Barrs bridi klusēja. - Nav gan. Kāds ir jūsu priekšlikums?
- Gribu, lai jūs atbildētu uz maniem jautājumiem.
- Ar draudiem jūs to nepanāksiet. Es esmu pietiekami vecs, lai dzīve man vairs neko daudz nenozīmētu.
- Mans krietnais ser, šobrīd ir grūti laiki, - Raioss izteiksmīgi teica. - Jums ir bērni un draugi. Jums ir sava zeme, par kuru jūs pagātnē esat skandējis mīlestības un muļķības frāzes. Saprotiet taču, ja es nolemtu lietot spēku, diez vai es būtu tik neattapīgs, lai tēmētu tieši uz jums.
- Ko jūs gribat? - Barrs salti noprasīja.
Raioss svārstīja plaukstās iztukšoto tējas tasi. - Patricieti, uzklausiet mani! Šis ir laiks, kad visveiksmīgākie karavīri ir tie, kuru uzdevums ir rīkot svinīgas parādes cauri Imperatora pils teritorijai un pavadīt krāšņus izpriecu kuģus, kas ved Viņa Impērisko Spo-žību uz vasaras planētām. Es... es esmu neveiksminieks. Neveiksminieks trīsdesmit četru gadu vecumā, un neveiksminieks palikšu vienmēr. Jo, saprotiet, man patīk karot!
Tieši tāpēc viņi atsūtīja mani šurp. Galmā es esmu pārāk neērts. Es nepakļaujos etiķetei. Es aizvainoju dendijus un aristokrātiskos admirāļus, tomēr esmu pārāk labs vadonis kuģiem un cilvēkiem, lai augstākstāvošie atbrīvotos no manis, izmetot kaut kur nepieejamā Visumā. Tāpēc Sivenna bija ērts aizstājējs. Tā ir robežpasaule, dumpinieciska un trūcīga province. Tā atrodas tālu, pietiekami tālu, lai tāds risinājums visiem būtu pa prātam.
Un tā es šeit nīkstu. Nav dumpju, ko apspiest, un attālo apgabalu viceroji pēdējā laikā nemēģina sacelties - vismaz nekas tāds nav noticis kopš Paramajas Mauntela paraugtiesas, ko sarīkoja Viņa Impēriskās Majestātes mūžam pieminamais nelaiķis tēvs.
- Stiprs Imperators, - Barrs norūca.
- Jā, un mums tādu vajadzīgs vairāk. Neaizmirstiet, ka viņš ir mans kungs un valdnieks. Es sargāju viņa intereses.
Barrs nevērīgi paraustīja plecus. - Kāds tam visam sakars ar mūsu sarunas tematu?
- To es jums tūlīt paskaidrošu. Burvji, kurus es pieminēju, nāk no ārienes - no telpas aiz ārējām robežām, kur zvaigznes ir tālas un retas...
- “Kur zvaigznes ir tālas un retas,” - Barrs vienmuļi nodeklamēja, - “Un Visuma saltums dveš.”
- Vai tā ir dzeja? - Raioss sarauca pieri. Šajā brīdī lirika šķita nenopietna un neiederīga. - Lai nu kā, viņi nāk no Perifērijas - no vienīgā apgabala, kurā es varu netraucēti cīnīties par Imperatora slavu.
- Un tādējādi kalpot Viņa Impēriskās Majestātes interesēm, vienlaikus apmierinot savu karošanas vēlmi.
- Tieši tā. Taču man jāzina, pret ko es cīnos, un tur jūs varat man palīdzēt.
- Kā jūs to zināt?
Raioss nevērīgi skrubināja cepumu. - Zinu tāpēc, ka pēdējo triju gadu laikā esmu izpētījis ikvienas baumas, ikvienu mītu, ikvienu mājienu par burvjiem, un no visa plašā informācijas klāsta, ko esmu savācis, vienprātība pastāv tikai par diviem atsevišķiem faktiem, tātad tiem noteikti jābūt patiesiem. Pirmais fakts ir tāds, ka burvji nāk no tās Galaktikas malas, kura atrodas pretī Sivennai, otrais - ka jūsu tēvs reiz ir ticies ar burvi - ar īstu un dzīvu burvi, un sarunājies ar viņu.
Vecīgais sivennietis nekustēdamies raudzījās atnācējā, un Raioss turpināja: - Iesaku izstāstīt man visu, kas jums zināms...
Barrs domīgi sacīja: - Šo to jums izstāstīt būtu diezgan interesanti. Tas būtu mans personīgais psihovēs-tures eksperiments.
- Kāds eksperiments?
- Psihovēstures eksperiments. - Vecā vīra smaidā jautās nepatīkama nianse. Tad viņš skarbi piebilda: - Ielejiet sev vēl tēju! Mana runa būs diezgan gara.
Viņš atlaidās dziļi atpūtas krēsla mīkstajos spilvenos. Sienu apgaismojums bija pieklusis līdz iesārtam bālumam, kas darīja šķietami maigāku pat karotāja skarbo profilu.
Djusens Barrs sāka savu stāstu.
- Manas personīgās zināšanas ir tapušas divu nejaušību rezultātā, un šīs nejaušības ir tādas, ka esmu piedzimis savam tēvam un esmu piedzimis šajā zemē. Mans stāsts aizsākās pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem, neilgi pēc Lielā Slaktiņa, kad mans tēvs kā bēglis slēpās dienvidu mežos, bet es kļuvu par artilēristu vice-roja privātajā flotē. Starp citu, tas bija tas pats vicerojs, kurš pavēlēja sarīkot Slaktiņu un vēlāk mira nežēlīgā nāvē.
Barrs drūmi pasmaidīja un turpināja: - Mans tēvs bija Impērijas patricietis un Sivennas senators. Viņu sauca Onums Barrs.
- Es ļoti labi zinu viņa izraidīšanas apstākļus! -Raioss nepacietīgi pārtrauca runātāju. - Nav nekādas vajadzības kavēties visos sīkumos.
Sivennietis nepievērsa viņam uzmanību un netraucēti turpināja stāstu: - Tēva trimdas laikā pie viņa ieradās kāds ceļinieks, tirgotājs no Galaktikas nomales. Šis jaunais cilvēks runāja ar savādu akcentu, neko nezināja par neseno Impērijas vēsturi, un viņu ieskāva personīgais aizsarglauks.
- Personīgais aizsarglauks? - Raioss pikti iesaucās. - Jūs melšat niekus! Kāds ģenerators var būt tik spēcīgs, lai kondensētu aizsarglauku līdz atsevišķa cilvēka izmēriem? Pie dižās Galaktikas, vai viņš veda līdzi piectūkstoš miriatonnu smagu kodolspēka avotu nelielos ratos?
- Viņš bija tas burvis, par kuru jūs dzirdat čukstus, nostāstus un mītus, - Barrs klusi atbildēja. - Burvja, brīnumdara nosaukumu nav viegli iemantot. Viņam nebija līdzi tik liela ģeneratora, ko varētu ieraudzīt, tomēr vissmagākais ierocis, kādu iespējams noturēt rokā, nespētu pat ieskrambāt viņa aizsarglauku.
- Un tas ir viss stāsts? Vai burvji rodas no vecu, trimdas ciešanu mocītu vīru murgiem?
- Stāsti par burvjiem bija zināmi jau pirms mana tēva laikiem, ser. Un pierādījumi ir vēl konkrētāki. Pēc aiziešanas no mana tēva šis tirgotājs, kuru ļaudis dēvē par burvi, apmeklēja kādu pilsētas tehnorēdni, pie kura mans tēvs viņam bija norādījis ceļu, un tur atstāja aiz-sarglauka ģeneratoru, līdzīgu tam, kuru valkāja pats. Šo ģeneratoru atguva mans tēvs pēc atgriešanās no trimdas, kad bija nonāvēts asinskārais vicerojs. Ilgu laiku to neizdevās atrast...
Šis ģenerators karājas pie sienas jums aiz muguras, ser. Tas nedarbojas. Tas darbojās tikai pirmās divas dienas, bet, ja to apskatīsiet tuvāk, jūs redzēsiet, ka to nav konstruējis neviens Impērijas cilvēks.
Bels Raioss pastiepās pēc metāla gredzenu jostas, kas karājās pie izliektās sienas. Atskanēja kluss pak-šķis, rokai pārraujot adhēzijas lauka pretestību. Raiosa uzmanību piesaistīja elipsoīds jostas galā. Tas bija valrieksta lielumā.
- Šis... - viņš iesāka.
- ...bija ģenerators, - Barrs apstiprinoši pabeidza. - Bet tikai bija. Tā darbības noslēpumu tagad vairs nav iespējams izdibināt. Subelektronu pētījumi ir noskaidrojuši, ka tas ir sakausēts vienlaidu metāla gabalā, un pat visrūpīgākā difrakcijas struktūras izpēte nav palīdzējusi atklāt, no kādām atsevišķām daļām tas ir sastāvējis pirms sakušanas.
- Tādā gadījumā jūsu “pierādījums” joprojām balansē uz nedrošu izteikumu robežas un tam nav nekādu konkrētu liecību.
Barrs paraustīja plecus. - Jūs pieprasījāt, lai izstāstu, kas man zināms, un draudējāt panākt to ar varu. Ja jums labpatīk uzņemt to ar neticību, tā vairs nav mana bēda. Vai gribat, lai es pārtraucu?
- Turpiniet! - ģenerālis skarbi attrauca.
- Pēc tēva nāves es pārņēmu viņa meklējumus, un tad man talkā nāca otra nejaušība, kuru es pieminēju, jo Hari Seldons labi pārzināja Sivennu.
- Un kas ir šis Hari Seldons?
- Hari Seldons bija zinātnieks Imperatora Dalu-bena IV valdīšanas laikā. Viņš bija psihovēsturnieks -pēdējais un pats izcilākais viņu vidū. Reiz viņš apmeklēja Sivennu, kad šī planēta bija liels tirdzniecības centrs un bagāta mākslas un zinātnes pasaule.