Nav brīnums, ka viņi piegādāja savam karavadonim vislabākās vēstis. Bet tai laikā prinča Ramzesa armija, par spīti plūdiem, astoņas dienas pēc mobilizācijas jau bija sasniegusi tuksneša robežu un, ar ūdeni un pārtiku apgādāta, nozudusi Sāls ezeru pakalnos.
Ja Tehenna varētu kā ērglis lidot pāri sava karaspēka nometnei, viņš šausmās ieraudzītu, ka visās apkaimes aizās slēpjas ēģiptiešu pulki un kuru katru brīdi viņa korpuss tiks ielenkts.
Ceturtā nodaļa
Pēc Lejasēģiptes karaspēka iziešanas no Būbastijas pravietis Mentesufiss, kas pavadīja princi, ik dienas saņēma un nosūtīja vairākus ziņojumus.
Viņš sarakstījās ar ministru Herhoru, sūtīdams viņam uz Memfisu ziņas par karaspēka kustību un par troņmantnieka darbību, ko nespēja vien apbrīnot. Savukārt godājamais Herhors deva norādījumus, lai troņmantniekam ļauj rīcības brīvību, paskaidrodams: ja Ramzess arī zaudēšot pirmo kauju, augstā padome par to pārāk neraizēšoties.
«Neliels zaudējums karā,» Herhors rakstīja, «kļūs Ramzesam par mācību būt piesardzīgākam un pazemīgākam, tādēļ ka jau tagad, vēl neko nepaveicis, viņš uzskata sevi par līdzīgu vispieredzējušākajiem karavadoņiem.»
Taču, kad Mentesufiss atbildēja, ka grūti iedomāties, ka troņmantnieks varētu ciest zaudējumu, Herhors lika viņam noprast, ka uzvarai nav jāpiešķir pārāk liela nozīme.
«Valsts,» viņš rakstīja, «neko nezaudēs, ja kareivīgais un pārgalvīgais troņmantnieks kādus gadus izklaidēsies ar karu rietumu pierobežā. Pats viņš apgūs karamākslu, bet mūsu laiskie un nekaunīgie kareivji atradīs sev piemērotu nodarbošanos,»
Otra sarakste Mentesufisam bija ar svēto tēvu Nofri, un tā viņam šķita svarīgāka. Nofri, kuru princis reiz bija aizvainojis, izmantodams to, ka nogalināts Sāras bērns, klaji apsūdzēja Ramzesu šai noziegumā, kas esot izdarīts Kamas ietekmē. Taču, kad nedēļas laikā noskaidrojās, ka Ramzess nav vainīgs, virspriesteris, vēl vairāk aizkaitināts, nerimās apgalvot, ka princis, būdams pašmāju dievu ienaidnieks un nožēlojamo feniķiešu sabiedrotais, spējīgs uz visu.
Sāras bērna noslepkavošana sākotnēji radīja tik daudz aizdomu, ka pat augstā padome Memfisā pieprasīja Mentesufisam izteikties šai sakarā. Taču Mentesufiss atbildēja, ka, augām dienām vērojis princi, viņš ne mirkli nevarot pieļaut, ka tas varētu būt slepkava.
Šīs vēstules, gluži kā plēsīgu putnu bars, lidinājās ap Ramzesu, kamēr viņš sūtīja Izlūkus, lai Izsekotu ienaidnieku, apspriedās ar karavadoņiem vai uzmundrināja kareivjus.
Četrpadsmitajā dienā troņmantnieka armija koncentrējās dienvidos no Terenutas pilsētas. Ramzesam par lielu prieku, šeit bija ieradies Patrokls ar grieķu pulkiem bet kopā ar viņiem — priesteris Pentuers, kuru bija sūtījis Herhors kā otru novērotāju.
Priesteru klātbūtne nometnē (kopā ar minētajiem tur bija vēl arī citi) nepavisam nepatika Ramzesam, taču viņš nolēma nepievērst tiem uzmanību un, noturot kara padomes, pat nevaicāja viņiem padomu.
Galu galā attiecības kaut kādi nokārtojās. Mentesufiss saskaņā ar Herhora rīkojumu neuztiepa princim savu gribu, savukārt Pentuers ņēmās organizēt medicīnisko palīdzību ievainotajiem,
Karaspēle bija sākusies.
Vispirms Ramzess ar savu aģentu starpniecību izplatīja daudzos pierobežas ciemos baumas, ka lībieši nāk virsū kā melna debess un ka tie laupīs un slepkavos. Pārbiedētie iedzīvotāji metās bēgt uz austrumiem un uzdūrās ēģiptiešu pulkiem. Tad princis lika vīriešiem nest karaspēka nastas, bet sievietes un bērnus nogādāja dziļāk aizmugurē.
Pēc tam virspavēlnieks izsūtīja lībiešiem pretī izlūkus, lai uzzinātu ienaidnieka skaitu un izvietojumu. Izlūki drīz vien atgriezās ar precīzām ziņām par lībiešu izvietojumu, taču ar visai pārspīlētām — attiecībā uz pretinieka skaitu. Tikpat maldīgi, lai arī ļoti pašpārliecināti, viņi apgalvoja, ka lībiešu karapūļu priekšgalā kopā ar savu dēlu soļojot pats Musāvasa.
Jaunais karavadonis pat pietvīka aiz prieka, ka jau pirmajā karā sastapsies ar tik pieredzējušu pretinieku.
Norūpējies par gaidāmās sadursmes iznākumu, Ramzess divkāršoja piesardzību. Viņš sūtīja lībiešiem pretī uzticamus cilvēkus, vēlēdams tiem izlikties par pārbēdzējiem, iekļūt ienaidnieka nometnē un atšķelt Musāvasas lielāko spēku — no Ēģiptes izraidītos lībiešu kareivjus.
— Sakiet viņiem, — Ramzess paziņoja saviem aģentiem, — ka man ir cirvji nepakļāvīgajiem, taču es būšu žēlsirdīgs pret pazemīgajiem. Ja gaidāmajā kaujā viņi noliks ieročus un pametīs Musāvasu, es ņemšu viņus atpakaļ faraona armijā un likšu izmaksāt algu par visu laiku, it kā viņi nebūtu atstājuši dienestu.
Patrokls un citi ģenerāļi atzina šo soli par prātīgu, toties priesteri klusēja, bet Mentesufiss nosūtīja Herhoram steidzamu ziņojumu un diennakts laikā saņēma atbildi.
Sāls ezeru apkaimē bija pārdesmit kilometru gara ieleja, ko ieskāva divas kalnu grēdas, kuras stiepās no dienvidaustrumiem uz ziemeļrietumiem. Šīs ielejas platums nepārsniedza desmit kilometrus, taču bija arī krietni šaurākas vietas, gandrīz aizas.
Visā ielejas garumā cits aiz cita virknējās kādi desmit pārpurvoti ezeri ar rūgteni sāļu ūdeni. Te auga nīkulīgi krūmāji un zāles, kuras mūžam apbēra smiltis un kuras neēda neviens dzīvnieks. Abpus ielejai slējās roboti kaļķakmens pakalni vai pletās milzu smilšu sanesas, kurās varēja nogrimt. Visā dzeltenos un baltos toņos iekrāsotajā apkārtnē valdīja baiss nedzīvums, ko vēl drausmai-nāku vērta svelme un klusums. Šeit neievidžinajās neviens putns un, ja palaikam arī atskanēja kāds troksnis, to bija sacēlis no klints ripojošs akmens.
Ielejas vidū pacēlās divas ēku grupas, kas viena no otras atradās dažu kilometru attālumā. Austrumpusē slējās cietoksnis, bet rietumpusē — stikla kausētava. Abas šīs vietas kara briesmu dēļ bija pamestas. Tehennas korpusam bija jāieņem un jānostiprina abi šie punkti, kuri nodrošinātu Musāvasas armijai ceļu uz Ēģipti.
Lībieši lēnām virzījās uz priekšu un atira četrpadsmitās dienas vakarā sasniedza Sāls ezeru ieleju pārliecībā, ka tiks tai cauri divos pārgājienos, nesastopot šķēršļus. Tai pašā dienā, saulei rietot, ēģiptiešu armija devās tuksneša virzienā un, divpadsmit stundās nosoļojusi pa smiltājiem vairāk nekā četrdesmit kilometru, nākošajā rītā nonāca augstienē starp cietoksni un stikla kausētavu un nozuda neskaitāmajās aizās.
Ja tonakt kāds pateiktu lībiešiem, ka Sāls ezeru ielejā izaugušas palmas un kvieši, viņi būtu mazāk pārsteigti nekā par to, ka ēģiptiešu armija aizšķērsojusi viņiem ceļu.
Pēc īsas atpūtas, kuras laikā priesteriem izdevās uziet un uzrakt dažas akas ar diezgan ciešamu ūdeni, ēģiptiešu armija sāka ieņemt ziemeļu pakalnus, kas stiepās gar ieleju.
Troņmantnieka plāns bija vienkāršs: viņš gribēja atgriezt lībiešus no viņu dzimtenes un iedzīt tuksnesī, kur bads un svelme pieveiktu izkliedētās nodaļas.
Šai nolūkā viņš nostādīja armiju ielejas ziemeļu pusē, sadalīdams savu karaspēku trijos korpusos. Labo spārnu, kas bija visvairāk izvirzīts pret Lībiju, komandēja Patrokls, kuram bija jāatgriež uzbrucējiem atkāpšanās ceļš uz ziemeļiem. Kreiso spārnu, kas bija vistuvāk Ēģiptei, komandēja Mentesufiss, kuram vajadzēja aizšķērsot lībiešiem ceļu uz priekšu. Komandēt centrālo korpusu stikla kausētavas apkaimē uzņēmās pats troņmantnieks, paturot sev līdzās Pentueru.