, ka esmu slima…
Grieķis izrāva dunci un pielika to feniķietei pie rīkles. Kama nodrebēja un nočukstēja:
— Eju, eju…
Pa slepenām durvīm viņi izlavījās dārzā. No pils puses skanēja pie ugunskuriem sēdošu kareivju klaigas.
Viņi netraucēti izkļuva uz ielas un nozuda svešzemnieku kvartāla ieliņās.
Divas stundas pirms rītausmas pilsētā ieskanējās taures un ierībējās bungas. Tutmoss vēl gulēja dziļā miegā, kad princis norāva viņam apmetni un līksmi iesaucās:
— Celies, modrais karavadoni! Pulki jau devušies ceļā! Tutmoss apsēdās uz gultas un sāka berzēt miegainās
acis.
— Ā, tas esi tu, valdniek? — viņš jautāja žāvādamies. — Nu, kā gulēji?
Kā nekad! — Ramzess atbildēja.
Bet es vēl labprāt pagulētu.
Abi nomazgājās, apvilka svārkus un krūšu bruņas un uzkāpa zirgos, kas nepacietīgi raustīja pavadas.
Drīz vien troņmantnieks ar nelielu svītu pameta pilsētu, pa ceļam apsteigdams lēni soļojošās kolonnas.
Kad uzlēca saule, pēdējie vezumnieki jau bija tālu no pilsētas un godājamais Būbastijas nomarhs paziņoja saviem kalpotājiem:
— Tagad es likšos gulēt, un vai! tam, kas mani uzmodinās pirms vakariņām. Pat dievišķā saule atpūšas katru nakti, bet es neesmu gulējis kopš pirmā atira.
Taču viņš nebija vēl paguvis nodot šo rīkojumu, kad ieradās policijas virsnieks un lūdza pieņemt viņu īpaši svarīgā lietā.
Kaut jūs visus zeme aprītu! — nomarhs nolamājās. Tomēr lika virsniekam ienākt un īgni pajautāja:
Vai tiešām nevarējāt pagaidīt? Nīla taču vēl nav aizbēgusi…
Notikusi liela nelaime, — policijas virsnieks sacīja. — Nogalināts troņmantnieka dēls…
Ko? Kāds dēls? — nomarhs iesaucās.
Jūdietes Sāras dēls.
Kurš nogalinājis? Kad?
Šonakt.
— Kurš to varēja izdarīt? Virsnieks noplātīja rokas.
Es jautāju, kurš viņu nogalinājis, — augstmanis atkārtoja drīzāk izbijies nekā sašutis.
Izdariet izmeklēšanu pats! Mana mute nespēj atkārtot to, ko dzirdējušas ausis.
Nomarhu pārņēma šausmas. Viņš lika atvest Sāras kalpotājus un aizsūtīja pēc virspriestera Nofri. Mentesufiss, kā jau kara ministra pārstāvis, bija devies līdzi troņmantniekam.
Ieradās pārsteigtais Nofri. Nomarhs atkārtoja viņam ziņu par bērna nogalināšanu.
— Vai liecinieki ir? — virspriesteris jautāja.
— Gaida tavu pavēli, svētais tēvs. Ieveda Sāras durvju sargu.
— Vai tu zini, — nomarhs jautāja, — ka tavas kundzes bērns ir nogalināts?
Cilvēks nokrita pie zemes.
Kad tas notika?
Pēc pusnakts. Tūdaļ pēc tam, kad pie mūsu kundzes ieradās troņmantnieks… — durvju sargs atbildēja.
Tātad princis šonakt bijis pie jūsu kundzes? — Nofri jautāja. — Dīvaini.
Otra lieciniece bija Sāras virēja, trešā — Istabene. Abas apgalvoja, ka pēc pusnakts princis uzkāpis otrajā stāvā, viņu kundzes istabā. Viņš uzturējies tur īsu bridi, tad izskrējis dārzā, bet viņam nopakaļ, briesmīgi kliegdama, Izdrāzusi es Sara.
— Bet princis taču visu nakti netika pametis savu guļamistabu pilī… — nomarhs sacīja,
Policijas virsnieks pašūpoja galvu un paziņoja, ka priekštelpā gaidot daži pils kalpotāji.
Viņus pasauca. Noskaidrojās, ka troņmantnieks nav gulējis pilī. Viņš atstājis savu guļamistabu pirms pusnakts un izgājis dārzā. Un atgriezies tikai no rīta.
Kad aizveda lieciniekus un abi augstmaņi palika vieni, nomarhs vaidēdams nokrita pie zemes un paziņoja Nofri, ka esot smagi slims un drīzāk šķiršoties no dzīves nekā vadīšot izmeklēšanu. Virspriesteris bija ārkārtīgi bāls un satraukts. Taču viņš iebilda, ka lieta jāizmeklē, un faraona vārdā lika nomarham doties kopā ar viņu uz Sāras mājokli.
Līdz troņmantnieka dārzam nebija tālu, un abi augstmaņi drīz ieradās nozieguma vietā.
Uzkāpuši otrā stāva istabā, viņi ieraudzīja Sāru, nometušos uz ceļiem pie šūpuļa. Uz sienas un uz grīdas sārtojās asiņu traipi.
Nomarhs sajuta tādu vājumu, ka bija spiests apsēsties. Toties Nofri bija nesatricināmi mierīgs. Viņš piegāja pie Sāras, piedūrās viņas plecam un sacīja:
— Kundze, mēs esam atnākuši faraona vārdā… Sara spēji pietrūkās un iekliedzās sirdi plosošā balsī:
— Esiet nolādēti! Jums gribējās, lai jums būtu jūdu ķēniņš? Lūk, viņš — jūdu ķēniņš! Ak, kādēļ es, nelaimīgā, uzklausīju jūsu nodevīgos padomus…
Viņa sagrīļojās un vaimanādama pieplaka pie šūpuļa:
— Mans dēliņš… mans mazais Seti… Viņš bija tik skaists, tik gudrs… Jau stiepa man pretī rociņas… Jahve.. — viņa iesaucās, — atdod man viņu, tu visu vari!.. Ēģiptiešu dievi, Osīrij… Hor… Isīda …tu pati biji māte!.. Nevar būt, ka debesīs neviens nesadzirdētu manu lūgumu… Tāds mazulītis… Pat hiēna būtu apžēlojusies par viņu!
Virspriesteris palīdzēja viņai piecelties. Istabā sanāca policisti un kalpotāji.
— Sara, — virspriesteris sacīja, — faraona — Ēģiptes valdnieka vārdā vaicāju tev un pavēlu atbildēt — kurš nogalināja tavu dēlu?
Sāra raudzījās kā neprātīga, ar roku berzēdama pieri. Nomarhs pasniedza viņai ūdeni ar vīnu.
— Faraona vārdā, — Nofri atkārtoja, — pavēlu tev, Sara, nosaukt slepkavas vārdu!
Klātesošie atkāpās līdz durvīm. Nomarhs šausmās aizspieda ausis.
— Kurš nogalināja, — Sāra sacīja apslāpētā balsi, ar skatienu urbdamās Nofri sejā, — tu jautā, kurš nogalināja? Es pazīstu jūs, priesterus! Zinu, kāda jums sirdsapziņa!
— Kurš tad? — Nofri uzstāja.
— Es! — necilvēciskā balsī iekliedzās Sāra. — Es nogalināju savu bērnu tādēļ, ka jūs padarījāt viņu par jūdu!
— Tie ir meli! — virspriesteris izgrūda.
— Es! Es! — Sāra vienā laidā atkārtoja. — Ei, ļaudis kas mani redzat un dzirdat, — viņa vērsās pie klātesošajiem, — ziniet — es viņu nogalināju! Es! Es! Es! — viņa kliedza, dauzīdama sev pie krūtīm.