Meiča dzeltenbrūnajā jakā pagriezās, lai apskatītu piligrimus uz pēdējā sola. Visus citus pasažierus viņa jau bija paguvusi nopētīt; aizmugurējais sēdeklis bija viņas Zilbārža istaba.
Viņas un misis Hetijas Džeimsas Viljamsas skatieni sastapās. Starp diviem pulksteņa tikšķiem viņas apmainījās ar savu pieredzi, dzīves stāstiem, cerībām un tieksmēm. Un tas viss, ievērojiet, vienīgi ar acīm, pirms divi vīrieši paspētu izšķirties, ko darīt: ķerties pie ieročiem vai palūgt uguni.
Jaunlaulātā noliecās uz priekšu. Viņa sāka aizgūtnēm sarunāties ar svešo meiču, mēles viņām šaudījās kā čūskām — šis salīdzinājums nav paredzēts izmantošanai tālāk. Apspriedi noslēdza pāris smaidu un ducis galvas mājienu.
Negaidot platajā, klusajā avēnijā tūristu automašīnas priekšā ar paceltu roku nostājās vīrs tumšā apģērbā. Kāds cits no ietves steidzās pie viņa.
Meiča auglīgajā cepurē satvēra savu ceļabiedru strauji pie rokas un iečukstēja viņam kaut ko ausī. Šis jaunais puisis pierādīja, ka spēj rīkoties bez vilcināšanās. Zemu pieliecies, viņš pārslīdēja pāri autobusa malai, mirkli bez redzamas piepūles pakarinājās pie tās un tad nozuda. Pusducis jumtstāva pasažieru ar izbrīnu vēroja viņa veiklo izrīcību, bet neko nesacīja, uzskatīdami par prātīgāku neizrādīt pārsteigumu, jo tāds šajā mulsinošajā pilsētā varētu būt vispārpieņemts izkāpšanas paņēmiens. Aizšmaukušais pasažieris izvairījās no divriču pajūga un tad aizpeldēja kā lapa straumē starp mēbeļu furgonu un puķu izvadātāja kulbu.
Meiča dzeltenbrūnajā jakā no jauna pagriezās un ieskatījās misis Hetijas Džeimsas Viljamsas acīs. Tad viņa atkal ieņēma iepriekšējo stāvokli un joprojām palika mierīgi sēžam arī tad, kad zem ceļu aizšķēršļojušā slepenpolicista svārku atloka iezvīļojās dienesta nozīme un ekskursantu autobuss apstājās.
— Kāda muša tad jums ir iekodusi? — megafonists noprasīja, no sava profesionālā runasveida pāriedams uz skaidru angļu valodu.
— Izmetiet uz brītiņu enkuru! — ierēdnis pavēlēja.
— Jums tur uz klāja ir vīrs, kuru meklējam, — kāds Filadelfijas kramplauzis Makgaiers, ar iesauku «Rozā». Lūk, tur viņš ir uz aizmugurējā sēdekļa. Uzmaniet ārmalu, Donovan!
Donovans aizgāja pie pakaļējā riteņa un pacēla acis uz Džeimsu Viljamsu.
— Rāpies tik zemē, veco zēn, — viņš tīksmīgi sacīja.
— Varēsi atkal izčučēties čokā. Nebija nemaz tik slikti izdomāts — paslēpties tūrbusā. To es likšu aiz auss.
Caur ruporu atskanēja klusināts pavadoņa padoms:
— Labāk jau nu kāpiet vien laukā, ser, un izskaidrojieties tur. Mašīnai jādodas tālāk.
Džeimss Viljamss piederēja pie nosvērtiem cilvēkiem. Bez nepiedienīgas steigas viņš lodāja starp pasažieriem uz kāpnītēm autobusa priekšgalā. Sieva viņam sekoja, bet pirms tam ar skatienu sameklēja aizbēgušo tūristu un redzēja to izzogamies no mēbeļu furgona aizsega un aizlavāmies aiz kāda koka nelielā parka malā nepilnu piecdesmit pēdu atstatu.
Nokļuvis zemē, Džeimss Viljamss ar smaidu devās pretī saviem gūstītājiem. Viņš domāja par to, ka Klouverdeilā varēs pastāstīt aizraujošo gadījumu, kā viņu noturējuši par kramplauzi. Aiz uzmanības pret saviem pasažieriem ekskursantu auto nesteidzās aizbraukt. Kāds skats gan varētu būt vēl interesantāks par šo?
— Mani sauc Džeimss Viljamss, dzīvoju Klouverdeilā, Misūri štatā, — viņš laipni sacīja, lai viņus pārāk nesarūgtinātu. — Man šeit ir vēstules, no kurām kļūs redzams...
— Jums, lūdzu, būs jānāk mums līdzi, — paziņoja slepenpolicists. — «Rozā» Makgaiera apraksts jums piestāv gluži kā flaneļa krekls, izmazgāts karstā ziepjūdenī. Kāds detektīvs pamanīja jūs uz tūrbusa jumta pie Centrālparka un piezvanīja mums, lai mēs ņemam jūs ciet. Savus paskaidrojumus jūs varēsiet sniegt policijas iecirknī.
Džeimsa Viljamsa sieva, — pielaulāta viņam kopš divām nedēļām, — ielūkojās viņa sejā ar pietvīkušiem vaigiem un dīvainu mirdzumu acīs, ielūkojās viņam sejā un sacīja:
— «Rozā», ej vien mierīgi viņiem līdzi, varbūt tas tev vēl nāks par labu.
Un tad, tā kā Debesskrāpijas apbrīnotāju braucamais sāka ripot projām, viņa pagriezās pret to un pameta gaisa skūpstu... viņa sieva pameta gaisa skūpstu... kādam, kas sēdēja ekskursantu autobusa jumta stāva pašā augšā.
— Tavs skuķis dod tev labu padomu, — Donovans teica.
Un tad Džeimsam Viljamsam uznāca neprāts un pārņēma viņu savā varā.
— Rādās, ka mana sieva arī tur mani par kramplauzi! — viņš aklās dusmās sacīja. — Nekad neesmu dzirdējis, ka viņa būtu jukusi, tādēļ jucis droši vien būšu es. Un, ja jau es esmu tāds, tad man neko nevar padarīt, ja es trakumā nositišu divus tādus muļķus kā jūs.
Pēc šiem vārdiem viņš saviem arestētajiem sāka pretoties tik cītīgi un mundri, ka tiem bija jāsvilpj palīgā kruķi un pēc tam papildspēki dažu tūkstošu sajūsminātu skatītāju izklīdināšanai.
Policijas iecirknī dežurējošais seržants prasīja viņa vārdu.
— Makdūdls Roze vai Rozā Necilvēks, neatceros vairs īsti, kā, — skanēja Džeimsa Viljamsa atbilde. — Bet varat būt drošs, ka esmu kramplauzis, neaizmirstiet to pierakstīt. Un vēl jūs varētu piebilst, ka bija nepieciešami veseli pieci vīri, lai noplūktu šo Rozi. Man sevišķi gribētos, lai tas tiktu ierakstīts protokolā.
Stundu vēlāk limuzīnā, kas iedvesa respektu, ieradās misis Hetija Džeimsa Viljamsa ar tēvoci Tomasu no Medisona avēnijas un pierādījumiem par varoņa nevainīgumu — uz mata kā automobiļu ražotājas kompānijas subsidētas drāmas trešajā cēlienā.
Pēc tam kad policija DžeimsuViljamsu bija bargi nostrostējusi par likumīgi atzīta kramplauža vārda nepieļaujamu izmantošanu un atlaidusi viņu ar tik lielu godu, ar kādu vien šī iestāde to bija spējīga izdarīt, misis Viljamsa aizturēja viņu no jauna un ierāva kādā policijas iecirkņa ēkas kaktā. Džeimss Viljamss uzlūkoja viņu tikai ar vienu aci. Vēlāk viņš visiem stāstīja, ka otru Donovans viņam aizdauzījis, kamēr kāds saturējis viņa krietno, labo roku. Vēl nekad viņš sievai nebija izteicis pārmetumu vai kādu nosodošu vārdu.
Ja tu man varētu paskaidrot, — viņš tādēļ visai nedroši iesāka, — kālab tu...
Dārgais, — viņa pārtrauca, — paklausies. Tu biji pakļauts ciešanām un pārbaudījumam vienu stundu. Es to darīju viņas — tās meičas labā, kura ar mani tur, autobusā, sarunājās. Es jutos tik laimīga, Džim, tik laimīga ar tevi, ka neuzdrīkstējos liegt citai tādu pašu laimi. Džim, viņi tikai šorīt salaulājušies — tie abi; un es gribēju, lai viņam izdodas aizmukt. Kamēr viņi noņēmās ar tevi, redzēju viņu izsprūkam no savas slēptuves aiz koka un aizmetamies uz parka otru malu. Tas arī ir viss, dārgais, kas man par to sakāms, — citādi rīkoties es nevarēju.
Tā viena necilās zelta stīpiņas māsa pazīst otru, kas stāv burvīgajā gaismā, kura katrai no viņām atmirdz tikai reizi un uz īsu brītiņu. Redzot rīsus un zīda cilpmezglus, pat vīrietis apjēdz, ka darīšana ar kāzām. Taču jaunlaulātā sazīmē katru tādu pašu vienā acu uzmetienā. Un starp viņām knaši pārsviežas pretimnākoša saprašanās valodā, par kuru vīriešiem un atraitnēm nav ne jausmas.
Pēc divdesmit gadiem
Apgaitas policists iespaidīgi soļoja pa avēniju uz augšu. Iespaidīgums bija ierasts, nevis ārišķīgs, jo skatītāju bija maz. Pulkstenis vēl nebija pat ne desmit vakarā, bet saltas vēja brāzmas ar lietus piejaukumu bija padarījušas ielas gandrīz iļaužu tukšas.