Izdzirdīs tik klaju pašapsūdzību, nomarhs atguvās un līdzjūtīgi raudzījās uz Sāru; sievietes raudāja, durvju sargs slaucīja asaras. Vienīgi svētais Nofri ļauni saknieba zilganās lūpas. Tad, pagriezies pret policistiem, skaidrā balsī pavēlēja:
—Ķēniņa kalpi! Ņemiet šo sievieti un vediet viņu uz tiesas namu!
— Mans dēls nāks kopā ar mani! — Sāra iekliedzās, mezdamās pie šūpuļa.
— Ar tevi, ar tevi, nabaga sieviete, — nomarhs sacīja, aizklādams seju rokām.
Abi augstmaņi izgāja no istabas. Policijas virsnieks lika atgādāt nestuves un godbijīgi noveda Sāru lejā. Nelaimīgā paņēma no šūpuļa asinīm notraipīto vīstokli un nepretodamās iesēdās nestuvēs.
Visi kalpotāji devās viņai līdzi uz tiesas namu.
Kad Nofri ar nomarhu cauri dārzam gāja uz mājām, provinces priekšnieks satraukti sacīja:
— Man žēl šīs sievietes…
— Tas būs taisnīgs sods par viņas meliem, — virspriesteris atteica.
— Tu domā?
— Es ticu, ka dievi atradīs un sodīs īsto slepkavu.
Pie dārza vārtiem viņiem ceļā nostājās Kamas pils pārzinis, saukdams:
— Nav feniķietes! Viņa šonakt nozudusi…
— Vēl viena nelaime! — nomarhs čukstēja.
— Neraizējies, — Nofri atteica, — viņa sekoja princim.
Godājamais nomarhs saprata, ka Nofri ienīst Ramzesu, un sirds viņam pamira. Ja tiks pierādīts, ka Ramzess nogalinājis paša dēlu, troņmantnieks nemūžam neuzkāps tēva tronī un Ēģipte nokļūs vēl smagākā priesteru jūgā.
Augstmanis vēl jo vairāk noskuma, kad vakarā viņam paziņoja, ka divi Hathoras tempļa dziednieki, aplūkojuši bērna līķi, izteikuši stingru pārliecību, ka slepkava varējis būt tikai vīrietis. «Kāds,» viņi sacījuši, «sagrābis ar labo roku mazuli aiz kājām un triecis viņu ar galvu pret sienu. Sāras roka nebūtu varējusi apķert abas kājiņas, uz kurām turklāt ir vīrieša pirkstu nospiedumi.»
Pēc šī paskaidrojuma virspriesteri Sens un Nofri devās uz cietumu pie Sāras, un tur Nofri sāka viņu lūgt pie visiem ēģiptiešu un svešzemnieku dieviem, lai viņa atzīst, ka nav vainīga bērna nāvē, un apraksta slepkavas izskatu.
— Mēs ticēsim taviem vārdiem, — Nofri viņai sacīja, — un tevi tūdaļ atbrīvosim.
Taču Sāru šī žēlastība neaizkustināja, viņu pārņēma niknums.
—Šakāļi! — viņa kliedza. — Jums nepietiek divu upuru! Jums vajadzīgi jauni? Es to izdarīju, nelaimīgā, es… Jo kurš vēl varētu būt tik nekrietns, lai nogalinātu bērnu? Mazu, nevainīgu radībiņu!..
— Bet vai tu zini, stūrgalvīgā sieviete, kas tev draud? — Nofri vaicāja. — Tev liks trīs dienas turēt uz rokām tava bērna līķi, pēc tam uz piecpadsmit gadiem ieslodzīs cietumā.
— Tikai trīs dienas? — Sāra pārjautāja. — Esmu gatava visu mūžu nešķirties no viņa… no mana mazā Seti… Gan cietumā, gan kapā ņemšu viņu līdzi. Un mans kungs liks mūs kopā apglabāt…
Kad virspriesteris izgāja no cietuma. Sens sacīja:
— Man ir gadījies redzēt mātes — bērnu slepkavas un tiesāt tās, taču neviena nelīdzinājās šai.
— Jo ne jau viņa ir nogalinājusi savu bērnu, — Nofri pikti attrauca.
— Kurš tad?
Tas, kuru redzēja kalpotāji, kad viņš ieskrēja Sāras mājā un bridi vēlāk aizbēga. Tas, kurš, karagājienā dodamies, paņēma līdzi feniķiešu priesterieni Kamu, kas apgānījusi altāri. Pēdīgi — tas, — Nofri drūmā pacilātībā pabeidza, — kurš, uzzinājis, ka viņa dēls ir jūds, padzina Sāru no mājas un padarīja viņu par verdzeni.
Tavi vārdi ir briesmīgi! — satraukts nočukstēja Sens.
Noziegums ir vēl briesmīgāks un, par spīti šīs muļķa sievietes stūrgalvībai, tiks atmaskots.
Svētais vīrs ir domāt nedomāja, ka viņa pareģojums piepildīsies tik drīz.
Princis Ramzess, dodamies karagājienā, vēl nebija paguvis atstāt pili, kad policijas priekšniekam jau ziņoja par bērna nogalināšanu un Kamas aizbēgšanu un par to, ka Sāras kalpotāji redzējuši princi ieejam naktī viņas mājā. Policijas priekšnieks bija apķērīgs vīrs. Viņš noprata, kurš izdarījis noziegumu, un nesāka vis izmeklēšanu uz vietas, bet gan steidzās ārpus pilsētas vajāt vainīgos, brīdinājis Hiramu par notikušo.
Kamēr Nofri centās izdabūt no Sāras atzīšanos, veiklākie vietējās policijas vīri, kā arī visi feniķieši ar Hiramu priekšgalā jau dzina pēdas Likonam un priesterienei Karnai.
Un lūk — trešajā naktī pēc karagājiena sākuma policijas priekšnieks atgriezās Būbastijā, vezdams līdzi lielu, ar audeklu pārklātu būri, kurā nebalsī kliedza kāda sieviete.
Nelikdamies gulēt, priekšnieks izsauca virsnieku, kas vadīja izmeklēšanu, un uzmanīgi noklausījās viņa ziņojumu.
Rītausmā abi virspriesteri, Sens un Nofri, kā arī Bū-bastijas nomarhs saņēma vispazemīgāko uzaicinājumu ierasties pie policijas priekšnieka. Visi trīs nelika uz sevi gaidīt. Policijas priekšnieks, zemu klanīdamies, lūdza pastāstīt visu, kas viņiem zināms par slepkavību.
Izdzirdis šo lūgumu, nomarhs nobālēja un atteica, ka neko nezinot. Gandrīz to pašu atkārtoja virspriesteris Sens, piebilzdams, ka Sāra, viņaprāt, neesot vainīga. Toties, kad pienāca kārta svētajam Nofri, tas vaicāja:
— Nezinu, vai esi dzirdējis, ka naktī, kad notika noziegums, aizbēgusi viena no troņmantnieka sievietēm, vārdā Kama?
Policijas priekšnieks likās ļoti izbrīnījies. — Tāpat nezinu, vai tev ir paziņots, — Nofri turpināja, — ka troņmantnieks nav nakšņojis pili un ka viņš iegriezies Sāras mājoklī. Durvju sargs un divas kalpones pazinuši viņu, jo nakts bijusi diezgan gaiša. Policijas priekšnieka pārsteigums, šķiet, auga augumā.
— Gaužām žēl, — virspriesteris pabeidza, — ka tu vairākas dienas nebiji Būbastijā…
Priekšnieks zemu paklanījās Nofri un vērsās pie nomarha:
Vai tu laipnā kārtā nepateiktu man, kā tovakar bija tērpies troņmantnieks?
Viņam mugurā bija balts krekls un purpursārts, ar zelta bārkstīm apšūts priekšauts, — nomarhs atbildēja.
— Es to labi atceros, jo biju viens no pēdējiem, kas tovakar ar viņu runāja.
Policijas priekšnieks sasita plaukstas — un kancelejā ienāca Sāras durvju sargs.
— Vai tu redzēji troņmantnieku, — priekšnieks viņam jautāja, — tonakt ienākam kundzes mājoklī?
Es atdarīju vārtus princim — lai viņš dzīvo mūžos!
Bet vai tu atceries, kā viņš bija tērpies?
— Viņam mugurā bija hitons ar dzeltenām un melnām svītrām, tāda pati cepurīte un sarkanzils priekšauts, — durvju sargs atbildēja.
Tagad abu priesteru un nomarha sejā bija lasāms pārsteigums. Taču, kad pēc kārtas ieveda abas Sāras kalpones, kuras vārds vārdā atkārtoja prinča tērpa aprakstu, nomarha acis iekvēlojās priekā, bet svētais Nofri apmulsa.
— Varu apzvērēt, — godājamais nomarhs piebilda, — ka princim mugurā bija balts krekls un purpursārts, ar zeltu apšūts priekšauts.
— Bet tagad, — policijas priekšnieks ierunājās, — vai jums nelabpatiktu, augstu cienījamie, doties man līdzi uz cietumu? Tur mēs redzēsim vēl vienu liecinieku.
Visi četri nokāpa plašajā pazemē, kur pie loga stāvēja lielais, ar audeklu pārklātais būris. Policijas priekšnieks ar nūju atmeta audeklu — un klātesošie ieraudzīja būra kaktā sakņupušu sievieti.
— Bet tā taču ir Kamas kundze! — nomarhs iesaucās. Tā patiešām bija Kama, slima un ļoti pārvērtusies. Kad, augstmaņiem pienākot, viņa piecēlās, klātesošie ieraudzīja, ka feniķietes seju klāj vara sarkani plankumi. Acis Kamai bija neprātīgas.