Выбрать главу

Līdz ar gongu, kas pasludināja vienpadsmito raundu, Sendels strauji drāzās cīņā, izrādīdams savu spirgtumu,

kāda tam īstenībā vairs nebija. Kings it labi zināja, kas tas ir — acu apmānīšana, tikpat veca kā pats šis cīņas veids. Viņš metās klinčā, lai pasaudzētu sevi, tad atbrīvo­damies ļāva Sendelam ieņemt cīņas stāju. Tieši to jau Kings kāroja. Viņš izdarīja māņu sitienu ar kreiso, saņēma tam atbilstošo slaido apakšējo sānsitienu no pietu­piena, tad paspēra pussoli atpakaļ, belza no apakšas tieši sejā un kūleniski nogāza Sendelu uz paklāja. Pēc tam viņš ne brīdi neļāva pretiniekam atelsties, gan pats saņemdams smagus sitienus, tomēr dodams tos daudz vairāk, triek­dams Sendelu pret virvēm, bērdams pār viņu visdažādā­kos belzienus gan no sāniem, gan apakšas, atraudamies, ja pretinieks centās doties klinčā, vai ar sitienu gāzmu atvairīdams klinča mēģinājumus un ikreiz, kad Sendels jau krita gar zemi, uztverdams viņu ar vienu roku no apakšas, kamēr ar otru tūdaļ trieca sāncensi virvēs, kur viņš vairs nevarēja novelties.

Šoreiz publika pilnīgi trakoja, un nu šī publika piede­rēja viņam, jo vai ikviena balss rēca: «Sadod, Tom!» — «Gāz viņam! Gāz!» — «Nu viņš tev rokā, Tom! Nu viņš ir rokā!» Tagad varēja gaidīt viesuļainu finišu, un šāda skata dēļ tad arī ļaužu bars ap ringu maksā savu naudu.

Un Toms Kings, iepriekšējo pusstundu saudzīgi glabājis savus spēkus, tagad izspieda no sevis visu, ko varēja, — visaugstāko piepūli, kādu vien apzinājās sevī. Tā viņam bija vienīgā izdevība — tagad vai nekad! Viņa spēki strauji zuda, un viņš 'paļāvās tikai uz to, ka paspēs no­gāzt pretinieku galīgi, pirms izsīks pēdējā spēka lāsīte. Un, nemitīgi sizdams un trenkādams pretinieku, ar vēsu prātu apsverot savu belzienu smagumu un iedarbību, viņš atskārta, cik grūti tomēr dot Sendelam nokautu. Līdz ma­lām to pildīja Jaunība un izturība, neizšķiests spars un Jaunības izturība. Sendels noteikti bija austoša zvaigzne. Spējas viņam bija. Veiksmīgs cīnītājs veidojas vienīgi no šādas izturīgas šķiedras.

Sendels gan grīļojās, gan streipuļoja, bet Toma Kinga kajas rava krampji un krumšļi kļuva vārīgi. Tomēr, zobus sakodis, viņš gaza savus ugunīgos belzienus, kaut gan katrs sitiens sāpēs stindzināja viņa pārmocītās rokas. Kaut arī pašlaik Kings īstenībā nesaņēma neviena sitiena, viņš tomēr gura tikpat strauji kā pretinieks. Visi viņa sitieni trapīja nemaldīgi, bet tos vairs netrieca spēkpiina roka,

ikviens sitiens prasīja ārkārtīgu gribas sasprindzinājumu. Kājas likās smagas kā svins, visiem bija redzams, ka tās tikko spēj pavilkt viņa ķermeni; un Sendela piekritēji, šo pazīmju iepriecināti, sāka saukt uzmundrinājumus savam mīlulim.

Tas saskubināja Kingu uz vistrakāko piepūli. Viņam palaimējās dot pēc kārtas divus triecienus — ar kreiso roku mazlietiņ par augstu, pa saules pinumu, un ar labo—- šķērsām pār žokli, šie sitieni nebija nekādi smagie, tomēr Sendels jau bija tik nomocīts un apdullis, ka nogāzās un raustīdamies palika guļam. Tiesnesis stāvēja, pārliecies par Sendelu, un kliedza tam ausī liktenīgo sekunžu skaitu. Ja viņš nepiecelsies, pirms izsaukta desmitā sekunde, viņš cīņu būs zaudējis. Zālē iestājās bezelpas klusums. Kings atpūtās, balstīdamies uz trīcošajām kājām. Viņu tina nā­vīgā pārguruma reibonis, acu priekšā viļņaini cēlas un grima seju jūra, bet tiesneša skaitīšana skanēja ausīs ka no inilziga tāluma. Tomēr viņš bija pārliecināts, ka cīņa uzvarējis. Nav taču iespējams, ka tā sadauzīts cilvēks vel varētu piecelties.

Vienīgi Jaunība spēj piecelties, un Sendels piecēlās. Ceturtajā sekundē viņš pārvēlās uz mutes un akli taus­tījās pēc virvēm. Septītajā sekundē viņš bija uzrausies ceļos un tā atpūtās, kamēr galva ļengani zvalstījās uz ple­ciem. Kad tiesnesis izkliedza: «Deviņi!» — Sendels jau stāvēja kājās nevainojamā aizsardzības stājā, ar kreiso elkoni aizklājis seju, bet ar labo sargādams vēderu. Tā aiz­sedzis visvārīgākās vietas, viņš uzmanīgi virzījās Kingam tuvāk cerībā, ka izdosies mesties klinčā, lai tā gūtu vai­rāk laika.

Tajā mirklī, kad Sendels cēlās kājās, Kings jau metās tam klāt, tomēr abi viņa sitieni noslīdēja gar aizsardzībai saliektajām rokām. Nākamajā brīdī Sendels jau bija klinčā un izmisīgi turējās, pieķēries pie pretinieka, kamēr ties­nesis pūlējās atraut abus vīrus vienu no otra. Kings pats palīdzēja atsvabināties. Viņš zināja, cik ātri Jaunība spēj atgūt spēkus, un zināja, ka Sendels būs pieveikts, ja vien viņš, Kings, spēs aizkavēt šo atgūšanos. Ar vienu vienīgu sparīgu triecienu viss būtu galā. Sendels jau piederēja vi­ņam, neapšaubāmi viņa guvums. Viņš bija izsūknējis tā spēkus, izgurdinājis to cīņā, galīgi iznīcinājis to. Sendels grīļodamies atlaidās no klinča, par mata tiesu svārstīda­mies starp sakāvi un izturēšanu. Viens trāpīgs belziens liktu viņam gāzties, un viņš būtu beigts un pieveikts. Un Toms Kings pēkšņā sarūgtinājuma uzplūdā atkal piemi­nēja gabalu gaļas, vēlēdamies, kaut jel būtu tādu ēdis, pirms jādod izšķirīgais trieciens. Viņš saņēma dūšu šim belzienam, tomēr tas neizdevās ne tik smags, ne tik ašs, kā vajadzētu. Sendels saļodzījās, bet nekrita, jo atmugu­riski atstreipuļoja līdz virvēm un pieturējās. Kings strei­puļoja tam pakaļ un šausmīgā izmisumā, kas jau līdzinā­jās nāves bailēm, sita vēlreiz. Tomēr ķermenis atteicās klausīt. Viss, kas viņam atlicis, bija tikai apzinīga cīņas kāre, tā pati vārga un trula aiz galīga spēku izsīkuma Sitiens, kas bija tēmēts pa žokli, nesniedza augstāk par plecu. Ar visu gribasspēku viņš mērķēja augstāk, tomēr pārgurušie muskuļi nespēja klausīt. Un pats no sava bel­ziena spara Toms Kings atsprāga atpakaļ, tikko nepakriz- dams. Viņš gāza vēlreiz. Šoreiz sitiens nogāja pavisam sānis — un galīgā pārgurumā viņš atkrita pret Sendela ķermeni, saķerdamies klinčā, un turējās pie pretinieka, lai nesabruktu uz grīdas.