Pulkstenis bija tā ap vienpadsmitiem otrajā vakarā, kad mēs nomākti sēdējām savā sēklī izsviestā kuģa kajītē. Bez mitas metu laukā no galvas domas par ēšanu, bet vienmēr no jauna tās iebruka atpakaļ, pirms paguvu tām aizcirst ceļu. Prātā pārcilāju visus tos labumus, par kādiem vien man bija gadījies dzirdēt. Garā atgriezos mazotnē un ar sevišķu cieņu un patiku atcerējos sorgo sīrupā veldzētu karstu biskvītu un speķa mērci. Tad es pārstaigāju turpmākos gadus, atmiņā pakavēdamies pie zaļiem āboliem ar sāli, pankūkām ar kļavu sīrupu, kukurūzas biezputras, veco virdžīniešu gaumē cepta cāļa, saldo kartupeļu sacepuma ar cūkas ribiņām, sutinātām kukurūzas vālītēm un nobeidzu ar Džordžijas Brunsvikas sautējumu, kas ir garšīgu ēdamlietu pati augstākā pakāpe, jo sastāv no tām visām.
Mēdz teikt, ka slīcējs redzot aizslīdam acu priekšā visas savas dzīves panorāmu. Nu, bet, kad cilvēks mirst badā, viņam rēgojas ikviena kādreiz apēsta maltīte un viņš izgudro jaunus ēdienus, kas padarītu bagātu jebkuru šefpavāru. Ja kāds savāktu badā nomirušo pēdējos vārdus un gribētu tajos atklāt kādas jūtas, viņam vajadzētu tos izsijāt caur varen smalku sietu; toties, apkopojot tos, iznāktu pavārgrāmata, ko izpirktu miljoniem eksemplāros.
Laikam jau es savu apziņu biju krietni vien nomocījis ar kulinārām apcerēm, jo, bez kāda nolūka to darīt, es skaļi saku iedomātajam viesmīlim: «Šķēli nogrieziet biezu un atstājiet pusjēlu, klāt taukos ceptus kartupeļu stienīšus un kulteni no sešām olām ar grauzdiņiem.»
Meime zibens ātrumā pagrieza galvu. Acis viņai dzirkstīja un sejā pēkšņi atplauka smaids.
«Man mēreni apceptu,» viņa grab tālāk, «ar dārzeņu skaidiņām un trim cietām olām. Vienu izteciniet sabrūninātos miltos, tos ņemiet dubultdevu. O, Džef, vai tas nebūtu lieliski! Un tad es gribētu pusporciju cepeša, nelielu cāli ar rīsiem, olu krēmu ar saldējumu un...»
«Lēnām pār tiltu,» es pārtraucu, «kur tad paliek cāļa aknu pastēte un taukos apceptas nieres ar grauzdiņiem, un jēra cepetis, un...»
«O!» pavisam satraukta iekrīt valodā Meime. «Ar piparmētru mērci un tītaru salāti, un pildītas olīvas, un aveņu kūkas, un...»
«Nevelciet taču garumā,» es saku. «Pasteidzieties ar cepto ķirbi un karsto kukurūzas plāceni ar svaigu pienu un neaizmirstiet miklā cepto ābolu asā mērcē un kazeņu pīrāgu...»
Jā, veselas desmit minūtes mēs turpinājām tamlīdzīgas restorāna atjautības. Mēs izstaigājām krustām šķērsām pa pārtikas temata galvenajām maģistrālēm un pievedceļiem, un galveno lomu spēlē Meime, jo viņai ir zināšanas ēdamā atzarojumos, un maltītes, ko viņa nosauc, pastiprina manas ilgas. Te, liekas, ir aizsākums jūtām, kas Meimi atkal samierinās ar barību. Šķiet, ka jau tagad viņa raugās uz derdzīgo ēšanas ieradumu ar mazāku nicinājumu nekā agrāk.
Nākamajā dienā mēs atklājam, ka plūdi ir noplakusi. Iejūdzu bērus, un mēs, šķaidīdami ar riteņiem dubļu šļakatas, devāmies projām, sākumā mazliet piesardzīgi, līdz no jauna atradām ceļu. Bijām aizmaldījusies no tā tikai dažas jūdzes un divu stundu laikā nokļuvām Oklahomasitijā. Pirmais, ko tur ieraudzījām, bija prāva restorāna izkārtne, un mēs ar steigu spērāmies iekšā. Te nu mēs ar Meimi sēž pie galda, un starp mums ir naži, dakšiņas un šķīvji, taču viņa neizturas nievīgi, bet smaida izbadējusies un mīlīgi.Restorāns bija jauns un labi apgādāts. Es nolasīju no ēdienu kartes tādu citātu sarakstu, kas lika viesmīlim paskatīties pa logu ārā uz mūsu kulbu, lai redzētu, cik cilvēku vēl no tās varētu izkāpt.
Tā nu mēs tur sēdējām, un mums pienesa pasūtīto. Tas bija mielasts veselam ducim, bet mēs jau arī jutāmies kā ducis. Noraudzījos pāri galdam uz Meimi un, kavēdamies atmiņās, smaidīju. Meime skatījās uz galdu kā jauns puisis uz savu pirmo kabatas pulksteni. Tad viņa paskatījās uz mani, ielūkodamās man tieši sejā, un viņas acīs parādījās divas lielas asaras. Viesmīlis bija aizgājis pakaļ papildu porcijām.
«Džef,» viņa maigi saka, «esmu bijusi muļķa meitene. Esmu raudzījušies uz lietām no nepareizās puses. Nekad agrāk es nebiju tā izgribējusies ēst. Vīrieši tādu izsalkumu sajūt katru dienu, vai ne? Viņi ir lieli un stipri un padara visu smago darbu, un viņi neēd tikai tāpēc vien, lai iespītētu dumjām meitenēm, kas restorānos viņus apkalpo, vai ne, Džef? Jūs reiz teicāt... tas ir, jūs lūdzāt mani... jūs gribējāt, lai es... nu, Džef, ja jūs vēl vēlaties, es labprāt un ar prieku gribētu, lai jūs vienmēr sēžat man pretim pie galda. Un tagad, lūdzu, dodiet man labi ātri kaut ko ēdamu.»
Tātad, kā jau sacīju, sievietēm nepieciešams šad un tad mainīt viedokli. Viņām apnīkst redzēt vienmēr vienu un to pašu — to pašu veco ēdamgaldu, veļas baļļu un šujmašīnu. Dodiet viņām izjust dažādību — mazliet ceļojumu un mazliet atpūtas, mazliet blēņu starp likstām, kas atgadās, vadot saimniecību, mazliet glāstu pēc bāriena, mazliet satraukuma un steigas, un katrs dalībnieks šajā spēlē būs ieguvējs.
Sfinksas ābols
Divdesmit jūdzes aiz Paradaisas un piecpadsmit pirms Sanraizsitijas Bildads Rozs, pasta ratu kučieris, apturēja savu pajūgu. Visu dienu bija plosījies negants putenis. Tagad līdzenā vietā sniega biezums sasniedza astoņas collas. Atlikušais ceļa posms jau dienasgaismā nebija nekāds drošais, jo vijās gar nelielas izrobotu kalnu grēdas izvirzītajām šķautnēm. Tagad, kad briesmu avotus nomaskē tiklab sniegs, kā tumsa, par tālāku braukšanu neesot ko domāt, sacīja Bildads Rozs. Tādēļ viņš apstādināja savus četrus dūšīgos zirgus un izklāstīja pieciem pasažieriem savus prāta apsvērumus.Tiesnesis Menefī, kam pārējie tikpat kā uz sudraba paplātes pienesa un nodeva vadību un tiesības būt pirmajam visās lietās, tūlīt izlēca no diližansa. Viņa parauga iedvesmoti, citi ceļabiedri sekoja, gatavi izlūkot, nostrostēt, pretoties, pakļauties, doties uz priekšu — atkarībā no tā, ko barvedim labpatiksies likt viņiem darīt. Tikai piektais pasažieris — jauna sieviete — palika ratos.
Bildads bija apstājies uz pirmās atradzes izciļņa. Melni svītrotas aizsargbarjeras no abām pusēm ieskāva ceļu. Piecdesmit jardus virs iekšējās barjeras kā tumšs traips baltajās kupenās rēgojās neliela māja. Uz to gāja — vai, pareizāk sakot, kāpa — tiesnesis Menefī ar savu kohortu, sniega un sasprindzinājuma dēļ zēniski klaigādami. Viņi sauca, viņi dauzījās pie loga un durvīm. Neviesmīlīgais klusums vērta viņus nepacietīgus; viņi triecās pret viegli pieveicamajiem šķēršiem un, atlauzuši tos, iebruka ēkā.
Diližansā palikušie dzirdēja, kā viņi klupdami un kliegdami taustījās pa ieņemto māju. Drīz vien iekšā uzplaiksnīja, ieblāzmojās un uzliesmoja gaiša, spoža un līksma gaisma. Tad ekspansīvie izlūki skriešus nāca atpakaļ cauri vēja dzenātajām sniega pārslām. Vēl dobjāk par tauri — pat vesela orķestra spēkā — skanēja tiesneša Menefī balss, vēstīdama par patvērumu un atspaidu, kas viņiem kļuvis pieejams viņu grūtajā stāvoklī. Mājas vienīgā istaba esot neapdzīvota, viņš sacīja, un tukša no mēbelēm, taču tajā atrodoties liels kamīns; un kādā piebūvē aiz dzīvojamās ēkas viņi atklājuši prāvu saskaldītas malkas grēdu. Tādā veidā bija nodrošināta pajumte un siltums stindzinošajā naktī. Bildadam Rozam par apmierinājumu viņi atnesa ziņu — turpat pie mājas bija lietošanai vēl puslīdz derīgs stallis ar sienu augšiņā.