— Kama, — policijas priekšnieks viņu uzrunāja, — dieviete Ištara uzsūtījusi tev spitālību…
— Tā nav dieviete, — viņa pārvērstā balsi iekliedzās, — nekrietnie aziāti pasvieda man saindētu plīvuru! Ak, es, nelaimīgā!
— Kama, — policijas priekšnieks sacīja, — par tavu postu iežēlojušies mūsu augstie virspriesteri Sens un Nofri. Ja tu izstāstīsi patiesību, viņi aizlūgs par tevi un varbūt visuvarenais Osīrijs novērsīs no tevis nelaimi, iekams vēl nav par vēlu. Slimība tikko sākusies, un mūsu dievi var tev palīdzēt.
Slimā sieviete nokrita ceļos un, piespiedusi seju pie režģa, sāka lūgties:
Apžēlojieties par mani! Esmu atteikusies no feniķiešu dieviem un līdz mūža galam ziedošos dižajiem Ēģiptes dieviem … Tikai aizdzeniet no manis…
Atbildi, bet saki patiesību, — policijas priekšnieks viņu pratināja, — tad dievi neliegs tev savu žēlastību: kas nogalināja jūdietes Sāras bērnu?
Nodevējs Likons, grieķis… Viņš bija dziedātājs mūsu templī un sacīja, ka mīlot mani… Bet tagad viņš mani pametis, nelietis, pievākdams manas dārglietas…
Kādēļ Likons nogalināja bērnu?
Viņš gribēja nogalināt princi, taču, nesastapis viņu pilī, aizskrēja uz Sāras māju un…
Kā noziedznieks iekļuva apsargātajā mājā?
Vai tad tu, kungs, nezini, ka Likons ir līdzīgs troņmantniekam? Viņi ir līdzīgi kā divas palmas lapas.
Kā Likons tonakt bija ģērbies? — policijas priekšnieks turpināja pratināšanu.
Viņam mugurā bija hitons ar dzeltenām un melnām svītrām… tāda pati cepurīte un sarkanzils priekšauts… Beidziet mani mocīt… Atdodiet man veselību … Apžēlojieties… Es būšu uzticīga jūsu dieviem… Jūs jau aizejat? Ak, nežēlīgie!
Nabaga sieviete, — virspriesteris Sens sacīja, — es atsūtīšu tev visspēcīgu brīnumdari, un iespējams…
Lai jūs svētī Ištara! Nē, lai jūs svētī jūsu visvarenie un žēlsirdīgie dievi! — feniķiete bezspēkā čukstēja.
Augstmaņi izgāja no cietuma un atgriezās kancelejā. Nomarhs, redzēdams, ka virspriesteris Nofri stāv, nepaceldams acu, vaicāja viņam:
— Vai tevi neiepriecē mūsu centīgā policijas priekšnieka atklājumi?
Man nav pamata priecāties, — Nofri dzedri attrauca, — lieta nevis noskaidrojas, bet aizvien vairāk samezglojas. Sāra taču apgalvo, ka viņa nogalinājusi bērnu, bet feniķiete atbild tā, it kā viņu kāds būtu samācījis.
Tātad tu, svētais tēvs, tam netici? — policijas priekšnieks jautāja.
Es nekad vēl neesmu sastapis divus tik līdzīgus cilvēkus, lai vienu varētu noturēt par otru. Un neesmu ar dzirdējis, ka Būbastijā būtu cilvēks, kas tā līdzinātos mūsu troņmantniekam — lai viņš dzīvo mūžos!
Šis cilvēks, — policijas priekšnieks paziņoja, — kalpo Ištaras templī. Viņu pazina Tīras princis Hirams un savām acīm redzēja mūsu vietvaldis. Necik sen viņš deva man pavēli notvert noziedznieku un apsolīja augstu atalgojumu.
— Oho! — Nofri iesaucās. — Redzu, cienījamais policijas priekšniek, ka tev zināmi vislielākie valsts noslēpumi! Taču atļauj man neticēt šim Likonam, iekams pats nebūšu viņu redzējis.
Un saniknotais Nofri atstāja kanceleju, bet viņam nopakaļ, plecus raustīdams, devās svētais Sens.
Kad gaitenī noklusa viņu soļi, nomarhs, aši paraudzījies uz policijas priekšnieku, vaicāja:
— Nu, ko tu par to sacīsi?
— Tik tiešām, — priekšnieks atbildēja, — svētie pravieši sāk jaukties pat tādās lietās, par kurām agrāk viņiem nekad nav bijusi teikšana.
— Un mums tas viss jāpacieš, — nomarhs nočukstēja.
— Pagaidām, — policijas priekšnieks nopūtās, — jo, cik man zināms, visi viņa majestātes karavīri un ierēdņi, kā arī mūsu aristokrātija ir sašutusi par priesteru patvaļu. Visam ir savs mērs.
— Tev taisnība, — nomarhs atteica, spiezdams viņam roku, — taču iekšēja balss man saka, ka tu reiz kļūsi par faraona policijas augstāko priekšnieku.
Pagāja vēl dažas dienas. Šai laikā parashiti iebalzamēja troņmantnieka dēla līķīti, bet Sāra joprojām atradās cietumā, gaidīdama tiesu un būdama pārliecināta, ka viņu atzīs par vainīgu.
Arī Kama sēdēja cietumā. No viņas baidījās, jo viņa bija spitālīga. Tiesa, viņu bija apmeklējis brīnumdziednieks, noskaitījis lūgšanu un iedevis viņai iedzert visu-dziedinošu ūdeni, taču feniķietei drudzis vēl aizvien neatlaidās un vara sarkanie plankumi virs uzacīm un vaigiem kļuva jo dienas jo spilgtāki. Tālab no nomarha kancelejas pienāca rīkojums aizvest Kamu uz austrumu tuksnesi, kur tālu no cilvēku mitekļiem atradās spitālīgo apmetne,
Kādu vakaru Ptaha templī ieradās policijas priekšnieks un sacīja, ka gribot aprunāties ar virspriesteriem. Viņš bija atvedis sev līdzi divus palīgus un kādu cilvēku, kas no galvas līdz kājām bija ievīstīts maisaudeklā.
Pēc brīža viņam atbildēja, ka virspriesteri gaidot viņu svētnīcā pie dieva veidola.
Atstājis palīgus pie tempļa vārtiem, policijas priekšnieks saņēma maisaudeklā ievīstīto cilvēku pie pleca un priestera pavadībā devās uz svētnīcu. Viņš sastapa tur Nofri un Senu virspriesteru ietērpos, ar sudraba rotām pie krūtīm.
Priekšnieks nokrita viņu priekšā uz vaiga un sacīja:
— Saskaņā ar jūsu pavēli esmu atvedis jums, svētie vīri, noziedznieku Likonu. Vai gribat redzēt viņa seju?
Kad virspriesteri piekrita, policijas priekšnieks piecēlis un norāva apcietinātajam audeklu.
Abi virspriesteri pārsteigti iekliedzās. Grieķis patiešām bija tik līdzīgs troņmantniekam, ka varēja viegli piekrāpties.
— Tātad tu esi Likons, Ištaras pagānu tempļa dziedātājs? — priesteris Sens vaicāja sasietajam grieķim.
Likons nicīgi pasmaidīja.
— Un tu noslepkavoji troņmantnieka bērnu? — Nofri piebilda.
Grieķis kļuva zils aiz dusmām un gribēja saraut savus valgus,
Jā, — viņš iesaucās, — es nobeidzu vilcēnu, tālab ka nevarēju atrast viņa tēvu — vilku… lai viņu sasper debesu uguņi!
Ko tev nodarījis princis, slepkavniek? — Sens sašutis jautāja.
Ko nodarījis? Viņš nolaupījis man Kamu un piebūris viņai slimību, no kuras nav glābiņa. Es biju brīvs, man bija nauda, lai bēgtu un tiktu sveikā cauri, taču es nolēmu atriebties un nu esmu jūsu rokās… Viņa laime, ka jūsu dievi ir stiprāki par manu ienaidu. Tagad jūs varat mani nonāvēt. Jo ātrāk, jo labāk.
Tas ir briesmīgs noziedznieks, — virspriesteris Sens noteica.
Nofri klusēja un raudzījās niknumā zvērojošajās grieķa acīs. Viņš apbrīnoja Likona drosmi un kaut ko domās pārlika. Pēkšņi viņš sacīja policijas priekšniekam:
— Jūs varat iet, godātais. Šis cilvēks pieder mums.
— Šis cilvēks, — priekšnieks sašutis iebilda, — pieder man! Es viņu notvēru un saņemšu atalgojumu no prinča,
Nofri piecēlās un, izņēmis no azotes zelta medaļu, sacīja:
— Augstās padomes vārda pavēlu tev atdot mums šo cilvēku! Ielāgo, ka tas ir lielākais valsts noslēpums, un tev būs simtkārt labāk, ja tu pilnīgi aizmirsīsi, ka esi viņu šeit atstājis.
Policijas priekšnieks atkal nokrita uz vaiga un piecēlies devās projām, tikko valdīdams niknumu.
«Mūsu kungs, troņmantnieks, atmaksās jums par to, kad kļūs faraons,» viņš domāja, «un arī es pielikšu savu tiesu, gan redzēsit!»
Pie vārtiem stāvošie palīgi jautāja viņam, kur apcietinātais.
— Apcietinātais, — viņš atteica, — ir dievu rokās.
— Un mūsu atalgojums? — vecākais palīgs nedroši ievaicājās.