— Arī mūsu atalgojums ir dievu rokās, — policijas priekšnieks atbildēja. — Tādēļ labāk uzskatiet, ka šis apcietinātais jums rādījies sapnī, — tad jūs būsit drošāki par savu amatu un veselību.
Palīgi klusēdami nodūra galvas. Taču sirdī viņi nozvērējās atriebties priesteriem, kuri bija laupījuši viņiem tik labu peļņu.
Kad policijas priekšnieks bija aizgājis, Nofri ataicināja dažus priesterus un vecākajam pačukstēja kaut ko pie auss. Priesteri ielenca grieķi un izveda viņu no svētnīcas. Likons nepretojās.
Domāju, — Sens sacīja, — ka šis cilvēks kā slepkava jānodod tiesai.
Nekādā gadījumā! — Nofri apņēmīgi noteica. — Šis cilvēks vainojams nesalīdzināmi smagākā noziegumā: viņš ir līdzīgs troņmantniekam.
— Un ko jūs ar viņu iesāksit?
— Es pataupīšu viņu augstajai padomei, — Nofri atteica. — Tur, kur troņmantnieks apmeklē pagānu tempļus un nolaupa sievietes, tur, kur valstij draud karš, bet priesteru varai dumpis, — tur tāds Likons var noderēt.
Nākošās dienas vidū virspriesteris Sens, nomarhs un policijas priekšnieks ieradās cietumā pie Sāras. Nelaimīgā nebija ēdusi vairākas dienas un bija tik novārgusi, ka pat nepiecēlās no sola, ieraugot tik daudzus augstmaņus.
Sāra, — sacīja nomarhs, kurš bija pazinis viņu jau agrāk, — mēs nākam pie tevis ar labu vēsti.
Ar labu vēsti? — viņa vienaldzīgi atkārtoja. — Mans dēls ir miris — lūk, pēdējā vēsts. Krūtis man pārpilnas piena, bet sirds vēl pilnāka skumju…
Sāra, — nomarhs sacīja, — tu esi brīva. Tu neesi nonāvējusi bērnu.
Viņas sastingušie vaibsti atdzīvojās. Sāra pietrūkās no sola un iekliedzās:
— Es… es nonāvēju! Es vienīgā!
Paklau, Sāra, tavu dēlu nogalinājis kāds vīrietis, grieķis, vārda Likons, feniķietes Kamas mīļākais…
Ko tu runā? — Sāra nočukstēja, saķerdama viņu pie rokas. — Ak, šī feniķiete! Es jutu, ka viņa mūs pazudinās. Bet grieķis… Es nepazīstu nevienu grieķi. Ko gan grieķim būtu varējis nodarīt mans dēls?
To es nezinu, — nomarhs sacīja, — Likons jau ir miris. Taču ielāgo, Sāra: šis cilvēks bija tik līdzīgs princim Ramzesam, ka, līdzko viņš iegāja tavā istabā, tu nodomāji, ka tas ir tavs kungs, un labāk apsūdzēji sevi nekā mūsu valdnieku…
Tātad tas nebija Ramzess?! — Sāra iesaucās, saķerdama galvu. — Un es, nelaimīgā, ļāvu svešam cilvēkam izcelt manu dēlu no šūpuļa… Ha-ha-ha!
Viņa smējās aizvien klusāk un klusāk, tad pēkšņi kājas viņai saļodzījās; atmetusi rokas, Sāra nogāzās zemē un smiedamās nomira.
Taču viņas sejā palika neizmērojamas skumjas, kuras nespēja izdzēst pat nāve.
Trešā nodaļa
Ēģiptes rietumu robežu vairāk nekā simt jūdžu garumā veido kailu, aizām izvagotu, pārsimt metru augstu kaļķakmens pakalnu grēda. Tā stiepjas gar Nīlu, vietām attālinādamās no upes par veselu kilometru.
Uzkāpjot kādā no šiem pakalniem un paraugoties uz ziemeļiem, acīm pavērtos savdabīga ainava: pa labi — tālē izgaistoša šaura, zaļa, Nīlas šķērsota pļava, bet pa kreisi — bezgalīgs dzeltens līdzenums ar baltiem vai ķieģeļsarkaniem lāsumiem.
Ainavas vienmuļīgums, apnicīgs smilšu dzeltenums, svelme un nepārredzama bezgalība — lūk, kas raksturo Lībijas tuksnesi, kurš plešas rietumos no Ēģiptes.
Taču, aplūkojot tuvāk, tuksnesis neliekas vairs tik vienmuļš. Smiltis veido milzu vālus — gluži kā viļņus jūrā, kas sastinguši savā bangainumā.
Ja kādam būtu drosme doties pa šo jūru stundu, divas vai pat veselu dienu uz rietumiem, tas ieraudzītu jaunu ainavu: pie apvāršņa slietos pakalni, vietvietām klintis un visdīvaināko apveidu kraujas. Smiltis zem kājām kļūtu aizvien seklākas, un no tām, gluži kā sauszeme, pavīdētu kaļķakmens iezis.
Tā patiešām ir sauszeme, vesels kontinents smilšu jūras vidū. Līdzās kaļķakmens pakalniem redzamas ielejas ar strautu un upju gultnēm, tālāk līdzenums un tā vidū — ezers ar līkumotu krasta līniju.
Taču šais ielejās un pakalnos nav neviena zāles stiebra, ezerā nav ne lāses ūdens, upju gultnēs nav valguma. Ta ir nedzīva ainava, kur ne vien iznīkusi visa augu valsts, bet arī augsnes auglīgā virskārta sabirzusi putekļos vai iesūkusies iežos. Daba šeit ir mirusi, no tas palicis tikai skelets un pīšļi, kuri trūd tveicē un kurus šurpu turpu dzenā svelmains vējš…
Aiz šī mirušā un neapbedītā kontinenta atkal stiepjas smilšu jūra, kurā šur tur pavīd smailgalu konusi, kas dažkārt paceļas divstāvu mājas augstuma. Katra šāda konusa virsotni sedz skumšķis pelēku, noputējušu lapu, par kurām grūti pateikt, vai tās dzīvo; varbūt tas vienīgi nespēj galīgi novīst.
Dīvainais konuss liecina, ka šai vieta ūdens vēl nav izsīcis, bet paglābies no tveices zemē un kaut kā uztur augsnes valgumu. Šeit iekritusi tamarinda sēkla un ar lielām grūtībām uzdīdzis augs. Bet tuksneša valdnieks Tifons to pamanījis un sācis pamazam apbērt ar smiltīm. Un, jo vairāk augs tiecas uz augšu, jo augstāk paceļas smiltis, kas nomāc to. Tuksnesī iemaldījies tamarinds izskatās pēc slīcēja, kas veltīgi stiepj rokas pret debesīm.
Un atkal plešas nebeidzama dzeltena jūra ar saviem smilšu viļņiem un niecīgajām augu valsts paliekām.
Taču, lūk, klinšaina siena un tajā aizas — gluži ka vārti… Kaut kas pilnīgi neiedomājams! Aiz vieniem vārtiem paveras zaļa ieleja — palmas, zili ezera ūdeņi. Redzami pat aitu, liellopu un zirgu ganāmpulki; tālumā pie klinšu kraujām kļaujas vesela pilsētiņa, bet virsotnēs balsnī tempļu mūri.
Tā ir oāze, sala smilšu okeāna vidū.
Šādu oāžu faraonu laikos bija ļoti daudz, iespējams, vairāki desmiti. Oāzes veidoja tuksneša salu virkni gar Ēģiptes rietumu robežu. Tās atradās desmit, piecpadsmit vai divdesmit jūdžu attālumi no Nīlas un aizņēma vairākus desmitus kvadrātkilometru lielu platību.
Arābu dzejnieku apdziedātās oāzes patiesībā nekad nav bijušas paradīzes vārti. To ezeri lielākoties ir pārpurvoti. No pazemes avotiem plūst silts, palaikam smirdīgs un pretīgi sāļš ūdens; augu valsts nav salīdzināma ar Ēģiptes augu valsti. Un tomēr šīs nomaļās vietas tuksnesi šķita brīnums ceļiniekiem, kas tur atrada mazliet zaļuma, valguma, vēsuma un kādu sauju dateļu.
Šādas salas smilšu jūras vidū bija apdzīvotas ļoti nevienmērīgi: no dažiem simtiem līdz vairākiem tūkstošiem cilvēku — atkarībā no oāzes platības. Šeit dzīvoja lībiešu, ēģiptiešu, etiopiešu dēkaiņi vai to pēcteči, tālab ka šurp bija atbēguši ļaudis, kuriem, nebija ko zaudēt: katordznieki no akmeņlauztuvēm, policijas vajāti noziedznieki, klaušu nomākti zemnieki vai strādnieki, kas labāk izvēlējās briesmas nekā nepanesamu darbu.
Vairums šo bēgļu gāja bojā pa ceļam — tuksnesi Dažiem pēc neaprakstāmām mokām izdevās sasniegt oāzi, kur viņi dzīvoja nožēlojamu, taču brīvu dzīvi, allaž gatavi iebrukt Ēģiptē un izlaupīt tur kādu ciemu.
Starp tuksnesi un Vidusjūru stiepās gara, gan ne visai plata auglīgas zemes josla, ko apdzīvoja dažādas ciltis, kuras ēģiptieši sauca par lībiešiem. Daļa no viņiem nodarbojās ar zemkopību, citi — ar zvejniecību vai jūrniecību. Taču katrā no šīm ciltīm atradās nedaudzi bandīti, kuriem labāk patika zagt, laupīt un karot nekā nodoties mierīgam darbam. Šīs laupītāju grupas mira aiz trūkuma vai gāja bojā kara dēkās, taču nemitīgi papildinājās ar sardīniešiem un sicīliešiem, kuri tolaik bija vēl lielāki barbari un laupītāji nekā īstie lībieši.
Tā kā Lībija saskārās ar Lejasēģiptes rietumu robežu, barbari bieži siroja pa viņa majestātes zemi un tika nežēlīgi sodīti. Taču, pārliecinājušies, ka, ar lībiešiem karojot, viņi neko nepanāks, faraoni vai, pareizāk sakot priesteri mainīja taktiku. Pilntiesīgām lībiešu ģimenēm viņi ļāva apmesties Lejasēģiptes piejūras purvājos, toties bandītus un dēkaiņus vervēja armijā, padarot viņus par lieliskiem kareivjiem.