Jautājums. Kas notika pēc avārijas?
Pacients gribēja atbildēt, taču nespēja izteikt ne vārda. Ārsts klusēdams gaidīja, līdz viņš atkal saņēmās. Kouls runāja ar pūlēm, it kā izgrūzdams vārdus caur zobiem.
Atbilde. Manai sievai bija lauzts mugurkauls. No šī brīža līdz pat savai nāves dienai viņa nespēja paspert ne soli. Mans dēls bija atsities pret priekšējo sēdekli, un viņam bija ielauzta pieres kaula kreisā puse. Kad es aplūkoju viņa galvaskausu, tas bija plakans, pilnīgi zaudējis normālo izskatu. Mans kolēģis slimnīcā bija labs ārsts un izglāba zēna dzīvību. Tas ir, panāca to, lai viņš varētu turpināt dzīvi kā akls, kurls, paralizēts, bet citādi veselīgs miesas gabals. Ņemot vērā kopšanu, kas zēnam tagad būs īpašajā iestādē, viņš droši vien pārdzīvos dažu labu veselu bērnu. Jūs zināt, ko tas nozīmē. Kopšana, kāda nav nevienam valsts patversmē, un nauda … nauda … nauda. Vai arī man visu mūžu būtu jādzīvo, ik dienas redzot šīs šausmas savā acu priekšā. Ak dievs! Nevar būt, ka tas viss ir patiesība. Tas nav patiesība.
Jautājums. Vai tad jums nemaz nemēģināja atlīdzināt zaudējumus? Protams, es nedomāju, ka viņi tiešām varētu par visu atlīdzināt, bet jums taču vajadzēja daudz naudas, lai aprūpētu sievu un dēlu.
Atbilde. Jā, viņi piedāvāja man atlīdzību. Dažas dienas pēc avārijas man piezvanīja kāds vietējais advokāts Pītersons. Viņš pilsētiņā bija ieguvis visai veikla jurista slavu. Pītersons gribēja uzzināt, kas ir mans advokāts, lai tad varētu stāties ar viņu sakaros. Man bija labas attiecības ar Epšteinu, kas slimnīcā kārtoja juridiskos jautājumus, un es nosaucu Pītersonam viņa uzvārdu. Epšteins ieteica man neiet pie telefona un izvairīties no tikšanās ar Pītersonu tikmēr, kamēr Epšteinam radīsies izdevība parunāt ar mani divatā.
Jautājums. Un kas notika pēc tam?
Atbilde. Epšteins atnāca pie manis, un es vaicāju, kāpēc viņš ir tik piesardzīgs. Juriskonsults atbildēja, ka Pītersons esot ļoti tuvās attiecībās ar Maka- luzo un turklāt vēl kārtojot viņa legālās veikalu lietas. Epšteins man pastāstīja arī šo to par Galvas sakariem un ciešajām saitēm ar apgabala varas orgāniem. Likās, ka uzsākt kaut ko pret viņu ir pilnīgi neiespējami. Kamēr Epšteins sarunājās ar mani, ieradās Pītersons. Viņam bija mazas, elegantas ūsiņas un melnā lentītē pakārts pensnejs, ģērbies viņš bija vizītsvārkos. Man viņš nemaz nepatika, taču jāatzīst, ka viņa manieres bija ļoti izsmalcinātas.
Jautājums. Viņš jums piedāvāja naudu, vai ne?
Atbilde. Viņš mums nenosauca to cilvēku, kura intereses viņš pārstāv, un neuzņēmās nekādu atbildību par notikušo. Pītersons piedāvāja man čeku par 30 000 dolāriem un prasīja, lai es atsakos no jebkādām pretenzijām. Viņa mēle bija varen lokana, un es nespēju atteikties no šīs naudas. Es būtu to pieņēmis, ja Epšteins nebūtu viņam pateicis, ka mēs varam parakstīties tikai par čeku vismaz 50 000 dolāru vērtībā, jo paredzami ļoti lieli un ilgstoši maksājumi par slimnīcu. Pītersons atbildēja, ka tas nav iespējams, bet es biju pietiekami apdomīgs, lai klusētu. Beigu beigās Pītersons bija ar mieru vienoties par 50 000 dolāriem, un Epšteins ieteica man pieņemt šo piedāvājumu.
Jautājums. Tātad šī atlīdzība jūs droši vien finansiāli apmierināja. Kas notika pēc tam?
Atbilde. Paula labā mēs neko vairs nespējām darīt. Zēns varēja ēst un bija pietiekami vesels, lai dzīvotu, bet viņš vairs nebija mans bērns. Viņam vajadzēja gulēt gultā, un viņš bija akls, kurls un paralizēts. Mēs nemanījām viņā nekādas saprāta pazīmes. Mums izdevās ievietot viņu vienā no tām nedaudzajām iestādēm, kas domātas šāda veida invalīdiem, taču viņš gandrīz nemaz vairs neatgādināja cilvēcisku būtni un nebija nekādas nozīmes viņu regulāri apmeklēt.
Jautājums. Un kas notika ar jūsu sievu?
Atbilde. Viņu ievietoja Štata centrālajā slimnīcā, kas atradās apmēram divdesmit jūdžu attālumā no mūsu pilsētiņas. Sākumā viņai klājās gluži labi, un es pat domāju uzbūvēt viņai speciāli projektētu māju ar vairākām jumta slīpnēm un īpaši iekārtotu virtuvi. Taču viņas nieres jau ilgāku laiku pirms tam nebija diezcik veselas, un šis orgāns vienmēr ir sevišķi vārīgs tiem, kas slimo ar paraplēģiju [2] . martas veselība strauji pasliktinājās. Pēc trim mēnešiem viņai sākās urēmiskā koma, un viņa nekad vairs neatvēra acis. Sieva nomira vēlā rudenī, taču, pateicoties maniem kolēģiem, kas strādāja šajā slimnīcā un bija ļoti laipni pret mani, mēs pēdējās dienas gandrīz visu laiku bijām kopā. Bēres notika viņas dzimtajā pusē Minesotā. Mans sievastēvs, vecs zviedru zemnieks ar skarbu raksturu, gandrīz visu laiku klusēja, taču es redzēju, ka bēdas viņu pilnīgi satriekušas.
Jautājums. Man šķiet, jūs nekas vairs nesaistīja ar Leominsteru. Vai jūs tomēr tur atgriezāties?
Atbilde. Jā, es to darīju. Vilciens no Rietumiem piestāja šajā stacijā desmitos vakarā. Es ievēroju divus visai aizdomīga izskata tipus klaiņojam apkārt pa staciju, un likās, ka tie gaida mani. Viens no viņiem bija dūšīgs sešas pēdas garš bokseris ar lauztu degunu. Otrs bija kalsns vidēja auguma vīrietis ar krunkainu, dzeltenīgu seju. Viņš bija ģērbies cieši piegulošā mētelī, uzmaucis cepuri uz acīm un turēja rokas kabatās. Brašais kauslis pielavījās man klāt no sāniem un sacīja aizsmakušā astmatiķa balsī: «Tev būs darbiņš. Mūsu priekšnieks ir ievainots.» «Priekšnieks?» es vaicāju. «Vai es viņu pazīstu?» «Noteikti,» brašais bokseris sēca. «Kurš gan viņu nepazīst? Tu arī pazīsti. Viņu sauc par Galvu. Mēs braucām gluži pieklājīgā ātrumā (nebija vairāk par astoņdesmit), kad uz ceļa pēkšņi uznāca govs. Nu, un tad govs pārvērtās par bifšteku un automašīna par lūžņu čupu. Mašīna apsviedās apkārt trīs reizes. Galva atsitās pret vējstiklu, un mums nemaz vairs nepatīk viņa izskats. Mēs esam sava ceļa gājēji un darījām darbu, gar kuru citiem nav nekādas daļas, tāpēc nevaram vest Galvu uz slimnīcu. Tagad tev būs darbiņš, ko tu proti. Mēs tevi pazīstam, un runā, ka tu esi zellis, kas strādā uz ef-ef. Liekas, tu mums noderēsi. Un, ja arī ne, tad citas izejas mums tik un tā nav. Nāc līdz!»
Es paskaidroju, ka man būtu jāaiziet uz slimnīcu pēc ārsta somas. «Veco zēn,» mani uzrunāja cieši piegulošais mētelis, «esi prātīgs un dari, ko tev liek. Nāc līdz!» Tad viņš pievērsās otrajam tipam un noskaldīja: «Stiprais, tu pļāpā pārāk daudz.»
Tuvumā nebija neviena cilvēka, ko es varētu pasaukt palīgā, un arī veikali bija jau slēgti. Man ļoti nepatika situācija, kurā biju nokļuvis, taču man atlika vienīgi iet viņiem līdzi. Viņi nobrauca kādas pusotras jūdzes, un mēs bijām nokļuvuši pie fabrikas betona ēkas nezālēm aizaugušajā klajumā. Tūlīt kāds iebrēcās: «Ei, jūs, nosauciet paroli!»
Stiprais nomurmināja kaut ko tādu, kas acīmredzot apmierināja jautātāju. Tad viņi satvēra mani aiz elkoņiem un iegrūda kantorī. Tā kā fabrikā visapkārt biju redzējis tikai kailas dēļu sienas un izsistus logus, tad šī telpa ar savu mājīgo, pat eleganto iekārtojumu mani visai pārsteidza. Viņi grūda mani tik stipri, ka man aizķērās kāja aiz sliekšņa un es nokritu. Kad atkal piecēlos, es pamanīju, ka telpā atrodas arī vēl divi citi cilvēki. Viens no tiem bija Pītersons. Viņš palīdzēja man piecelties. Otrs subjekts, kas bija ģērbies brūnā tvīda uzvalkā, atgādināja enerģisku komersantu. Es vēl līdz šai dienai neesmu uzzinājis viņa vārdu, bet man likās, ka tieši viņš ir tas, kas pārstāv Galvas intereses lielos komerciālos darījumos. Pītersons man sacīja: «Es atvainojos, ka bijām spiesti izturēties pret jums ne gluži tā, kā pienāktos, taču mēs neatrodamies tādā stāvoklī, lai varētu ievērot īpašas pieklājības normas. Mēs negribam nodarīt jums neko ļaunu, bet jums jāsaprot, ka jums jāizturas prātīgi. Misters Makaluzo ir tikko kā cietis avārijā, un nebūtu visai apdomīgi vest viņu uz slimnīcu. Mēs paļaujamies uz jūsu palīdzību, un es apsolu, ka jums par to kārtīgi samaksās.»