Vienu dienu ļaudis redzēsi Redrutu ar mis Alisi runājamies, stāvot pie vārtiem. Tad viņš paceļ cepuri un iet prom, un tā, cik tam vīram zināms, bija pēdīgā reize, kad kāds Redrutu redzējis tamā pilsētiņā.
— Un kas noticis ar to jaunkundzi? — jautāja jaunais cilvēks, kam bija aģentūra.
— Nav dzirdēts, — atbildēja Bildads. — Šamā vietā mana zināšanas ādere izsīkst un paliek pavisam šļaugana par to, kad es esu izpumpējis to sausu.
— Ļoti bēdīgs... — tiesnesis Menefī iesāka, bet viņu pārtrauca lielāka autoritāte un neļāva izrunāt līdz galam.
— Cik burvīgs stāsts! — balsī, kas skanēja kā flauta, sacīja jaunā sieviete.
Sekoja neilgs klusums, kad bija dzirdami vienīgi vēja auri un degošās malkas sprakstoņa.
Vīrieši bija sasēdušies uz grīdas, iepriekš padarījuši tās neviesmīlīgo virsmu mazliet mājīgāku ar uzpletņiem un uz ātru roku sadabūtiem dēļu galiem. Vīrs, kurš meklēja pircējus vējdzirnavām «Mazais Goliāts», piecēlās un sāka staigāt apkārt, lai atslābinātu savus krampja savilktos muskuļus.
Pēkšņi viņam izlauzās triumfējošs sauciens. Viņš steidzās atpakaļ no krēslaina istabas kakta, turēdams kaut ko augstu paceltu savā rokā. Tas izrādījās ābols — prāvs, sarkanraibs, ciets pepiņš, uz kuru bija tīkami paskatīties. Viņš to bija atradis tajā stūrī papīra kulītē uz augsta plaukta. Tas nevarēja būt saglabājies kā piemiņa no mīlas salauztā Redruta, jo augļa lieliski svaigais izskats nepieļāva domu, ka tas kopš augusta nebojāts nogulējis uz appelējušā plaukta. Tur to, bez šaubām, atstājuši neseni nakšņotāji, ieturēdami azaidu pamestajā mājā.
Danvudijs — viņa varoņdarbs no jauna prasa godāt viņu apvārdojumā — uzpūtīgi bāza savu ābolu likteņa biedru sejās. — Lūk, ko es atradu, misis Makfārlenda! — viņš lielīgi sauca. Viņš turēja ābolu augstu gaisā, un tā sarkanums uguns gaismā kvēloja vēl spilgtāk. Jaunā sieviete smaidīja rāmi — vienmēr rāmi.
— Cik burvīgs ābols! — viņa sadzirdami nočukstēja, īsu brītiņu tiesnesis Menefī jutās satriekts, pazemots un izstumts. Viņu uztrauca pirmās vietas zaudējums. Kāpēc liktenis šī sensacionālā ābola uziešanai izraudzījis nevis viņu, bet šo traucējošo, uzmācīgo un neaptēsto vējdzirnavu vīru? Viņš no šī atraduma būtu varējis iztaisīt veselu priekšnesumu, izrādi, vielu kādai improvizētai atjautīgai pārrunai vai skečam — un paliktu uzmanības centrā. Tagad jaunā sieviete uzlūkoja šo smieklīgo Danbodiju vai Vudbandiju ar jūsmīgu smaidu, it kā šis puisis paveicis nezin kādu varoņdarbu! Un vējdzirnavu vīrs plātījās un grozījās kā viņa paša preču paraugs, piepūties kā pūslis vējā, kas vienmēr pūš no koristiem uz skatuves zvaigzni.
Kamēr visi savu nepastāvīgo uzmanību bija pievērsuši pacilātajam Danvudijam ar viņa Aladina ābolu, attapīgais jurists kala plānu, kā atgūt zaudētos laurus.
Ar pašu galantāko smaidu raupjajā, bet klasiski veidotajā sejā tiesnesis Menefī pagājās uz priekšu un, it kā vēlēdamies apskatīt ābolu tuvāk, izņēma to Danvudijam no rokas. Tiesneša rokā tas kļuva par galveno lietisko pierādījumu.
— Skaists ābols, — viņš atzinīgi sacīja. — Patiešām, dārgo mister Danvējiņ, kā furažieris jūs esat aizēnojis mūs visus. Bet man ir ideja. Šim ābolam ir jākļūst par emblēmu, nozīmi, simbolu, par balvu, ko skaistules sirds un prāts dāvā tam, kurš to pelnījis visvairāk.
Visi klausītāji, tikai vienam atturoties, aplaudēja. — Tam nu gan ir iekšā, vai ne? — pasažieris, kas nebija nekas sevišķs, bilda jaunajam cilvēkam, kuram piederēja aģentūra.
Vienīgais neatsaucīgais bija vējdzirnavu vīrs. Viņš saprata, ka ticis degradēts par vienkāršu ierindnieku. Nemūžam viņam neienāktu prātā doma pasludināt savu ābolu par emblēmu. Viņš bija iecerējis, pēc tam kad auglis būtu ticis sadalīts un apēsts, sarīkot izklaidēšanos, pielipinot tā sēklas pie pieres un nosaucot tās savu pazīstamo jaunkundžu vārdos. Vienu viņš bija gatavojis nosaukt par misis Makfārlendu. Sēkliņa, kas nokristu pirmā, būtu... bet tagad jau bija par vēlu.
— Ābols, — turpināja tiesnesis Menefī, uzrunādams savus zvērinātos, — tagadējos laikos ieņem — kaut arī nepelnīti — visai pieticīgu vietu mūsu vērtību skalā. Tik tiešām — tas pastāvīgi tiek tā saistīts ar kulināriju un tirdzniecību, ka diezin vai būtu ierindojams starp smalkajiem augļiem. Taču senajos laikos tas nebūt nebija tā. Bībeles, vēstures un mitoloģijas avotos papilnam ir pierādījumu tam, ka ābols bijis dižciltīgākais starp augļiem. Kaut ko sevišķi vērtīgu mēs vēl joprojām salīdzinām ar ābolu. Runājot par pašu dārgāko, kas vien cilvēkam var būt, — veselību, mēdz sacīt «vesels kā ābols», un pašu nepieciešamāko no visiem maņu orgāniem mēs dēvējam par acs ābolu. Un kurš nav dzirdējis par un ilgojies pēc Hesperīdu āboliem? Nekas cits, kas aug kokā vai krūmā, tik plaši nav izmantots tēlainā valodā. Man nemaz nav nepieciešams pievērst jūsu uzmanību pašam drausmīgākajam un iespaidīgākajam ābola senā nozīmīguma piemēram, kad, šo augli baudīdami, mūsu pirmvecāki krita grēkā un samaksāja par to ar savu krietnumu un nesamaitātību.
— Tādi āboli kā šis, — vēl vienmēr domādams par savu atradumu, sacīja vējdzirnavu vīrs, — Čikāgas tirgū maksā trīs dolārus piecdesmit mucā.
— To, ko es gribu likt priekšā, — sacīja tiesnesis, apveltīdams traucētāju ar iecietīgu smaidu, — varētu formulēt šādi. Mēs esam spiesti palikt šeit līdz rītam. Malkas mums ir papilnam, lai nodrošinātu siltumu. Mūsu tuvākstāvošā vajadzība ir pavadīt šo laiku pēc iespējas interesantāk, lai tas nevilktos pārāk lēni. Es ierosinu nodot šo ābolu mis Gārlendas ziņā. Tas vairs nav auglis, bet, kā jau teicu, izcīnāma balva, kas simbolizē diženu cilvēka domu. Pašai mis Gārlendai jāpārstāj būt vienpatnei, bet — esmu priecīgs, ka varu piebilst —, tikai uz laiku (izrunājot šos vārdus, viņš zemu paklanījās ar senlaicīgu grāciju). Viņai jāpārstāv viss viņas dzimums, viņai jābūt sievišķības iemiesojumam, tās kvintesencei — dieva radītā meistardarba smadzenēm un sirdij, es uzdrīkstētos sacīt. Kā tāda viņa izspriedis un izlems sekojošu jautājumu.
Vēl tikai pirms dažām minūtēm mūsu draugs, misters Rozs, pagodināja mūs ar interesantu, bet fragmentāru skici par romānu šī mājokļa agrākā īpašnieka dzīvē. Man šķiet, ka nedaudzie fakti, ko mēs esam uzzinājuši, paver mums saistošu iespēju minējumiem, cilvēka sirds izpētei, iztēles vingrinājumiem — īsi sakot, stāstu sacerēšanai. Izmantosim šo izdevību. Ikviens no mums lai izklāsta pats savu versiju par vientuļnieka Redruta un viņa iemīļotās tālāko likteni, sākot ar to vietu, kur beidzas mistera Roza vēstījums, no mīlētāju šķiršanās pie vārtiem. Jaunā dāma nav katrā ziņā vainojama, ka Redruts kļuvis par jukušu un cilvēknīdēju vientuļnieku — tik daudz gan vajadzētu pieņemt un pieļaut. Kad mēs būsim beiguši, mis Gārlendai jāizsaka Sievietes Spriedums. Kā sava Dzimuma Domas paudējai viņai jāizlemj, kura versija vislabāk un patiesīgāk attēlo cilvēcisko un mīlestības tēmu un no sievietes viedokļa vispareizāk novērtē Redruta saderinātās raksturu un rīcību. Ābols ir jāpasniedz tam, kuram par labu tiks izlemts spriedums. Ja jūs visi piekrītat, mēs vispirms labprāt noklausīsimies mistera Dinvidija stāstu.