Kings pavērsās uz preses ložu, pamezdams ar galvu Morgānam no «Sportista» un Korbetam no «Sporta Tiesneša». Tad viņš pastiepa rokas, lai sekundanti Sids Sali- vens un Cārlijs Beitss uzmauc viņam cimdus un cieši sasien tos, kamēr viens Sendela sekundants viņus vērīgi uzraudzīja, iepriekš kritiski pārbaudījis Kinga pirkstu apsējus. Viens Kinga sekundants Sendela stūrī pildīja tos pašus pienākumus. Sendelam novilka treniņa bikses un, kad viņš piecēlās kājās, nomauca pār galvu arī svīteri. Un Toms Kings, turp paskatījies, ieraudzīja iemiesotu Jaunību — augsti velvētas krūtis, drukns stāvs, muskuļi, kas zem baltās, zīdainās ādas izlocīdamies slīd šurp un turp kā dzīvi radījumi. Viss ķermenis vibrēt vibrēja spriegā dzīvībā, un Toms Kings zināja, ka šī dzīvība vēl nav iz- sviedrējusi savu svaigumu caur sāpīgi saspringtām porām ilgstošajās cīņās, kurās Jaunība maksā savus meslus un no kurām vairs neiznāk tikpat jauna, kā tās uzsākusi.
Abi vīrieši pagājās uz priekšu, lai sastaptos, un, kad atskanēja gongs un sekundanti ar saliekamajiem krēsliem nolēca no ringa, viņi paspieda viens otram roku un acumirkli ieņēma cīņas stāju. Un acumirklī, gluži kā smalki centrēts tērauda atsperu mehānisms, Sendels lēca klāt, atkāpās un lēca atkal, dodams sitienu ar kreiso roku pa acīm, ar labo pa ribām; izvairīdamies no pretsitiena, zibenīgi aizdejoja atpakaļ un atkal draudīgi uzbruka. Viņš bija žigls un manīgs. Tā bija žilbinoša izrāde. Publika atzinīgi klaigāja. Tomēr Kings nebija apžilbināts. Viņš bija izcīnījis pārāk daudz cīņu un uzveicis pārāk daudz jauniešu. Viņš pazina šo sitienu īsto vērtību — pārāk aši un pārāk samaksloti, lai būtu bīstami. Acīmredzot Sendels gribēja no paša sakuma ievirzīt strauju tempu. To jau varēja sagaidīt. Tadu paņēmienu mēdz lietot Jaunība, kas savu lieliskumu un priekšrocības izšķiež trakā plosīgumā un zvēriskos uzbrukumos, cenzdamās satriekt pretinieku ar sava spēka un dziņu neizmērojamo varenību.
Sendels lēca klāt un rāvās prom, lēkāja šur, tur un visur veikls, karstasinīgs — dzīvs baltas miesas un zveļošu muskuļu brīnums, saaudies žilbinošā uzbrukumu, slī- dējumu un lēcienu virpulī, kā lidojoša atspole mezdamies no vienas kustības otrā tūkstošiem reižu, un visas tās bija virzītas uz vienu mērķi — iznīcināt Tomu Kingu, kas stāvēja starp viņu un laimi. Bet Toms Kings panesīgi cieta. Viņš prata savu amatu, un viņš pazina Jaunību — tagad, kad pašam Jaunība vairs nepiederēja. Nekas te nav darāms, kamēr tas otrais nebūs nolaidis mazliet tvaika, — viņš domāja un klusībā pasmīnēja, piesardzīgi sagum- dams, lai ar galvvirsu uztvertu smagu sitienu. Viņš rīkojās ļauni, tomēr pēc boksa spēles likumiem pavisam godīgi. Katrs cilvēks pats centīsies sargāt savus krumšļus, un, ja nu viņš par vari kāro belzt pretiniekam pa galvvirsu, lai tad dara vien to pats uz savu atbildību. Kings būtu varējis pieplakt vēl zemāk un ļaut sitienam bez trāpījuma nošalkt pāri, bet viņš atcerējās pats savas agrīnās cīņas un kā viņš pirmoreiz satrieca krumsli pret Velsas Briesmoņa pauri. Viņš tikai piedalījās spēlē, šis pielieciens bija paredzēts vienam no Sendela krumšļiem. Protams, šobrīd Sendels to pat nepamanīs. Visu šās cīņas laiku viņš cildenā nevērībā turpinās belzt tikpat smagi kā allaž. Bet kādreiz vēlāk, kad ilgās ringa sacīkstes liks sevi just, viņš nožēlos šo krumsli un, raudzīdamies pagātnē, atminēsies, kā satriecis to pret Toma Kinga galvu.
Pirmais raunds viss piederēja Sendelam, un viņš lika publikai aurot sajūsmā par viesuļvētrai līdzīgo uzklu- pienu straujumu. Viņš apbēra Kingu ar belzienu lavīnu, bet Kings nedarīja itin neko. Viņš pat ne reizi nesita pretī, apmierinādamies ar aizsegšanos, atvairīšanu un pie- liekšanos, mezdamies klinčā, lai izbēgtu no sitieniem. Viņš šad tad mānīja pretinieku un tikai nopurināja galvu, ja kāds belziens trāpīja smagi, viņš kustējās gausi, ne reizi straujāk nemezdamies sānis, nepalēkdamies un lieki netērēdams ne pilītes spēka. Vajadzēja ļaut, lai Sendelam no- kūsā jaunības putas, pirms apdomīgais vecums varēja uzdrīkstēties tam atmaksāt. Visas Kinga kustības bija rāmās un metodiskas, un acis, kas gausi valbījas zem smagajiem plakstiem, piešķīra tam pusaizmiguša vai apstulbušā cilvēka izskatu. Tomēr šīs acis redzeja it visu — vairāk nekā divdesmit gadu, ko viņš pavadījis ringa, tas bija vingrinātas visu saskatīt. Šīs acis nedzirkstīja un nešaudījās pirms draudīga trieciena, tās raudzījās vēsi un mēroja attālumu.
Raundam beidzoties, Kings, atsēdies savā stūrī minūti ilgai atpūtai, atlaidās un izstiepa kājas, bet elkoņus noguldīja uz virvju leņķa, krūtis un vēders cilājās brīvi un dziļi, kamēr viņš guldzieniem rija gaisu, ko sekundanti ar dvieļiem vēdināja virsū. Aizvērtām acīm viņš ieklausījās publikas balsīs. — Kāpēc tu necīksties, Tom? — daudzi kliedza. — Vait' tev bail no šā, vai?