Kings pat nelūkoja atbrīvoties. Viss pulveris bija izšauts. Viņš bija pagalam. Un Jaunība ņēma savu tiesu. Pat atrazdamies klinčā, Kings pilnīgi izjuta, kā Sendels atkal pieņemas spēkā, balstīdamies pret viņu. Kad tiesnesis atvilka tos vienu no otra, Kings savu acu priekšā skatīja Jaunības atjaunošanos. Ik ar mirkli Sendels kļuva stiprāks. Viņa triecieni, sākumā vēl vāji un nedroši, tapa stingri un trāpīgi. Toma Kinga apmiglotas acis redzēja cimdoto dūri drāžamies pret viņa žokli un griba skubinaja aizsargāt to ar priekšā izceltu elkoni. Viņš saskatīja briesmas un gribēja darboties; taču roka bija par smagu._ Likās, ka tai piekārts simtmārciņu svina gabals. Ta necēlas, kaut viņš visiem dvēseles spēkiem centās pacelt to. Tad cimdotā' dūre trāpīja. Viņš vēl izjuta skaudru triecienu kā no elektriskās dzirksteles, un tai pašā mirklī viņu apņēma nesamaņas melnais šķidrauts.
Kad Toms atkal atdarīja acis, viņš atradās savā stūrī un dzirdēja publikas spalgās klaigas, kas atgādināja Bondi piekrastes bangotnes dārdoņu. Pie pakauša kāds viņam spieda slapju sūkli, un Sids Salivens rasināja auksta ūdens spirdzinošās strūkliņas pār viņa seju un krūtīm. Cimdi jau bija novilkti, un Sendels pieliecies spieda tam roku. Kings nejuta nekādu sarūgtinājumu pret šo cilvēku, kas viņu uzveicis, un atbildēja tā rokas spiedienam tik sirsnīgi, ka sadauzītie krumš|i iesmeldzās. Tad Sendels izgāja ringa vidū un publika pieklusināja ellišķīgo rēkoņu, lai noklausītos, kā viņš pieņem jaunā Pronto izaicinājumu un ierosina paaugstināt iemaksu līdz simt mārciņām. Kings apātiski raudzījās uz priekšu, kamēr sekundanti nosusināja pār viņu izlaistīto ūdeni, noslaucīja viņam seju un sagatavoja viņu aiziešanai no ringa. Viņam gribējās ēst. Tas nebija parastais kņudinošais izsalkums, bet milzīgs vārgums, tāda kā raustīšanās kaut kur vēdera dziļumā, un tā izstrāvoja pa visu ķermeni. Atmiņa izstaigāja nesenā cīniņa gaitu līdz pat brīdim, kad viņš bija nodzinis Sendelu tiktāl, ka tas ļodzījās un grīļojās par mata tiesu no sakāves. Ak jā, šis gabals gaļas būtu to panacis! Tieši tā viņam pietrūka pirms izšķirošā trieciena, un talab viņš visu zaudēja. Viss tikai gaļas gabala dēļ.
Sekundanti pa pusei stiepa viņu, gribēdami palīdzēt izlīst caur virvēm. Viņš atsvabinājās no tiem, nebalstīts izrāpās starp virvēm un smagi nolēca uz grīdas, cieši sekodams sekundantiem, kas lauza viņam ceļu pa pārblīvēto vidus eju. Kad Kings pēdīgi atstāja ģērbtuvi, lai dotos uz ielu, pie halles ieejas kāds jauns puisis viņu uzrunāja.
— Kāpēc jūs nezvēlāt šim un nenogāzāt no kātiem, kad šis jau bij tikpat kā jums rokā? — jauneklis vaicāja.
— Ek nu, ej ellē! — Toms Kings atcirta un nokāpa pa kāpieniem uz trotuāra.
Restorāna durvis ielas stūrī bija plaši atvērtas, viņš redzēja spuldzes un smaidošās bārdāmas, dzirdēja daudzas balsis spriežam par šo cīniņu un saklausīja tīkamo naudas džinkstoņu uz letes. Kāds viņam uzsauca, lai nākot uzņemt uz krūti. Viņš brīdi šaubās vilcinājās, tad atmeta ar roku un aizgāja savu ceļu.
Kabatā viņam nebija ne vara gabaliņa, un divas jūdzes garais ceļš mājup šķita bezgala garš. Viņš nu tik tiešām ir kļuvis vecs. Iedams pāri rātslaukumam, Kings pēkšņi atkrita uz sola, jo spēkus atņēma doma, ka sieva mājās sēž nomodā un gaida, lai uzzinātu cīņas iznākumu. To panest bija grūtāk nekā jebkuru nokautu, un viņam likās, ka šai tiešamībai stāties pretī nav iespējams.
Viņš jutās gurds, visa miesa smeldza, un sāpes satriektajos krumšļos brīdināja, ka pat tādā gadījumā, ja viņam laimētos atrast darbu, paies vismaz nedēļa, pirms viņš spēs turēt rokā laužņa kātu vai lāpstu. Izsalkuma krampji vēdera dziļumā raustīja arvien negantāk. Paša sabrukuma apziņa spieda Kingu pie zemes, un acīs negribot sariesās miklums. Viņš aizsedza seju ar rokām un, raudādams rūgtas asaras, atcerējās Staušeru Bilu, kā tas tajā sen pagājušajā vakarā bija viņam palīdzējis ņemt savu tiesu. Nabaga vecais Staušeru Bils! Tagad Toms spēja saprast, kālab Bils toreiz raudāja savā ģērbtuvē.
[2] vienmēr tas pats. (Latiņu v.)