Tā Solito rančo iestājās terora laikmets. Dažas nedēļas Makgaiers lielījās, plātījās un dižojās kovboju priekšā, kuri sajāja no jūdzēm tālas apkārtnes, lai redzētu šo Reidlera jaunāko ievedumu. Makgaiers viņiem bija kaut kas pilnīgi neredzēts. Viņš tiem izskaidroja gan visus sarežģītos dūru cīņas noteikumus, gan arī treniņa, uzbrukuma un aizsardzības paņēmienus. Viņš atklāja to gara acīm profesionālā sporta līdzdarboņa dzīvi visā tās nepievilcībā. Viņa slenga žargons bija kovbojiem nebeidzama prieka un pārsteiguma avots. Viņa žesti, dīvainās pozas, viņa mēles un principu klajā vaļība viņus valdzināja. Viņš tiem bija kā būtne no citas pasaules.
Lai cik dīvaini tas arī liktos, šī jaunā pasaule, kurā viņš bija ieradies, viņam neeksistēja. Viņš bija galīgs egoists, ķieģeļu un javas valstības veidots. Viņš jutās kā uz laiku nokļuvis izplatījumā, un vienīgais, ko tur varēja atrast, bija klausītāji viņa atmiņu stāstiem. Ne prērijas bezgalīgais plašums dienās, ne diženais klusums īsajās, zvaigžņotajās naktīs nesaviļņoja viņu. Visu rītausmas krāsu košums nespēja viņu atraut no sporta žurnālu iesārtajām lapām. Ņemt, nedodot nekā pretī, bija viņa dzīves sūtība, Trīsdesmit septītās ielas krodziņš — viņa galamērķis.
Apmēram divus mēnešus pēc savas ierašanās viņš sāka sūdzēties, ka jūtas sliktāk. Un tad viņš kļuva par rančo saimes lietuvēnu, harpiju, par tās jūras šeihu. Viņš ieslēdzās savā istabā kā tāds ļauns nemiera gars vai flibertidžibets gaudodams, gauzdamies, lādēdamies un apvainodams. Viņa sūdzību pamatdoma bija tā, ka viņš pret savu gribu ir ticis ievilināts moku kambarī un mirstot ērtību trūkuma un nolaidības dēļ. Par spīti visiem viņa šausmīgajiem apgalvojumiem par veselības pasliktināšanos, citi viņā nesaskatīja nekādas pārmaiņas. Viņa korintēm līdzīgās acis bija tikpat spožas un ļaunas kā vienmēr, balss tikpat griezīga, raupjajai sejai ar cieši kā bungām uzspīlēto ādu nemaz nebija iespējams novājēt vēl vairāk. Sārtums izspiedušajos vaigu kaulu galos katru pēcpusdienu norādīja, ka medicīniskais termometrs būtu varējis atklāt drošu simptomu un perkusija būtu apstiprinājusi apstākli, ka Makgaiers elpo tikai ar vienu plaušu, taču viņa izskats palika nemainīgs.Viņu pastāvīgi aprūpēja Ilario, kam par atalgojumu gaidāmais magordomo amats droši vien bija varens dzinulis, jo Makgaiers jaunekļa dzīvi bija padarījis par sūru jūgu. Gaisam — savai vienīgajai iespējai izdzīvot — slimnieks, pavēlējis aizvērt logus un nolaist aizkarus, neļāva ieplūst. Istaba no cigarešu dūmiem vienmēr bija zila un piesmirdusi; katram, kas tajā iegāja, bija jāsēž un smokot jānoklausās neganteļa nebeidzamā dižošanās ar savām apkaunojošajām gaitām.
Pats dīvainākais no visa bija Makgaiera un viņa labdara savstarpējās attiecības. Slimnieka izturēšanās pret lopkopi bija kaut kas līdzīgs tam, kā nīgrs un ietiepīgs bērns apietas ar iecietīgu tēvu. Kad Reidlers atradās ārpus rančo, Makgaieram mēdza uznākt ļauna, klusa īdzīguma lēkme. Atgriezies viņš tika sagaidīts ar niknu un dzēlīgu pārmetumu krusu. Reidlera attieksme pret viņa aizbilstamo savā ziņā bija gluži neizprotama. Likās, ka lopkopis patiešām ņēmis par pilnu raksturojumu, ko savos nesavaldīgajos pārmetumos viņam bija piedēvējis Makgaiers, un visā nopietnībā jutās kā tirāns un noziedzīgs apspiedējs. Reidlers šķita uzņēmies atbildību par puiša stāvokli un pret viņa tirādēm vienmēr izturējās ar miermīlīgu pacietību un pat nožēlas pilnu labsirdību, kas nekad nemainījās.
Kādu dienu Reidlers viņam sacīja: — Palūko, dēls, vairāk uzturēties svaigā gaisā. Tu katru dienu vari dabūt līnijdrošku ar braucēju, ja gribi pavizināties. Pamēģini vienu vai pāris nedēļas padzīvot kādā no ganību apmetnēm. Es iekārtošu tevi uz to labāko. Zeme un gaiss tās tuvumā — tie tevi izārstēs. Zināju vienu cilvēku no Filadelfijas, slimāku par tevi, kurš pie Gvādalupes apmaldījās un divas nedēļas nakšņoja uz kailas zāles aitu ganu apmetnēs. Nu, un ar to pašu, ser, viņš sāka atlabt un izveseļojās pavisam. Cieši pie zemes — tur, lūk, paliek gaisa dziedēklis. Nu lūko maķenīt pajādelēt. Mums ir rāms zirdziņš...
— Ko es jumsim ir nodarījis? — iebrēcās Makgaiers. — Vai es jumsim kādreiz piešuvu bārdu? Vai es jūs lūdzu atvest mani šitan? Dzeniet vien, ja gribait, mani uz savām ganu nometnēm vai trieciet man ribās nazi un aiztaupiet pūles! Jāt! Es kāju nevaru pacelt. Es nejaudātu izvairīties no piecgadīga knēveļa sitiena. To tas jūsu sasodītais rančo ar mani ir izdarījis. Šiten nekas nav, ko ēst, nekas, ko redzēt, un cits neviens, ar ko parunāt, kā tikai laba tiesa lauku, kas neatšķir boksa maisu no omāru salātiem.
— Te, protams, ir vientuļa vieta, — Reidlers mulsi taisnojās. — Nekā jau nu mums gan netrūkst, bet viss ir diezgan prasts. Puiši aizjās pakaļ un atgādās tev visu, kas vien tev, pēc tavām domām, trūkst.
Ceds Mērčisons, kovbojs no Loksēkļa grupas, bija pirmais, kas izteica domu, ka Makgaiers ir simulants. Ceds slimajam tika atvedis, piesietu pie seglu raga, grozu ar vīnogām no trīsdesmit jūdžu liela attāluma, metot turklāt vēl četras jūdzes lielu līkumu. Viņš labu brīdi uzkavējās dūmiem piekvēpinātajā istabā un, izkļuvis no tās, uz vietas uzticēja Reidleram savas aizdomas.
— Viņa roka, — Ceds sacīja, — ir cietāka par dimantu. Viņš mani iepazīstināja ar sitienu, ko pats sauca par solu ar pleksti, un man ap dūšu bija tā, it kā divreiz būtu iespēris mustangs. Viņš jūs, Kērt, nekrietni vazā aiz deguna. Viņš nav slimāks par mani. Man šausmīgi nepatīkami to sacīt, bet tas punduris jūs apstrādā par vēderu un pajumti.
Reidlera prāts, kam svešs bija viltus, nepieļāva iespēju, ka Cedam varētu būt taisnība, un, kad vēlāk viņam radās izdevība likt, lai pārbauda Makgaiera veselības stāvokli, viņa rīcības pamatā nebija šaubas.
Reiz ap dienas vidu divi vīri, piebraukuši pie rančo, izkāpa, piesēja zirgus un nāca pusdienās: saskaņā ar novada paražām ēdienreizēs ikkatrs bija gaidīts viesis jebkurās mājās. Viens no tiem bija ievērojams Sanantonio ārsts, kura dārgo palīdzību bija izmantojis kāds bagāts lopkopis, ko bija noguldījusi nejauša lode. Tagad mediķis tika vests uz staciju, lai ar vilcienu atgrieztos pilsētā. Pēc pusdienām Reidlers paveda to sānis un, spiezdams tam rokā divdesmit dolāru banknoti, sacīja:
— Dakter, tajā istabā ir jauns puisis ar, kā man liekas, stipri ielaistu diloni. Vēlētos, lai jūs viņu izmeklētu un noteiktu, cik ļauni ar viņu īsti ir un vai mēs varam viņa labā kaut ko darīt.
— Cik, mister Reidler, maksā tās pusdienas, ko es nupat apēdu? — ārsts strupi noprasīja, skatīdamies pāri acenēm. Reidlers iebāza naudu atpakaļ kabatā. Dziednieks nekavējoties iegāja Makgaiera istabā, bet lopkopis apsēdās palievenī uz seglu kaudzes, gatavs nelabvēlīga atzinuma gadījumā apbērt sevi ar pašpārmetumiem.
Pēc desmit minūtēm ārsts spridzīgi nāca laukā. — Jūsu cilvēks, — viņš tūlīt sacīja, — ir vesels kā jauns dolārs. Viņa plaušas ir labākas par manējām. Elpa, temperatūra un pulss normas robežās. Krūšu kurvja ekskursija — četras collas. Nekur nekādu vājuma pazīmju. Protams, bakterioloģisko izmeklēšanu es neizdarīju, taču baciļu nav. Par šo diagnozi es uzņemos pilnu atbildību. Pat cigaretes un pretīgi piesmakuši istaba nav spējušas viņam neko kaitēt. Klepo, vai ne? Nu, pasakiet viņam, ka tas nav nepieciešami. Jūs jautājāt, vai mēs viņa labā kaut ko nevarētu darīt. Nu, es jums dodu padomu likt viņam rakt bedres stabiem vai iejāt mustangus. Tur, lūk, jau mūsu pajūgs arī ir padots. Uz redzēšanos, ser! — Un projām ārsts bija kā veselīga, brāzmaina vēja pūsma.