Tas bija stāvoklis, kas nevarēja nesatraukt. Neizturami būtu atteikties no Meimes; tomēr bija sāpīgi pat domāt, ka jāatmet ēšana. Pārāk agri es biju piesavinājies šo paradumu. Veselus divdesmit septiņus gadus biju akli brāzies pretī savam liktenim, ļaudamies drausmīgā briesmoņa — uztura mānīgajiem vilinājumiem. Tagad bija par vēlu. Es biju divkājains gremotājs uz visiem laikiem. Varēju saderēt uz omāru salātiem pret taukos vārītiem pīrādziņiem, ka tas izpostīs manu dzīvi. Joprojām apmeklēju Dūgenu telti cerībā, ka Meime kļūs piekāpīgāka. Es pietiekami ticēju īstai mīlestībai, lai nešaubītos, ka tā, ja jau daudzkārt saglabājusies, par spīti trūcīgam uzturam, ar laiku spētu paciest arī bagātīgu. Nepārstāju kalpot arī savam postīgajam netikumam, lai gan jutu, ka ikreiz, kad Meimes klātbūtnē bāzu mutē kartupeli, es varbūt aproku savas vispārdrošākās cerības.
Domājams, ka arī Koljers bija runājis ar Meimi un saņēmis tādu pašu atbildi, jo kādudien viņš pasūta tasi kafijas un galēti un sēž, skrubinādams tās vienu stūrīti kā meitene viesistabā, iepriekš virtuvē piedzinusies ar cepeti un skābiem kāpostiem. Es uzreiz apķēros un darīju tāpat, un mēs laikam jau bijām pārliecināti, ka esam izdomājuši varenu viltību. Nākamajā dienā mēs to izmēģinājām no jauna, un tad teltī iznāk vecais Dūgens ar mūsu pieprasīto zvirbuļu barību rokās.
«Rādās, kad džentlmeņi pazaudējuši ēstgribu, ko?» viņš apvaicājas tēvišķīgi, taču ar krietnu dzēlīguma piedevu. «Redzu, kad darbiņš te pie jūsim ir tik viegls, kad es to varu padarīt ar visu savu reimatismu, tāpēc sadomāju maķenīt pastrādāt Meimes vietā.»
Un tā mēs ar Koljeru bijām spiesti atgriezties pie sātīgajiem ēdieniem. Ap šo laiku es ievēroju, ka man uznākusi nepieredzēti nāvīga ēstgriba. Tapu tik ēdelīgs, ka Meimei droši vien kļuva pretīga jau mana parādīšanās vien. Vēlāk es atklāju, ka biju kritis par upuri pirmajai netīrajai un bezdievīgajai nekrietnībai, ko ar mani tika izstrādājis Eds Koljers. Mēģinādami apslāpēt kāri pēc ēdiena, mēs kopīgi bijām pasākuši sistemātiski iedzert. Un tas tēviņš bija piekukuļojis ap desmit pilsētiņas bufetniekus, lai viņi ikvienai manai dzēriena glāzei piejauc pamatīgu šļāci Apoltrī firmas ēstgribu veicinošās rūgtzāles «Anakonda». Bet visgrūtāk aizmirst bija pēdējo viņa nostrādāto cūcību.
Kādudien Koljers teltī vairs neparādījās. Kāds cilvēks man pastāstīja, ka viņš esot no rīta atstājis pilsētu. Mans vienīgais sāncensis nu bija ēdienkarte. Dažas dienas pirms savas nozušanas Koljers tika man uzdāvinājis spaiņa tilpuma krūku ar pirmšķirīgu viskiju, ko viņam esot atsūtījis brālēns no Kentuki. Tagad man ir pamats domāt, ka tā saturēja gandrīz tīras Apoltrī ēstgribu veicinošās rūgtzāles «Anakonda». Es joprojām apriju tonnām pārtikas. Vairāk nekā jebkad agrāk es Meimes acīs biju un paliku vienīgi divkājains gremotājs.
Apmēram nedēļu pēc tam, kad Koljers iekrita kā akā, pilsētiņā ieradās kaut kas līdzīgs ceļojošam cirkam un uzcēla telti dzelzceļa tuvumā. Manuprāt, tas bija sava veida pseidomuzejs vai panoptiks. Kādu vakaru es aizgāju apciemot Meimi, un Dūgenu mamma sacīja, ka meita ar Tomasu, savu jaunāko brāli, aizgājusi uz šo iestādījumu. Tonedēļ tas pats atkārtojās vēl trīs reizes. Sestdienas vakarā es viņu notrāpīju atpakaļceļā un piedabūju pasēdēt kādu brītiņu uz kāpnītēm un parunāties. Ievēroju, ka viņa bija pārvērtusies. Acis viņai bija maigākas un spožākas. Viņa vairs neizskatījās pēc tās Meimes Dūgenas, kura gribēja bēgt no vīrieša rijības, bet atgādināja vairāk to Meimi, kādu bija iecerējis radītājs: pieejama un piemērota, lai gozētos brazīliešu un Patentiekuru gaismā.«Šķiet, ka jūs pamatīgi savaldzinājusi,» es saku, ««Vienreizīgā pasaules dzīvo dīvaiņu un retumu izstāde».»
«Tā ir pārmaiņa,» Meime atbild.
«Jums drīz prasīsies pēc citas,» es saku, «ja jūs to apmeklēsiet katru vakaru.»«Neīgņojieties, Džef,» viņa saka, «tā novērš manas domas no darba.»
«Vai tad dīvaiņi neēd?» es jautāju.
«Ne visi. Daži no tiem ir no vaska.»
«Nu tad uzmanieties, ka nepielīpat,» es saku mazliet draiski un muļķīgi.
Meime nosarka. Nezināju, ko par viņu domāt. Man uzausa vāja cerība, ka mani uzmanības pierādījumi varbūt bija mīkstinājuši vīrieša šausmīgo noziegumu — uzturvielu atklātu ievadīšanu savā organismā. Viņa ieminējās kaut ko par zvaigznēm, runādama par tām pieklājīgi un ar cieņu, un es samuldēju labu tiesu par vienotām sirdīm, par mājām, ko gaišas dara patiesas jūtas un Patentiekuri. Meime klausījās bez nicinājuma, un es pats sev saku: «Džef, veco zēn, tu atvairi nelaimi, kas bija piemeklējusi pārtikas produktu patērētāju; tu uzmini ar papēdi čūskai, kas uzglūn no mērces trauka.»
Piekāpju pirmdienas vakarā. Meime ar Tomasu ir aizgājusi uz «Vienreizīgo pasaules dzīvo dīvaiņu un retumu izstādi».
«Lai trejdeviņas nelaimes uzbrūk šitai pašai izstādei,» es saku, «un lai tā ir septiņreiz septiņkārt nolādēta šodien un mūžīgi mūžos. Āmen. Rītvakar es pats aiziešu to apskatīt un izpētīt tās postīgo valdzinājumu. Vai tad tiešām cilvēkam, kas radīts, lai mantotu visu pasauli, jāzaudē sava iemīļotā vispirms naža un dakšiņas un pēc tam kaut kāda desmitcentu cirka dēļ?»Nākamajā vakarā pirms došanās uz izstādes telti es ievācu ziņas un noskaidroju, ka Meime nav mājās. Šoreiz viņa ir cirkā bez Tomasa, jo Tomass gaida mani restorāna telts ārpusē paslēpies zālē un nāk ar savu priekšlikumu, pirms es paspēju ieēst vakariņas.«Ko jūs, Džef, man dosiet,» viņš saka, «ja es jums kaut ko pateikšu?»
«Tik, dēls, cik tas būs vērts,» es atbildu.
«Māsa ir ieķērusies vienā izdzimtenī,» Tomass saka, «vienā no tiem balagāna dīvaiņiem. Man viņš nepatīk. Viņai gan. Noklausījos viņu runās. Domāju, ka jūs tas varētu interesēt. Vadzi, Džef, vai jums par to divi dolāri nav žēl? Te mūsu pilsētiņā var dabūt pneimatisko šauteni, kas...»
Parakņājies kabatās, es sāku birdināt Tomasa cepurē pusdolāra un ceturtdaļdolāra monētas. Šī vēsts iedarbojās kā pāļdzinis: tās trieciens uz laiciņu sabīdīja manus prātus kā teleskopu. Arēji izplūzdams sīknaudā un muļķīgos smaidos, bet iekšķīgi ciezdams garīgus traucējumus, es neldzīgi un laipnīgi sacīju:
«Paldies tev, Tomas, paldies... i... izdzimteni, tu sacīji, Tomas. Nu, Tomas, vai tu, lūdzu, nevarētu aprakstīt viņa kroplību mazliet tuvāk?»
«Šitas ir tas zellis,» Tomass saka, izvilkdams no kabatas dzeltenu reklāmas lapiņu un pabāzdams to man zem deguna. «Viņš ir pasaules čempions gavēšanā. Man šķiet, ka māsa tāpēc samīlējusies viņā. Viņš neko neēd. Viņš badosies četrdesmit deviņas dienas. Šodien ir sestā. Tas tur ir viņš.»
Paskatījos uz vārdu, ko Tomass man rādīja, — «Profesors Eduardo Collieri». «A!» es saku, apbrīnas pārņemts. «Nav slikti, Ed Koljer. Par šito numuru tev pienākas atzinība, un to es tev neliedzu. Bet to meiteni gan es tev neatdošu, kamēr viņa vēl nav Izdzimteņa kundze.»
Grūdos balagāna virzienā. Tuvojos teltij no aizmugures, un, kad pienācu tai klāt, no audekla apakšas kā čūska izlocījās kāds cilvēks, uzrausās kājās un ieskrēja man krūtīs kā tragantzirņus saēdies zirgs. Sagrābu viņu aiz čupras un zvaigžņu gaismā kārtīgi nopētīju. Tas ir profesors Eduardo Collieri parasta cilvēka ietērpā ar izmisīgu skatienu vienā acī un nepacietību otrā.