— Atceros, — Sēra laimīgi nopūtās. — Aiz kāpostiem nāca pienenes.
— Tavas mašīnas krietni virs rindiņas izlēkušo lodzīgo lielo «V» es pazītu jebkurā pasaules malā, — Frenklins sacīja.
— Kā, bet vārdā «pienenes» taču burta «V» nemaz nav, — Sēra izbrīnījusies iebilda.
Jaunais cilvēks izvilka no kabatas ēdienu sarakstu un norādīja uz kādu vietu tajā.
Sēra pazina pirmo todien rakstīto karti. Tās labās puses apakšējā stūrī, kur tika uzkritusi asara, joprojām bija redzams izplūdis traips. Bet virs tā, tur, kur vajadzēja būt pļavu auga nosaukumam, atmiņa, kavēdamās pie tā zeltainajiem ziediem, bija ļāvusi viņas pirkstiem uzsist pa citiem taustiņiem.
Starp sarkanajiem kāpostiem un pildītajiem zaļajiem pipariem bija lasāms:
«Mīļotais Volters ar cieti novārītu olu.»
Zelta apļa māsas
Ekskursiju autobuss kuru katru mirkli bija gatavs doties ceļā. Džentlmeniskais pavadonis bija sasēdinājis pa vietām jautros augšstāva pasažierus. Ietvi nosprostoja vietējie ziņkārīgie, kuri bija sapulcējušies, lai nopētītu atbraukušos ziņkārīgos, apstiprinādami dabas likumu, ka ikvienai radībai šajā pasaulē uzglūn kāda cita radība.
Vīrs ar megafonu jau cēla pie mutes savu mocību rīku; lielā automobiļa iekšiene sāka dauzīties un trokšņot kā kafijas dzērāja sirds. Augšstāva pasažieri nervozi pieķērās pie sēdekļiem; vecā dāma no Valparaiso, Indiānas štatā, spiedza, lai izlaižot viņu malā. Bet, pirms riteņi sākuši griezties, ar kardiofonu noklausieties īsu prologu, kas ekskursijā pa dzīvi pievērsīs jūsu uzmanību interesantai parādībai.
Ātri un nemaldīgi baltais cilvēks mežonīgajā Āfrikā atrod kopīgu valodu ar otru balto cilvēku; acumirklīgi, nekļūdīgi un bez vārdiem māte saprotas ar bērnu; nekavējoties saimnieks un suns spēj pārvarēt niecīgo bezdibeni, kas dzīvnieku šķir no cilvēka; neizmērojami straujas un viedas ir īsās saziņas mīlētāju starpā. Taču viss šeit minētais ir tikai lēna un tūļīga jūtu un domu apmaiņa salīdzinājumā ar kādu citu piemēru, kas atklāsies ekskursiju autobusā. Jūs uzzināsiet (ja vien neesiet jau to paspējis), kādas divas būtnes no visiem dzīvajiem iemītniekiem uz Zemes visātrāk ielūkojas viena otras sirdī un dvēselē, ja tās sastopas vaigu vaigā.
Noskanēja gongs, un Debesskrāpijas apbrīnotāju braucamais majestātiski aizlīgoja savā pamācošajā ceļojumā.
Aizmugurē uz paša augstākā sēdekļa bija iekārtojušies Džeimss Viljamss no Klouverdeilas, Misūri štatā, un viņa Jaunlaulātā.
Draugs burtlici, saliec ar lielo sākuma burtu šo pēdējo vārdu — vārdu vārdu dzīves un mīlas atmodas svētkos. Puķu smarža, bites ienesums, pavasara palāšu pirmie pilieni, spirālē sagriezta citrona miziņa uz pasaules radīšanas kokteiļa — tāda ir jaunlaulātā. Sieva izraisa svētbijību, māte — cieņu, vasaraudze — sajūsmu, bet jaunlaulātā ir kā bankas apliecināts čeks starp kāzu dāvanām, ko atsūta dievi, kad precas mirstīgie.
Autobuss stūrēja augšup pa Zelta ceļu. Uz lielā kreisera komandtiltiņa stāvēja kapteinis, ar ruporu iztaurēdams pasažieriem dižās pilsētas ievērojamākās vietas. Mutes iepletuši, viņi ar abām ausīm klausījās gar acīm zibošo uzmanības cienīgo objektu nosaukumos. Apmulsuši un aiz sajūsmas un provinciālajām gaidām kā jukuši, viņi mēģināja vizuāli atsaukties uz megafonisko rituālu. Skatienam pavērušos katedrāļu svinīgo torņu smailes viņi noturēja par Vanderbiltu mājokli; Galvenās stacijas milzīgajā, dzīvības pilnajā ēkā viņi ar izbrīnu saskatīja Rasela Seidža necilo mitekli. Uzaicināti pavērot Hudzonas plakankalni, viņi, nekā nenojauzdami, blenza uz kanalizācijas tranšeju rokot izmestajiem zemes kalniem.
Daudzi no viņiem dzelzceļa estakādē sazīmēja Brodvejas teātru rajonu, kura stacijās sēdēja uniformēti vīri un no apmeklētāju biļetēm iztaisīja kapātu sēņu sacepumu ķīniešu gaumē. Un daudzi tālu novadu iedzīvotāji līdz pat šai dienai apgalvo, ka Čaks Konors, roku uz sirds uzlicis, vada reformu; un to, ka, tikai pateicoties kāda Pakhērsta — iecirkņa prokurora — cildenajām pūlēm pilsētas labā, bēdīgi slavenā «Bīskapa» Potera banda nav paguvusi iznīcināt likumību un kārtību apvidū no Bauerijas līdz pat Hārlemas upei.
Bet es jūs lūdzu pavērot misis Hetiju Džeimsu Viljamsu — bijušo Hetiju Čālmersu — kādreizējo Klouverdeilas pirmo skaistuli. Gaišzils ir jaunlaulātās krāsa, ja vien tā viņai patīk; un tai viņa bija parādījusi godu. Muskusrozes pumpurs labprāt būtu aizdevis viņas vaigiem kaut ko no sava sārtuma, bet par vijolīti — paldies! — viņas acis tāpat ir ļoti jaukas tādas, kādas tās ir. Nevajadzīga balta šof... ak nē, viņš taču vadīja autobusu,— bet varbūt tā bija no grenadīna vai tilla — strēmele bija sasieta zem viņas zoda, it kā lai neļautu nokrist galvassegai. Taču jūs zināt tikpat labi kā es, ka šo uzdevumu veica cepures adatas.
Un misis Hetijas Džeimsas Viljamsas sejā bija ierakstīta neliela pasaules labāko domu bibliotēka trijos sējumos. Pirmais pauda pārliecību, ka Džeimss Viljamss bija tieši kā viņai radīts. Otrais sastāvēja no apceres par pasauli, ko atzina par ļoti lielisku vietu. Trešais ietvēra ticību, ka, ieņēmuši pašus augstākos ekskursiju autobusa sēdekļus, viņi nesas prātam neaptveramā ātrumā.Jūs būtu uzminējis, ka Džeimsam Viljamsam bija apmēram divdesmit četri gadi. Jūs būsiet iepriecināts, uzzinot, ka jūsu vērtējums ir bijis tik trāpīgs. Viņš bija tieši divdesmit trīs gadus, vienpadsmit mēnešus un divdesmit deviņas dienas vecs. Džeimss Viljamss bija labi noaudzis, spēcīgiem žokļiem, dzīvs, lādzīgs un daudzsološs. Viņš atradās savā kāzu ceļojumā.
Mīļā, labā feja, lūdzu, atstāj bez ievērības tos lūgumus pēc naudas, pēc automašīnām ar četrdesmit zirgspēku lielu motora jaudu, pēc slavas, jauniem matiem izkritušo aizstāšanai un jahtkluba prezidenta goda. Vienīgi atgriez — ak atgriez jel un dod mums vēlreiz kaut tikai mazmazdrusciņ no mūsu kāzu ceļojuma! Tikai vienu vienīgu stundiņu, dārgā feja, lai mēs varētu atcerēties, kā toreiz izskatījās zāle un papeles un zem viņas zoda sasieto lenšu cilpmezgls, kaut arī adatas bija tās, kas neļāva cepurei nokrist. To izdarīt nav tavā varā? Nu labi, bet tad pasteidzies ar to vieglo automobili un naftas sabiedrības akcijām.
Tieši priekšā misis Hetijai Džeimsai Viljamsai sēdēja meiča vaļīgā, dzeltenbrūnā jakā, vīnogām un rozēm izrotātu salmenīcu galvā. Diemžēl tikai sapnī un galantērijas preču veikalos mēs vienā grābienā varam ievākt vīnogas un rozes. Šī meitene ar lielām, zilām acīm lētticīgi noraudzījās uz cilvēku ar megafonu, kad viņš izkliedza savas dogmas, ka miljonāri ir radījumi, par kuriem mums it kā vajadzētu būt kādai daļai. Viņa runas izvirdumu pārtraukumos meiča ar pepsīna košļājamās gumijas starpniecību meklēja glābiņu Epiktēta filozofijā.
Šai meitenei labajā pusē sēdēja jauns vīrietis ap gadiem divdesmit četriem. Viņš bija labi noaudzis, spēcīgiem žokļiem, dzīvs un labsirdīgs. Bet, ja viņa apraksts šķiet gandrīz tieši tāds pats kā Džeimsa Viljamsa, atņemiet tam visu klouverdeilisko. Šis puisis iederējās bruģētās ielās un asos stūros. Viņš vērīgi raudzījās apkārt un šķita apskaužam asfaltu zem to kājām, uz kuriem nolūkojās no sava sēdekļa augstumiem.
Kamēr megafons aprej kādu izdaudzinātu viesnīcu, atļaujiet man ar kardiofonu, noregulētu uz klusiem toņiem, pačukstēt, lai jūs neļaujat novērst uzmanību; jo tūlīt sāks risināties notikumi un lielpilsēta atkal saklausies tiem pāri tāpat kā telegrāfa lentes gabaliņam, kas izlido pa biržas plēsoņas midzeņa logu.