Pēc divsimt gadiem Fonds bija visvarenākā valsts visā Galaktikā, ja neņem vērā atliekas no pašas Impērijas, kas bija koncentrējusies Piena Ceļa iekšējā trešdaļā un joprojām pārvaldīja trīs ceturtdaļas no Visuma iedzīvotājiem un bagātībām.
Šķita, ka nākamās neizbēgamās briesmas, kurām Fondam jāstājas pretī, būs mirstošās Impērijas pēdējais cirtiens.
Vajadzēja atbrīvot telpu kaujai starp Fondu un Impēriju.
I DAĻA. ĢENERĀLIS
Bels Raioss. ... Savas salīdzinoši neilgās karjeras laikā Bels Raioss iemantoja titulu “Pēdējais Impērijas Ģenerālis” un iemantoja to gluži pamatoti. Viņa vadīto kauju izpēte atklāj, ka stratēģijas mākslā viņš bija līdzvērtīgs Perifojam un prasmē strādāt ar cilvēkiem viņu pat pārspēja. Tā kā Bels Raioss piedzima Impērijas lejupslīdes laikā, viņam gandrīz neiespējami bija mēroties ar Perifoja iekarotāja sasniegumiem. Tomēr Bela Raiosa lielā izdevība pienāca, kad viņš kā pirmais no Impērijas ģenerāļiem uzsāka atklātu cīņu ar Fondu....
GALAKTIKAS ENCIKLOPĒDIJA'
* Visi šeit ievietotie citāti no Galaktikas Enciklopēdijas ar izdevēja atļauju ņemti no 116. izdevuma, kas publicēts 1020. g. F. Ē.; izdevējs: Encyclopedia Galactica Publishing Со., Terminus.
BURVJUS MEKLĒJOT
Bels Raioss ceļoja bez eskorta, kaut gan tas neatbilda galma etiķetes noteikumiem attiecībā uz komandieri, kura flote nometināta panīkusī zvaigžņu sistēmā Galaktikas Impērijas Pierobežā.
Taču Bels Raioss bija jauns un enerģisks cilvēks -pietiekami enerģisks, lai neiejūtīgs, aprēķina vadīts galms nosūtītu viņu uz pašu tālāko Visuma nostūri, -turklāt viņš bija ziņkārīgs. Šo pēdējo īpašību apvija dīvaini un neticami stāsti, kurus ar izteiksmīgiem izpušķojumiem atkārtoja simti un miglaini zināja tūkstoši līdzcilvēku; abas pārējās īpašības lika domāt par militārām aktivitātēm. Tāds apvienojums bija nenoliedzami iespaidīgs.
Viņš izkāpa no vecmodīgā automobiļa, kuru bija iegādājies savām vajadzībām, un apstājās pie noplukušas savrupmājas, kas bija viņa galamērķis. Viņš gaidīja. Fotoactiņa ārdurvīs darbojās, tomēr durvis atvēra cilvēka roka.
Bels Raioss uzsmaidīja vecajam vīram. - Es esmu Raioss...
- Es jūs pazīstu. - Vecais vīrs neizkustējās no vietas un neizrādīja pārsteigumu. - Kādā vajadzībā nākat?
Raioss atkāpās soli atpakaļ, un viņa stāja pauda padevību. - Miermīlīgā. Ja jūs esat Djusems Barrs, es lūdzu jūsu atļauju sarunai.
Djusems Barrs pakāpās sānis, un skatienam atklājās izgaismotas iekštelpu sienas. Ģenerālis iegāja gaismā.
Viņš pieskārās kabineta sienai un pēc tam nopētīja savus pirkstu galus. - Vai tiešām uz Sivennas kaut kas tāds pastāv?
Barrs skopi pasmaidīja. - Visur laikam ne. Es pats to laboju un uzturu kārtībā, cik nu man pa spēkam. Man jāatvainojas, ka jums bija jāgaida aiz durvīm. Automātiskā ierīce gan ziņo par atnācēju, bet durvis vairs neatver.
- Neizdodas salabot? - Ģenerāļa balsī ieskanējās tikko jaušams izsmiekls.
- Nav vairs pieejamas rezerves daļas. Lūdzu, apsēdieties, ser! Vai jūs dzerat tēju?
- Uz Sivennas? Labo cilvēk, pēc šejienes paražām to nemaz nevar nedzert.
Vecais patricietis klusi izgāja no istabas, iepriekš lēni paklanīdamies; šo ceremoniālo mantojumu bija atstājusi iepriekšējā gadsimta labāko laiku aristokrātija.
Raioss noskatījās pakaļ aizejošajam namatēvam, un viņa iestudētais pilsētnieciskums mazliet zaudēja asumu. Gan viņa izglītība, gan pieredze saistījās tikai ar militāro jomu. Viņš daudz reižu, kā mēdz tēlaini sacīt, bija skatījies nāvei acīs, bet allaž ļoti pazīstamai un skaidri saprotamai nāvei. Tāpēc nav jābrīnās, ka apjūsmotais Divdesmitās Flotes lauva senatnīgas istabas sastāvējušā gaisotnē jutās samērā neierasti.
Ģenerālis noprata, ka nelielās melna plastikāta kastes, kas rindojās plauktos, ir grāmatas. Virsraksti viņam bija nepazīstami. Viņš sprieda, ka lielais aparāts vienā istabas malā varētu būt ierīce, kas vajadzības gadījumā pārveido grāmatu attēla un skaņas formā. Viņš nekad nebija redzējis, kā tāds pārveidotājs darbojas, bet bija par tādiem dzirdējis.
Kāds viņam reiz bija stāstījis, ka senajās dienās, zelta laikmetā, kad Impērija bija aptvērusi visu Galaktiku, tādi aparāti esot bijuši ik deviņās mājās no desmit - tāpat kā līdzīgas grāmatu rindas istabu plauktos.
Taču tagad vajadzēja vērot robežas; grāmatas lai paliek veciem ļaudīm. Un puse no stāstiem par senajām dienām tikpat bija tīrie mīti. Pat vairāk nekā puse.
Galdā parādījās tēja, un Raioss apsēdās. Djusems Barrs pacēla savu tasi. - Uz jūsu veselību!
- Paldies. Uz jūsējo!
Djusems Barrs domīgi sacīja: - Stāsta, ka jūs esot jauns. Trīsdesmit pieci?
- Gandrīz trāpījāt. Trīsdesmit četri.
- Tādā gadījumā man visprātīgāk būtu sākt ar ziņu, -Barrs mazliet uzsvērti teica, - ka manā rīcībā nav nekādu mīlas amuletu, dzērienu vai mikstūru. Un man nepiemīt spējas ietekmēt jebkādas jaunas, jums patīkamas dāmas simpātijas.
- Tādās lietās man mākslīgi līdzekļi nav vajadzīgi, ser. - Nepārprotama pašapmierinātība ģenerāļa balsī jaucās ar uzjautrinājumu. - Vai jūs bieži dzirdat lūgumus pēc tamlīdzīgām precēm?
- Pietiekami bieži. Diemžēl neizglītotai publikai ir tendence jaukt zinības ar maģiju, un mīlas joma, šķiet, ir tā, kurā visvairāk tiek pieprasītas maģiskas izdarības.
- Tas varētu likties gluži dabiski. Tomēr es esmu citādās domās. Manā izpratnē zinibas ir tikai līdzeklis, kā atbildēt uz grūtiem jautājumiem.
- Varbūt jūs maldāties tāpat kā viņi, - sivennietis drūmi novilka.
- Varbūt jā, varbūt nē. - Jaunais ģenerālis ielika tasi spožajā ietvarā, un pēc brīža tā atkal bija pilna. Viņš ar šļakstu iemeta tajā namatēva pasniegto garšas kapsulu. - Nu tad pastāstiet man, patricieti, kas ir burvji! īstie magi.
Barrs mazliet satrūkās, izdzirdot sen nelietoto uzrunu. - Burvju nav, - viņš teica.
- Bet cilvēki par tiem runā. Sivenna ir pārpilna ar tādiem stāstiem. Ap tiem veidojas veseli kulti. Tam ir kaut kāda dīvaina saikne ar tām jūsu tautiešu grupām, kas siekalodamies sapņo par sendienām un par to, ko dēvē par brīvību un autonomiju. Tālākā nākotnē tas var kļūt par draudu valstij.
Vecais virs papurināja galvu. - Kāpēc jūs jautājat man? Vai saožat dumpi, ko es varētu vadīt?
Raioss paraustīja plecus. - Nebūt ne. Nebūt ne. Kaut gan patiesībā tā nemaz nav tik smieklīga doma. Jūsu tēvs savā laikā bija izraidītais; jūs vēlāk kļuvāt pazīstams kā patriots un šovinists. Man kā viesim ir netaktiski to pieminēt, bet to prasa mana ceļojuma mērķis. Bet lai tagad jūs kaltu slepenus plānus? Ļoti šaubos! Pēdējās trijās paaudzēs Sivennai tika nokauts cīņas spars.
Vecā vīra atbilde izskanēja ar grūtībām. - Es būšu tikpat netaktisks namatēvs, kāds jūs esat viesis. Atgādināšu jums, ka reiz kāds vicerojs bija tādās pašās domās par gaudenajiem sivenniešiem. Pēc šī viceroja pavēles
mans tēvs kļuva par bēguļojošu ubagu, mani brāļi mira mocekļu nāvē, un mana māsa izdarīja pašnāvību. Un tomēr šis vicerojs mira baismīgā nāvē no to pašu verdzisko sivenniešu rokas.
- Jā, un tagad jūs pieminējāt gandrīz to pašu, ko es vēlējos sacīt. Jau trīs gadus šī viceroja mīklainā nāve man vairs nav bijusi nekāda mīkla. Viņa personīgajā gvardē dienēja jauns kareivis, kura darbību bija vērts papētīt. Tas kareivis bijāt jūs, bet sīkāk stāstīt laikam nav vajadzības.