Vai jūs to saprotat? Vai varat iedomāties, ko tas man nozīmēja? Nekad agrāk neviens... Nu, tas kļuva man kaut kas dārgs. Mani pievīla paša emocijas, kaut gan es valdīju pār citām. Saprotiet, es neielauzos viņas prātā, es nemēģināju to apstrādāt. Man pārāk svarīgas kļuva dabiskās emocijas. Tā bija mana kļūda - mana pirmā kļūda.
Jūs, Toran, atradāties manā kontrolē. Jums par to nebija nekādu aizdomu, jūs nekad mani neiztaujājāt un neredzējāt manī neko dīvainu vai savdabīgu. Kaut vai toreiz, kad mūs apturēja “Filijas” kuģis. Starp citu, viņi zināja mūsu atrašanās vietu, jo es uzturēju sakarus ar viņiem, tāpat kā visu šo laiku esmu uzturējis sakarus ar saviem ģenerāļiem. Kad mūs apturēja, mani aizveda uz viņu kuģi, lai es apstrādātu Hanu Pričeru, kas tobrīd bija tur gūsteknis. Kad devos atpakaļ, viņš bija pulkvedis, Mūļa cilvēks, un pats vadīja turpmākās norises. Tas viss notika pavisam atklāti un jūsu acu priekšā, Toran. Tomēr jūs pieņēmāt manu izskaidrojumu, kas bija aplams no viena gala līdz otram. Vai saprotat, ko es jums stāstu?
Torans saviebās un centās protestēt. - Kādā veidā tu uzturēji sakarus ar saviem ģenerāļiem?
- Tur nebija nekādu grūtību. Hiperviļņu raidītāji ir viegli darbināmi un ļoti ērti pārnēsājami. Un faktiski neviens to nevarēja konstatēt! Ja kāds mani pieķertu, attiecīgs gabals no viņa atmiņas tiktu izgriezts. Pāris reižu tā gadījās.
Uz Neotrantora mani atkal nodeva manas muļķīgās emocijas. Beita nebija manā kontrolē, bet viņai tik un tā nekad nebūtu radušās aizdomas par mani, ja es būtu saglabājis vēsu prātu attiecībā uz kroņprinci. Viņa nolūki pret Beitu mani satracināja. Es viņu nogalināju. Tas bija muļķīgs žests. Tikpat labi būtu noderējusi neuzkrītoša bēgšana. Un tomēr jūsu aizdomas nebūtu kļuvušas par pārliecību, ja es būtu apturējis Pričera labi gribēto pļāpāšanu vai veltījis mazāk uzmanības Misām un vairāk jums... - Viņš paraustīja plecus.
- Vai tas ir viss stāsts? - jautāja Beita.
- Tas ir viss.
- Un kas notiks tālāk?
- Es turpināšu savu iecerēto plānu. Šaubos, vai šajos pagrimuma laikos atradīšu cilvēku ar tik attīstītām smadzenēm un prasmēm kā Eblings Miss. Man vajadzēs meklēt Otro Fondu citādā ceļā. Savā ziņā var sacīt, ka jūs esat mani sakāvuši.
Beita strauji piecēlās, un viņas acīs staroja triumfs. - Savā ziņā? Tikai savā ziņā? Mēs esam tevi sakāvuši visā pilnībā! Visas tavas uzvaras ārpus Fonda nav nenieka vērtas, jo Galaktika pašlaik ir barbarisks tukšums! Arī pats Fonds ir tikai niecīga uzvara, jo tava tipa krīze tajā nebija ierēķināta. Tev ir jācīnās ar Otro Fondu -ar Otro Fondu un Otrais Fonds tevi uzvarēs! Tava vienīgā iespēja bija to atrast un dot triecienu, pirms tas bija gatavs cīņai. Tagad tu to vairs nevari! Ar katru nākamo mirkli tas būs arvien labāk sagatavojies pretsparam. Varbūt jau šajā brīdī, šajā pašā brīdī, viss ir iedarbināts. Tu to uzzināsi, kad saņemsi triecienu, un tavs īsais varas posms būs galā. Tu kļūsi par parastu augstprātīgu iekarotāju, kas neilgi un nežēlīgi bradājis pa vēstures asiņaino seju!
Viņa smagi elsoja, dedzībā palikusi gluži bez elpas. - Un mēs esam tevi sakāvuši, Torans un es! Esmu gatava mirt ar mierīgu sirdi!
Bet Mūļa skumjās, brūnās acis atkal bija Magnifiko skumjās, brūnās, mīlošās Magnifiko acis. - Es nenogalināšu jūs un jūsu vīru. Jūs abi vairs man nekādi nevarat kaitēt, un jūsu nāve neuzcels Eblingu Misu. Manas kļūdas bija manas kļūdas, un es uzņemos par tām atbildibu. Jūs un jūsu virs varat iet! Ejiet ar mieru mūsu... atļaušos sacīt, mūsu vecās draudzības vārdā!
Un tad pēkšņi viņš stalti izslējās, un viņa balsī skanēja lepnums: - Bet pagaidām es joprojām esmu Mūlis, visvarenākais cilvēks Galaktikā! Es tomēr uzvarēšu Otro Fondu!
Ar nešaubīgu, rāmu pārliecību Beita izšāva pēdējo bultu. - Neuzvarēsi! Es joprojām ticu Seldona gudrībai. Tu būsi savas dinastijas pirmais un pēdējais valdnieks!
Kaut kas šajos vārdos aizķēra Magnifiko. - Savas dinastijas? Jā, par to es bieži esmu domājis. Par to, ka varētu izveidot dinastiju. Par to, ka varētu piesaistīt sev piemērotu dzīves draudzeni.
Beita acumirklī izlasīja viņa acīs šo vārdu nozīmi un šausmās sastinga.
Magnifiko papurināja galvu. - Es jūtu jūsu riebumu, bet tas ir muļķīgi. Ja apstākļi būtu citādi, es bez pūlēm spētu darīt jūs laimīgu. Tā būtu mākslīga ekstāze, bet starp mākslīgi izraisītām un dabiskām jūtām nav nekādas atšķirības. Taču apstākļi ir tādi, kādi ir. Ne velti es saucu sevi par Mūli - ne jau tikai sava spēka dēļ...
Viņš devās projām, vairs neatskatīdamies atpakaļ.
PAR AUTORU
Aizeks Azimovs sāka rakstīt savas “Fonda” sērijas grāmatas divdesmit viena gada vecumā, pat nenojauzdams, ka tās reiz kļūs par zinātniskās fantastikas pamatakmeni. Savas leģendārās karjeras laikā Azimovs sarakstīja vairāk nekā 470 grāmatas par visdažādākajiem tematiem no zinātnes līdz Šekspīram un vēsturei, tomēr visplašāko atzinību viņš iemantoja ar saviem godalgotajiem zinātniskās fantastikas sacerējumiem, kuru vidū ir “Robotu”, “Impērijas” un “Fonda” sērijas. Amerikāņu rakstnieku-fantastu apvienība (SWFA) ir piešķīrusi viņam Zinātniskās Fantastikas Lielmeistara nosaukumu. Gandrīz 50 gadu ilgā laikposmā Azimovs ir izklaidējis un izglītojis visdažādākā vecuma lasītājus. Rakstnieks miris 1992. gada aprīlī septiņdesmit divu gadu vecumā.