Neko darīt, katrs cilvēks spēj izcīnīt tikai zināmu skaitu cīņu. Tas ir spēles dzelzs likums. Viena spēkos ir simt smagu cīņu, otra tikai divdesmit; katram ir savs cīņu skaits — pēc katra uzbūves un rakstura, un, kad viņš tās izcīnījis, tad ir cauri. Jā, Toma spēkos bijis vairāk cīņu nekā dažam labam citam, bet viņš to izcīnījis daudz vairāk par savu tiesu — šo bargo, nežēlīgo cīniņu, kuri sirdij un plaušām liek strādāt vai līdz plīšanai, kuri dzīslām atņem elastību un no jaunības atsperīgā lokanuma izveido cietus muskuļu mezglus, kuri nokauj sparu un uzņēmību, kuri nogurdina smadzenes un kaulus ar vislielāko piepūli un izturīguma pārmēru. Jā, viņš ir turējies sīvak nekā visi citi. No viņa senajiem partneriem neviens vairs nav atlicis. Viņš ir pēdējais no vecās gvardes. Viņš pieredzējis tos visus izbeidzam cīņu gaitas, un viņa paša roka devusi vienam otram pēdējo triecienu.
Toreiz viņu mēdza raidīt izmēģināšanai pret vecajiem un citu pēc cita viņš tos bija novācis pie malas — pasmiedamies, kad tie, tāpat kā vecais Staušeru Bils, raudāja ģērbtuvē. Bet nu viņš pats ir vecais, un tagad pret viņu raida jauniešus izmēģināšanai. Te nu ir tas puisis
Sendels. Atbraucis no Jaunzēlandes, kur guvis vienu spīdošu uzvaru. Bet Austrālijā nevienam par viņu nekas nav zināms, tāpēc viņu sūta pretī vecajam Tomam Kingam. Ja Sendels sevi parādīs, viņam dos labākus pretiniekus, ar ko cīnīties, un augstākas prēmijas, ko laimēt; tālab droši noskārstams, ka cīniņš ar viņu būs sīvs. Sendels tajā var laimēt itin visu — naudu, slavu, karjeru, bet Toms Kings ir tikai noplucis, vecs ceļa rādītāja stabs, kas sarga plašo ceļu uz slavu un laimi. Un viņam nav nekā cita, ko laimēt, kā vien trīsdesmit mārciņu, lai samaksātu mājas īpašniekam un tirgotājiem. Tomam Kingam tā pārcilājot domas, viņa smagnējā iztēlē atainojās jaunība, krāšņā jaunība, kas trauc augšup līksma un neuzvarama, tās muskuļi ir lokani un āda zīdaina, tās sirds un plaušas nepazīst ne noguruma, ne pārpūles, un tā smejas par iedomu, ka spēki būtu jātaupa. Jā, jaunība ir Nemezīda. Jaunība iznīcina vecumu un neliekas ne zinis, ka, to darīdama, iznicina pati sevi. Tās dzīslas kļūst resnas, tās krumšļus sadraga sitieni, un tad to savukārt atkal iznīcina jaunība. Jo jaunība arvien ir jauna. Vienīgi vecums noveco.
Kāslrīstrītā Kings nogriezās pa kreisi un, pagājis gar trim namu blokiem, nonāca pie Izpriecu kluba. Pūlis jaunu dīkdieņu, kas ārpusē- slaistījās gar durvīm, bijīgi pavēra viņam ceļu, un viņš saklausīja kādu uzsaucam otram:
— Tas ir viņš! Tas ir Toms Kings!
Iekšā iegājis, pa ceļam uz savu ģērbtuvi viņš uzdūrās sekretaram, jaunam cilvēkam ar skadrām acīm un blēdīgu seju; tas paspieda viņam roku.
— Nu, kā jūties, Tom? — sekretārs apjautājās.
— Pilnā formā, — Kings atbildēja, labi zinādams, ka melo un ka, bijusi viņam mārciņa sterliņu, viņš to tūdaļ uz vietas būtu atdevis par krietnu gabalu gaļas.
Kad Toms Kings iznāca no ģērbtuves un sekundantu pavadībā pa sāneju nokāpa pie kvadrātiskā virvju iežogojuma zāles centrā, no gaidošā pūļa uzšalca pretī sveicienu un aplausu vilnis. Viņš atbildēja apsveikumiem gan pa labi, gan pa kreisi, kaut pazina tikai nedaudzas no sejām. Lielākā tiesa šo skatītāju vēl pat dzimuši nebija, kad viņš plūca pirmos laurus virvju apžogā. Kings viegli uzlēca uz paaugstinātās platformas un paliecies izlīda caur virvēm savā stūrī, apsēzdamies tur uz saliekamā soliņa. Tiesnesis Džeks Bols panācās un pakratīja viņam roku. Bols bija savu laiku nodzīvojis bokseris, kas jau vairāk nekā desmit gadu nebija ienācis ringā kā tā saimnieks. Kings jutās priecīgs, ka tieši Bols ir viņa tiesnesis. Abi viņi ir veči. Ja arī Kings bliezīs Sendelam mazliet niknāk, nekā noteikumos paredzēts, viņš zināja, ka uz Bolu var pajauties, — tas to neievēros.
Jauni, centīgi smagsvara bokseri cits pēc cita rāpās ringā, un tiesnesis tos stādīja publikai priekšā. Tāpat viņš izsauca to teiktos izaicinājumus.
— Jaunais Pronto, — Bols ziņoja, — no Ziemeļsidne- jas izaicina uzvarētāju, saderot par piecdesmit mārciņām.
Publika aplaudēja, un no jauna tā aplaudēja, kad Sendels pats izlēca caur virvēm un apsēdās savā stūrī. Toms Kings ziņkārīgi paraudzījās viņā pāri ringam, jo pēc dažām minūtēm viņi jau būs saķērušies nežēlīgā divcīņā, katrs no visa spēka cenzdamies sist otram tā, lai tas zaudētu samaņu. Tomēr Kings maz ko varēja saskatīt, jo Sendels, tāpat kā viņš pats, virs ringa tērpa valkāja treniņa bikses un svīteri. Sejas vaibsti bija vīrišķīgi skaisti, tos vainagoja cirtains dzeltenu matu mežs, bet resnais, muskuļotais kakls liecināja par ķermeņa vareno uzbūvi.
Jaunais Pronto iegāja vienā stūrī, tad otrā, paspiezdams pretiniekiem roku, un nolēca no ringa platformas. Izsaukumi turpinājās. Tikai Jaunība te kāpa ringā cauri virvēm — nepazīstama, bet nesātīga Jaunība — un skaļi sludināja cilvēcei, ka, paļaudamās uz savu spēku un veiklību, grib mēroties stiprumā ar uzvarētāju. Vēl pirms nedaudziem gadiem savas neuzvaramības kalngalos Toms Kings būtu juties uzjautrināts un garlaikots par šādu ievadu. Bet tagad viņš sēdēja kā apmāts, nespēdams aiz- gaiņāt Jaunības tēlu no savām acīm. Arvien šie jaunie bokseri ir tie, kas ceļas augšup, viņi lec caur virvēm un sauc savus spītīgos izaicinājumus; un arvien tie ir vecie, kas slīgst pie zemes viņu priekšā. Pāri veco ķermeņiem viņi kāpj pretī panākumiem. Un mūžam viņi nāk, arvien vairāk un vairāk jauniešu — nepiepildāmā un neatvairāmā Jaunība —, un arvien viņi nobīda vecos pie malas, tad paši kļūst veci, lai soļotu pa to pašu lejupvedošo taku, kamēr no aizmugures nemitīgi spiežas virsū mūžīgā Jaunība — mazie bērniņi, kas, izauguši par zaļokšņiem, nogrūž vecos pie zemes, bet tiem seko vēl vairāk bērniņu līdz pat laiku galam — Jaunība, kurai jāpiepilda sava griba un kura nekad nemirst.