— Es vis nav kāds no tiem biezokņa vilkiem, — viņš sacīja, — kas vienmēr par visām dzīves likstām vainu uzveļ sievišķiem. Mana liecība, kas attiecās uz izdomāto stāstu, ko jūs, tiesnesi, prasāt, būs sekoša: Redrutam nekaitēja nekas cits kā vien tīrais slinkums. Ja viņš būtu ņēmis un iekāvis to Persivālu de Leisiju, kas mēģināja viņam stāties ceļā, un turējis Alisi īsi piesietu iemauktos ar pieačiem, viss būtu bijis labi. Sieviete, kuru gribas paturēt, ir vērts, kad ap viņu nopūlas.
«Atlaid man ziņu, ja es tev atkal būs vaidzīgs,» saka Redruts, paceļ savu Stetsona platmali un aiziet. Viņš to būtu nosaucis par lepnumu, bet neprotoloģiskais vārds tam ir slinkums. Neviens sievišķis nemīl skriet pakaļ vīrietim.
«Lai viņš pats nāk atpakaļams,» meiča saka; un es esu drošs, kad viņa tam puisietim ar tām raktuvju akcijām parādīja dūres; un tad pavada laiku pie loga, uzmanīdama, vai nenāk dēlietis ar tukšo maku un kutīgām unsām.
Rēķinu, kad Redruts nogaidās kādus deviņus gadus cerībā, kad viņa atsūtīs nēģeri ar zīmīti, lai viņš viņai piedod. Bet viņa nesūta. «Šitā spēlīte neiet cauri,» saka Redruts, «nu tad es ar neiešu.» LJn viņš ņem un paliek par vientuļnieku un uzaudzē bārzdu. Jā, slinkums un bārzda bija tie, kas noveda viņu tik tālu. Tie vienmēr turas kopā. Vai jūs ir dzirdēsi, kad vīrs ar gariem matiem un bārzdu ticis pie mantas? Nemūžam. Paskat to Marlboro ercogu un šito pašu Standard Oil žipčiku. Vai tad tiem ir?
Nu bet šitā Alise neaizgāja pie cita — par to es varu likt zirgu ķīlā. Ja Redruts būtu apprecējis kādu citu, viņa darītu to pašu. Bet viņš nerādās ne acēs. Viņai ir sitās te mantiņas, ko sauc par dārgām pieminām, un lai tā būtu tikais kāda matu šķipsna un korsetes stīpa, ko viņš salauza, saglabātas kā nezin kas. Dažiem sievišķiem tādas lietiņas ir tikpat kā vīrs. Es sacītu, kad viņa dzīvoja uz savu roku. Es nevienu sievišķi nevainoju par to, kad vecais Redruts uzgriezis muguru frizētavām un tīriem krekliem.
Tālāk kārta pienāca pasažierim, kurš nebija nekas sevišķs. Vārdā nenosaukts, viņš nobrauc visu ceļu no Paradaisas līdz Sanraizsitijai.
Bet viņu pašu jūs dabūsiet redzēt, ja vien kamīna uguns nebūs par tumšu, kad viņš atsauksies uz tiesneša aicinājumu.
Kalsns, rūsgani brūnā apģērbā, sēž kā varde, rokām apņēmis kājas, zodu atbalstījis uz ceļiem. Gludi pakulu mati, garš deguns, mute kā satīrām uzrautiem, tabakas notraipītiem kaktiņiem. Acs kā zivij, sarkana kravate ar pakavveida adatu. Viņš iesāka ar griezīgu smiekliņu, kas pamazām vērtās vārdos.
— Tiktāl taisnība nav nevienam. Ko, romāns bez apelsīnu ziediem! Lieku visu savu naudu uz jaunekli ar tauriņu kaklā un drošiem čekiem bikšu kabatās.
Sākt ar šķiršanos pie vārtiem? Lai notiek! «Tu nekad mani neesi mīlējusi,» Redruts satraukts sacīja, «citādi tu nebūtu runājusi ar vīrieti, kas var tev nopirkt saldējumu.» — «Es viņu ienīstu,» viņa saka. «Man riebjas viņa atsperrati. Es nicinu viņa smalkās krējuma konfektes, ko viņš man sūta zeltītās kārbās, pārklātas īstām mežģīnēm. Jūtu, ka varētu ietriekt viņam sirdī dunci, kad viņš man dāvina masīvu medaljonu ar tirkīziem un pērlēm visapkārt gar malu. Lai velns parauj to visu! Es mīlu tikai tevi.» — «Ej vien atpakaļ uz savu omulīgo kaktiņu!» Redruts saka. «Neesmu jau vairs nekāds vakarējais. Mīli mani platoniski, ja tev tā tīk. Neatzīstu nekādas kopsievas. Ej vien un turpini ienīst savu draugu. Man pietiks ar Nikersona skuķi no B avēnijas, košļeni un vizināšanos tramvajā.»
Todien uz vakarpusi atnāk Džons V. Krēzs. «Ko! Asaras?» viņš saka, sakārtodams savu kaklasaites adatu ar pērli. «Jūs esat aizdzinis manu mīļoto,» šņukstēdama saka Alisīte, «es neieredzu jūs ne acu galā.» — «Tad kļūstiet mana sieva,» saka Džons V., aizdedzinādams dārgu cigāru. «Ko!» viņa sašutusi iesaucas. «Precēties ar jums! Nemūžam,» viņa saka, «pirms es nebūšu nomierinājusies un nopirkusi visu nepieciešamo un jūs nebūsiet parūpējies par laulību atļauju. Tepat kaimiņos ir telefons, ja jūs vēlaties piezvanīt apgabala mācītājam.»
Stāstītājs pieklusa, lai ļautu vaļu savam ciniskajam smiekliņam.
— Vai viņi apprecējās? — viņš turpināja. — Vai pīļtēviņš aprija maijvaboli? Un nu es pārēju pie notikuma ar veco Redrutu. Arī tur jums saskaņā ar manu teoriju nevienam nav taisnība. Kas tad padarīja viņu par vientuļnieku? Viens saka — slinkums, otrs saka — nožēla, trešs saka — žūpība. Es saku, tas ir sieviešu nopelns. Cik vecajam tagad ir gadu? — runātājs jautāja, griezdamies pie Bildada Roza.
— Pēc manām domām, tā ap sešdesmit pieci.
— Nu labi. Te viņš piekopa to savu vientuļnieka amatu divdesmit gadu. Viņam, teiksim, bija divdesmit pieci, kad viņš pie vārtiem pacēla cepuri. Paliek vēl divdesmit gadi, par ko viņam jādod norēķins vai jāiet aiz restēm. Kur viņš pavadīja to desmitnieku un divus pieciniekus? Es jums pateikšu savas domas. Iespundēts par daudzsievību. Sacīsim, Sentdžozefā viņam bija tā tuklā gaišmate un Skiletridžā tā tabakbrūnā, un tur projām, Kolejā, — tā zeltzobe. Redruts sapinas un iekrīt, un viņu ietupina. Savu atsēdējis, viņš iznāk ārā un saka: «Man vienalga, kādā amatā, ja tikai bez lamatām. Vientuļnieku arodā konkurence nav liela, un stenogrāfistes pie viņiem nenāk meklēt darbu. Lieliskā vientuļnieka dzīve priekš manis ir kā radīta. Manā ķemmē vairs nebūs garu matu un pa cigārnīcu vairs nemētāsies marinētas dilles» Jūs man te stāstāt, ka veco Redrutu iebāza plānprātiņu pansijā tāpēc, ka viņš sacījās esam ķēniņš Zālamans? Blēņas! Viņš bija Zālamans. No manas puses tas ir viss. Domāju, ka nekādu ābolu par to es nedabūšu. Markas atpakaļsūtīšanai pieliktas klāt. Neko lielu vis neizklausās pēc tāda, par ko dod godalgas.
Ņemdami vērā tiesneša Menefī iebildumus pret piezīmju izteikšanu par stāstiem, visi klusēja, kad pasažieris, kurš nebija nekas sevišķs, bija pabeidzis. Un tad atjautīgais sacensības ierosinātājs, beidzamais tās dalībnieks, nokremšļojās, lai uzsāktu cīņu par godalgu. Kaut arī tiesnesis Menefī sēdēja neērtā pozā uz grīdas, mēģinājums atrast kaut ko tādu, kas mazinātu viņa cieņu, būtu veltīgs. Tagad izplēnošās uguns atblāzma liegi rotājās viņa sejā, izkaltā tikpat skaidri kā Romas imperatoram uz kādas vecas monētas, un cienījami sirmo matu biezajos viļņos.
— Sievietes sirds! — viņš iesāka vienmērīgā, bet satraucošā balsī. — Kas gan var cerēt to izdibināt? Vīriešu ceļi un vēlmes ir daudzējādas. Es domāju, ka visu sieviešu sirdis pukst vienotā ritmā un pēc tās pašas vecās mīlas melodijas. Mīlestība sievietei nozīmē upuri. Ja vien viņa ir šī vārda cienīga, viņai ne zelts, ne augsts sabiedrisks stāvoklis neatsvērs īstas jūtas.
— Zvērināto kun... ē... es gribēju sacīt, mani draugi, tiek izskatīta lieta pret Redrutu, no vienas puses, un mīlestību un pieķērību, no otras. Taču kas ir tiesājamais? Ne jau Redruts, jo viņš jau ir saņēmis sodu. Arī ne tās nerimstošās kaislības, kas piepilda mūsu dzīvi ar debešķīgu prieku. Bet kas tad? Ikviens no mums šeit šovakar stāv tiesas priekšā, lai atbildētu, kas mīt viņa krūtīs: bruņnieciskums vai tumsonība. Viens no sievišķības viskrāšņākajiem ziediem sēž šeit, lai spriestu pār mums tiesu. Rokā tas tur godalgu, būtībā nenozīmīgu, bet mūsu cildenāko pūliņu vērtu, lai izcīnītu to kā tik cienījamas daiļā dzimuma saprāta un gaumes pārstāves atzinības balvu.
Uzsākot iedomāto stāstu par Redrutu un daiļo būtni, kurai viņš bija atdevis savu sirdi, man jau pašā sākumā jāizsaka iebildumi pret necienīgo insinuāciju, it kā kādas sievietes savtīgums vai neuzticība, vai arī greznības mīlestība spiedušas viņu aiziet no pasaulīgās dzīves. Nav gan gadījies sastapt sievieti, kas būtu tāda aprēķinātāja vai tik patīga. Vaina mums ir jāmeklē citur — starp vīrieša zemākajiem instinktiem un rīcības motīviem.Mīlētāji droši vien sastrīdējās, stāvēdami pie vārtiem tajā neaizmirstamajā dienā. Greizsirdības mocīts, jaunais Redruts pazuda no dzimtās puses. Bet vai viņam bija dibināts iemesls to darīt? Nav pierādījumu ne par, ne pret. Taču ir kaut kas augstāks par pierādījumiem: tā ir cildenā, nemainīgā ticība sievietes krietnumam, viņas noturībai pret kārdinājumiem, viņas uzticamībai, pat par spīti piesolītai bagātībai.