Es neko neatbildēju. Šī nauda man nekādu prieku nesagādāja. Itin nekādu. Šajā brīdī Galva nomurmināja caur apsējiem: «Dodiet, puiši, viņam simts tūkstošus. Es jūtos labi.»
Es paskaidroju viņiem, kā Makaluzo jākopj, un paņēmu piedāvāto naudu: deviņdesmit deviņas jaunas, spīdīgas tūkstoš dolāru banknotes un vienu tūkstoti — piecdesmit dolāru un simts dolāru zīmēs. Viņi iedeva man biļeti braucienam uz Sanfrancisko. Stiprais tajā pašā naktī aizveda mani uz Čikāgas lidostu. Viņš atstājās no manis tikai tad, kad biju iekāpis lidmašīnā, kas devās tiešā reisā uz Sanfrancisko. Apsēdies lidmašīnā savā vietā, es ieliku saņemto naudu lielajā aploksnē, kuru atradu priekšējā sēdekļa aizmugurē, un atstāju sev tikai dažus dolārus pašām neatliekamākajām vajadzībām. Es uzrakstīju uz aploksnes apgabala slimnīcas adresi un palūdzu stjuarti to nosūtīt. Tagad man šajā pasaulē vairs nebija ne parādu, ne naudas, ne draugu. Tas likās neticami. Es varēju braukt, kurp vien vēlos, un tomēr man nebija, kurp braukt. Mani pārklāja auksti sviedri, un man šķita, it kā es būtu pa pusei miris un jau atrastos kapā. Tas ir apmēram viss, ko es atceros. Saglabājušās tikai neskaidras atmiņas par gariem nogurdinošiem ceļo- ' jumiem cauri džungļiem, par preču stacijām un braucieniem preču vagonos. Kā nokļuvu doktora Votermena aizgādībā, to es neatminos. Kā stāstīja, kādā pavārtē mani esot aizturējis policists, domādams, ka esmu piedzēries.
Koula balss bija kļuvusi arvien klusāka, jo iedarbojās nomierinošās zāles un iestājās miers, kas viņam bija tik ļoti nepieciešams. Viņš aizvēra acis un iegrima dziļā miegā.
Es vaicāju Votermenam:
— Vai jūs ticat šīm pasakām?
— Nezinu, ko lai atbildu, .— Votermens sacīja. — Šis cilvēks patiešām pārcietis elles mokas, bet viņa stāstā nebija arī nekā tāda, kas nevarētu būt bagātas iztēles radīts. Es ne visai labi saprotu, ko viņš izdarījis Galvai pirms brūces aizšūšanas. Neesmu dzirdējis, ka, reponējot lauztu kaulu, būtu jāņem vērā kādi īpaši nosacījumi. Varbūt jums ir kāda nojausma?
— Tiešām nevaru iedomāties, — es atbildēju. — Kouls būtu varējis nogalināt Makaluzo bez kādas vilcināšanās, tomēr viņš to nedarīja. Patiešām nezinu, ko viņš bija izdomājis.
Mēs dzirdējām tālumā iekaucamies sirēnu, kuras skaņa arvien pieauga, un pēc dažām minūtēm piebrauca no Valsts slimnīcas atsūtītā ātrās palīdzības mašīna. Ienāca divi jauni, enerģiski sanitāri un baltā uzsvārcī tērpies ārsts. Viņi pacēla Koulu, novietoja uz nestuvēm un iznesa ārā.
Votermens bija noguris, tāpēc nolēma kādu brīdi vēl pasēdēt kopā ar mums un pēc tam braukt uz slimnīcu ar savu personīgo automašīnu. Mēs klusēdami smēķējām.
— Man liekas, viņam kaut kas izkrita, — sacīja Votermens. — Tas taču ir kabatas portfelis, vai ne?
Tajā atradās dažas monētas un kaut kādi nieciņi, kurus Kouls bija savācis, ārstēdamies slimnīcā.
— Pagaidiet, — Votermens teica. — Man liekas, es pazīstu šādus kabatas portfeļus. Tur iekšā ir slepens nodalījums. Iedodiet man to.
Viņš paņēma kabatas portfeli un, nedaudz padarbojies ar to, izgrieza iekšpusi uz āru.
— Jā, redzat, te ir slepenais nodalījums. Paskatīsimies, kas tajā iekšā.
Nodalījumā bija vienīgi divus gadus veca Čikāgas laikraksta izgriezums. Informācija sākās tā:
GALVAS BANDA SAGRAUTA
PLUTORIJAS BANKAS APLAUPĪŠANA CIETUSI NEVEIKSMI
SIMTS TŪKSTOŠI DOLĀRU ATGRIEZUŠIES KASĒ
Tālāk bija pastāstīts, kā Makaluzo un viņa rokaspuiši mēģinājuši aplaupīt banku. Šis mēģinājums smagi izgāzies. Bankas ierēdņi bijuši daudz izmanīgāki par laupītājiem un apšaudīšanās laikā ātri vien tos pieveikuši. Gangsterus, kuriem palaimējies dzīviem aizšmaukt no bankas, vajātāji panākuši pie dzelzceļa sliedēm, kur tiem atkāpšanās ceļu aizšķērsojis preču ātrvilciens. Līdz ar to nav palicis vairs neviens, kas varētu pastāstīt par savām laupītāja gaitām. Aprakstot šo notikumu, laikraksts īpaši uzsvēra to, ka Galva bijis plaši pazīstams kā ļoti uzmanīgs bandīts, kas vienmēr rūpīgi plānojis savas operācijas, un šī bijusi pirmā reize, kad viņš nav ievērojis viselementārāko piesardzību.
Votermens ievilka no savas pīpes pamatīgu dūmu un pēc tam lēni izpūta dūmus gaisā. Es biju galīgi apmulsis.
— Nesaprotu, — es sacīju. — Tur nav nekādas īstas jēgas. Kā jums šķiet, — kas īsti bija noticis?
— Es nezinu, — viņš atbildēja, — bet varu iedomāties. Operācijas gaitā Kouls bija atsedzis Makaluzo pieres rajona smadzenes. Lai tās pārgrieztu jeb izdarītu tā saucamo dziļo frontālo lobotomiju, viņam bijušas nepieciešamas tikai dažas sekundes. Rezultātā Makaluzo acīmredzot saglabājis saprātu, taču kļuvis pilnīgi nespējīgs izstrādāt plānus, kuru realizēšanai nepieciešama apdomība un piesardzība.
Es ievilku dūmu no sava cigāra.
— Tas nav iepriecinošs stāsts, — es sacīju, — bet operācija gan katrā ziņā bijusi ļoti sekmīga.