Atkal viņš sajuta savu izsalkumu.
— Nolāpīts ar ārā, ka nevarēju dabūt gabalu gaļas! — viņš paskaļi nogremzās, sažņaugdams milzīgās dūres un izspļaudams apspiestu lāstu.
— Es jau izmēģinājos gan pie Berka, gan Solija, — sieva atteica, pa pusei kā taisnodamās.
— Un šie nebija vis ar mieru? — viņš noprasīja.
— Ne par puspensu. Berks teica … — Sieva sastomījās.
— Sper vien laukā! Kot šis teica?
— Šis domājot, ka Sendels tevi šovakar piebeigšot un tavs rēķins jau tik un tā esot liels diezgan.
Toms Kings norūcās, bet neatbildēja. Viņš netika vaļā no domām par buldogu, kuru bija turējis jaunības dienās un izbarojis tam bezgala daudz gaļas. Toreiz gan Berks viņam būtu devis uz parāda pat tūkstoš gaļas gabalu. Bet laiki mainījušies. Toms Kings kļūst vecs, un veci vīri, kas cīnās otrās šķiras klubos, nevar cerēt, ka tirgotāji dos ko uz rēķina — vienalga, daudz vai maz.
Jau no rīta pieceldamies viņš bija jutis kāri pēc gaļas, un šī kāre nemazinājās. Šodienas cīņai viņam trūka pietiekama treniņa. Austrālijā bija sausuma gads, laiki grūti — un nenācās viegli atrast pat jebkādu gadījuma darbu. Viņš nebija varējis sadabūt treniņa partneri, un pārtika arī nebija nekāda labā, pie tam ne arvien tik, cik gribas. Ja radās izdevība, viņš pa dienai bija šo to pastrādājis — smagus darbus un rītu agrumos skrējis ap rātslaukumu, lai vingrinātu kājas. Tomēr grūti bija trenēties bez partnera. Pie tam vēl, ja mājās sieva un divi bērni, kas prasa ēst. Kopš vienošanās par maču ar Sen- delu kredīts pie tirgotājiem bija palielinājies visai maz. Izpriecu kluba sekretārs bija avansa veidā izmaksājis trīs mārciņas sterliņu — prēmijas daļu zaudētājam — un atteicies dot jel grasi vairāk. Reizi pa reizei izdevās aizņemties dažus šiliņus no veciem biedriem, kas būtu devuši arī vairāk, ja vien nebijis sausais gads un pašiem neklātos plāni. Nē, — un kas gan par jēgu izlikties to nesaprotam, — viņa treniņš nav apmierinošs. Viņam butu vajadzējis labākas barības un mazāk raižu. Pie tam cilvēkam, kuram četrdesmit gadu, daudz grūtāk tikt formā nekā divdesmitgadīgam.
— Cik pulkstenis, Lizij? — viņš ievaicājās.
Sieva aizgāja pāri priekštelpai pajautāt un tūdaļ atgriezās.
— Bez ceturkšņa astoņi.
— Pirmā cīņa tur sāksies pēc dažām minūtēm, — Toms Kings teica. — Tikai tāda izmēģinājuma cīņa. Tad nāks četru raundu gājiens starp Dīleru Velsu un Gridliju, tad desmit raundu cīniņš starp čempionu un nez kādu tur matrozi. Mana kārta nebūs ātrāk kā pēc stundas.
Vēl nosēdējis klusējot minūtes desmit, viņš piecēlās.
— Kas ir, tas ir, Lizij, man nav kārtīga treniņa.
Viņš pasniedzās pēc cepures un devās uz durvīm. Viņš
pat negrasījās noskūpstīt sievu — to viņš nekad nedarīja, iziedams no mājas, — bet šovakar viņa pati uzdrošinājās noskūpstīt vīru, apmetuši rokas tam ap kaklu un tā piespiedusi viņu noliekties tuvāk. Sieva izskatījās pavisam sīciņa blakus vīra masīvajam stāvam.
— Labu izdošanos, Tom, — viņa teica. — Tev viņš jāpieveic!
— Jā, man viņš jāpieveic, — Toms atkārtoja. — Tas tad arī būtu tā kā viss. Man tik jāpieveic viņš.
Viņš pasmējās, mēģinādams būt sirsnīgs, bet sieva vēl ciešāk piespiedās klāt. Pāri viņas plecam Toms apskatīja kailo istabu. Tas bija viss, kas viņam pasaulē pieder, — un tam pašam īres termiņš notecējis, — tad vēl sieva un divi bērne|i. Un nu viņš visu to pamet, dodamies ārā nakts tumsā, lai iegūtu ga|u savai dzīvesbiedrei un mazuļiem, — nevis kā mūsdienu strādnieks, kas dodas savā mašīnu katorgā, bet pēc vecu vecā pirmatnējā, slavenā, zvēriskā paņēmiena — lai cīnītos par šo gaļu.
— Man viņš jāpieveic, — Toms atkārtoja, un šoreiz viņa balsī jautās izmisums. — Ja uzvara, tad tas ir trīsdesmit mārciņu — un es varu samaksāt visus parādus, vēl savs grasis paliks pāri. Ja zaudējums, tad nedabūšu nekā — pat ne penija, lai atbrauktu mājās ar tramvaju. Sekretārs jau izsniedzis visu, kas no prēmijas pienākas zaudētājam. Arlabvakaru, vecā. Ja būs uzvara, es nākšu tieši uz māju.
— Bet es gaidīšu, — viņa nosauca tam pakaļ pāri priekštelpai.
Līdz Izpriecu klubam bija pilnas divas jūdzes, un soļodams Kings atcerejas, kā savās slavas dienās — reiz taču viņš bija Jaundienvidvelsas čempions smagajā svarā — viņš uz sacīkstēm mēdza braukt automašīnā, par ko parasti samaksaja kāds bagāts mecenāts, pats braukdams kopa ar viņu. Re, Tomijs Bernss un tas jenkijs Džeks Džonsons — tie taču braukā automobiļos! Bet viņš iet kājām! Un, kā ikvienam zināms, divas smagi nosoļotas jūdzes nav vis nekāda teicamā sagatavošanās cīņai. Viņš ir vecs, un večiem pasaule nerāda laipnu vaigu. Tagad viņš vairs neder nekam, varbūt vienīgi par melnstrād- nieku, bet salauztais deguns un uztūkušās ausis pat tur viņam stājas ceļā. Viņš apjauta, ka kāro, kaut jel būtu izmācījies kādu_ amatu. Gals tad beigu beigās tomēr būtu paredzams labāks. Taču neviens to viņam nekad netika teicis, un sirds dziļumos Toms apzinājās, ka tikpat nebūtu klausījis, ja arī kāds teicis. Dzīve toreiz bija tik viegla. Kaudzēm naudas … skaudras, žilbinošas cīņas … atpūta un laiska izklaidēšanās pastarpēm … dedzīgi glaimotāji viņu aplido, uzsit uz pleca, paspiež roku, visādi tipi jūtas laimīgi un pagodināti, ja drīkst izmaksāt glāzīti, lai piecas minūtes ar viņu parunātos… un pats slavas krāšņums — rēcošā publika, viesuļaini straujie finiši, tiesnešu saucieni: «Kings uzvarējis!» — un viņa vārds avīžu sporta slejās nākamajā dienā.
Tie tik bija laiki! Bet tagad, savā gausajā prātā smagi domas cilādams, viņš sāka atskārst, ka tie taču arī bijuši vecie, ko viņš tolaik nogādāja pie malas. Viņš bija jaunība, kas traucas augšup, un tie bija vecums, kas slīgst lejup. Kāds tad brīnums, ka viss veicās tik viegli… šie vīri ar piepampušām dzīslām, ar sakropļotiem krumšļiem un neskaitāmo garo cīniņu gurdumu kaulos. Viņš atcerējās to reizi, kad pie Raškatersu līča pieveica Staušeru Bilu astoņpadsmitajā raundā, bet vecais Bils pēc tam ģērbtuvē raudāja kā bērns. Varbūt vecais Bils nebija samaksājis īri. Varbūt viņu mājās gaidīja sieva ar pāris bērniņiem. Un varbūt Bils tajā cīņas dienā tāpat salka pēc gabala gaļas. Bils bija godīgi cīnījies, bet saņēmis nepelnītu sodu. Tagad, pats izgājis šo bargo dzīves skolu, Toms saprata, ka tovakar pirms divdesmit gadiem Staušeru Bils bija licis uz spēli daudz vairāk nekā jaunais Toms Kings, kas cīnījās tikai slavas un viegli iegūstamas naudas pēc. Kas tur ko brīnīties, ka Staušeru Bils pēc tam ģērbtuvē raudāja.