Nu, cilvēk, ko jūs būtu darījis? Es, protams, piekritu. Un, patiesību sakot, man vecā Megija sāka patikt. Nepavisam ne to četrdesmit miljonu dēļ vai aiz tā, ko viņa varēja manis labā darīt. Es jau arī šai pasaulē biju puslīdz vientuļa. Katram nepieciešams kāds, ar kuru pārspriest par sāpēm kreisajā plecā vai par to, cik ātri novalkājas lakkurpes, kad tās sāk plaisāt. Un tādas lietas taču nevar pārrunāt ar vīriešiem, ko sastop hoteļos, « viņi tik tādas izdevības vien meklē.
Tāpēc es atstāju darbu viesnīcā un devos līdzi misis Braunai. Viņa tik tiešām šķita kā uzburta uz mani. Viņa mēdza manī noraudzīties vai pusstundu no vietas, kad es sēdēju un lasīju vai apskatīju žurnālus.
Vienreiz es viņai saku: «Misis Brauna, varbūt es jums atgādinu kādu mirušu radinieku vai bērnības draudzeni? Esmu ievērojusi, ka laiku pa laikam jūs diezgan pamatīgi nopētāt mani.»
«Jūsu seja,» viņa saka, «ir gluži tāda pati kā vienai manai dārgai draudzenei — vislabākajai draudzenei, kāda man jebkad ir bijusi. Bet jūs, bērns, jau arī pati man patīkat,» viņa saka.Un paklau, cilvēk, ko gan, pēc jūsu domām, viņa izdarīja? Atvilga kā mākslīga sproga Koniailendas bangā. Viņa aizveda mani pie smalkas modistes un lika mani apģērbt ā la carte — lai maksā ko maksādams. Pasūtījums bija steidzams, tāpēc madāma aizslēdza salona durvis un lika visus savus padotos pie darba.
Tad mēs pārcēlāmies uz — kā jūs domājat, uz kurieni? — nē; miniet par jaunu — pareizi — uz Bontona viesnīcu. Mums bija sešistabu apartaments, un tas maksāja simt dolāru dienā. Pati redzēju rēķinu. Es sāku iemīlēt šo veco lēdiju.
Un tad, cilvēk, kad man sāka piegādāt tērpus — o, par tiem es jums nekā nestāstīšu, jūs tik un tā to nespētu saprast! Un es sāku viņu saukt par krustmāti Megiju. Jūs, protams, esat lasījis par Pelnrušķīti. Nu tas, ko teica Pelnrušķīte, kad princis uzlaikoja uz viņas kājas to devītā lieluma kristāla kurpīti, bija īsts neveiksminieces stāsts salīdzinājumā ar to, ko es sacīju pati.
Tad krustmāte Megija man saka, viņa man Bontonā sarīkošot sabiedrībā ievešanas banketu, kas likšot sarosīties visām vecajām holandiešu dižciltīgo dzimtām piektajā avēnijā.
«Sabiedrībā gan, krustmāt Megij, esmu bijusi arī agrāk,» es saku. «Bet vediet jau nu vien par jaunu. Taču ziniet,» es saku, «ka šis ir viens no smalkākajiem hoteļiem visā pilsētā. Un ziniet, ka sadabūt kopā veselu varzu ievērojamu ļaužu nav nemaz tik viegli, ja, piedodiet, trūkst pieredzes.»
«Par to, bērns, neraizējieties,» krustmāte Megija saka. «Es neizsūtu ielūgumus, es izdodu pavēles. Man te būs piecdesmit viesu, kādus savākt kopā no jauna nebūtu iespējams nevienā citā pieņemšanā, ja vien to nerīkotu karalis Edvards vai Viljams Trevērzs Džeroms. Tie, protams, ir vīrieši, un ikviens no viņiem vai nu ir aizņēmies no manis naudu, vai arī gatavojas to darīt. Vienam otram no viņiem sieva nenāks līdzi, bet labai tiesai būs arī tās.»
Kā man gribētos, kaut jūs būtu varējis piedalīties tajā banketā! Pusdienu servīze bija visa vienā zeltā un kristālā. Bez krustmātes Megijas un manis bija ieradušies ap četrdesmit vīriešu un astoņas lēdijas. Pasaules trešo bagātāko sievieti vairs nevarēja ne pazīt. Viņai mugurā bija jauna melna zīda kleita ar tik daudzām pērlītēm, ka tās grabēja gluži kā tā krusa, ko es reiz dzirdēju kapājam stiklu, kad biju palikusi pa nakti pie kādas meitenes, kura dzīvoja studijā mājas augšējā stāvā.
Un mans tērps! Paklau, cilvēk, stāstīt par to jums nozīmētu par velti dzesēt muti. Tas bija viss vienās rokām darinātās mežģīnēs — tur, kur vispār kaut kas bija, — un maksāja trīssimt dolāru. Pati ar savām acīm redzēju rēķinu. Vīrieši visi bija vai nu plikgalvji, vai arī ar sirmiem deniņiem un nepārtraukti apšaudījās ar vieglprātīgām replikām par trim procentiem, Braienu un kokvilnas ražu.
Pa kreisi no manis sēdēja kaut kas tāds, kas runāja kā baņķieris, bet pa labi — jauns puisis, kurš teicās esam laikraksta mākslinieks. Viņš bija vienīgais... nu, es taču gribēju jums pastāstīt kaut ko citu.
Kad pusdienas bija beigušās, mēs ar misis Braunu devāmies augšā uz savu apartamentu. Ejot pa gaiteņiem, mums visu laiku bija jālaužas cauri reportieru pūlim. Tā ir viena no tām neērtībām, ko sagādā nauda. Paklau, vai jūs gadījumā nepazīstat laikraksta mākslinieku, uzvārdā Leitrops, — liela auguma, ar skaistām acīm un prasmi nepiespiesti sarunāties? Nē, neatceros, kādā avīzē viņš strādā. Nu, neko darīt.
Kad mēs uzkļuvām augšā, misis Brauna tūlīt telefoniski pieprasa rēķinu. To atnesa, un tas bija par sešiem simtiem dolāru. Redzēju to pati savām acīm. Krustmāte Megija paģība. Uzdabūju viņu uz kušetes un attaisīju pērļu bruņas.
«Bērns,» viņa saka, atgriezusies šajā saulē, «kas tas tāds bija? Paaugstināta īre vai ienākumu nodoklis?»
«Tikai nelielas pusdienas,» es saku. «Nekas tāds, par ko būtu vērts uztraukties — tikpat kā ūdens pile jūras dzīlē. Neņemiet par pilnu un celieties tik augšā, ja vien jūs ar tām pašām jau nebūsiet cēlusies.»
Bet paklau, cilvēk, vai jūs zināt, ko darīja krustmāte Megija? Pazaudēja dūšu! Nākamajā rītā deviņos viņa izurdīja mani no tā Bontona hoteļa. Mēs devāmies uz kādu mēbelēto istabu īres namu Vestsaidas lejpusē. Viņa noīrēja īstabu ar ūdeni stāvu zemāk un gaismu stāvu augstāk. Pēc tam kad bijām pārvākušās, tur nebija redzams nekas vairāk kā tikai jauni, smalki tērpi ap pusotra tūkstoša dolāru vērtībā un viendegļa gāzes plīts.Krustmātei Megijai bija uznākusi pēkšņa sīkstulības lēkme. Manuprāt, katram kaut reizi mūžā kārtīgi jāsalaiž. Vīrietis savu prieku atrod glāzītē, sieviete apskurbinās ar drēbēm. Bet ar četrdesmit miljoniem dolāru — nu, paklau! Gribētu dabūt bildi no... taču, runājot par bildēm, vai jums kādreiz nav iznākušas darīšanas ar laikraksta mākslinieku, kam uzvārds Leitrops — liela au .., O, es tak jau pirmīt jums to jautāju, vai ne? Viņš tajās pusdienās izturējās pret mani varen jauki. Viņam bija tieši tāda balss, kā man patīk. Viņš droši vien domāja, ka es mantošu daļu no krustmātes Megijas naudas.Nu, mister Cilvēk, man ar tām trim atslodzes dienām mājturībā bija diezgan. Krustmāte Megija bija sirsnīga kā vienmēr. Viņa mani gandrīz neizlaida no acīm. Bet atjaujiet man jums izstāstīt. Viņa bija badmira no Badmiru ciema Badmiru apgabalā. Mūsu izdevumus viņa ierobežoja uz septiņdesmit pieciem centiem dienā. Ēdienu mēs sev gatavojām turpat istabā. Tur nu es biju tikusi ar vismodernākajiem apģērba gabaliem tūkstoš dolāru vērtībā, darīdama brīnumus uz viendegļa gāzes pavarda.
Kā jau teicu, trešajā dienā es aizlaidos no tā sprosta. Valkāt simts piecdesmit dolāru mājas tērpu ar Valansjēnas mežģīņu ielaidumu un tajā pašā laikā meistarot par piecpadsmit centiem nieru sautējumu bija pāri maniem spēkiem. Tāpēc es pieiet pie sienas skapja un uzģērbj pašu lētāko no misis Braunas pirktajām kleitām — to, kas man pašlaik mugurā, nav nemaz tik ļauni par septiņdesmit pieciem dolāriem, vai ne? Savas pašas drēbes es visas tiku atstājusi māsas dzīvoklī Brtiklinā.
«Misis Brauna, līdzšinējā «krustmāte Megija»,» es viņai saku, «taisos pārmaiņus izstiept kājas vienu pēc otras tādā veidā un virzienā, ka šis mājoklis no manis attālināsies pēc iespējas īsākā laikā. Neesmu naudas pielūdzēja, bet ir lietas, ko nevaru ciest. Varu paciest pat pasaku briesmoni, par kuru esmu lasījusi, ka viņš ar to pašu elpu atdzesē karstus putnus un sasilda aukstas pudeles. Bet svārstuli es nevaru ciest. Runā, ka jums esot četrdesmit miljoni dolāru — nu lai, mazāk jums nebūs nekad. Un es vēl sāku jūs pat iemīlēt,» es saku.