Abas laivas krastu sasniedza vienlaicīgi. Es tūlīt piegāju pie Anabelas un Fērgusa. Viņas acis tikai mirkli pakavējās pie manis, tad viņa tās, maigu jūtu un paļāvības pilnas, pievērsa Fērgusam. Zināju, ka nejaudāju parunāt, bet biju izmisis. Valoda bija mana vienīgā cerība. Es taču nevarēju klusēdams stāvēt blakus Fērgusam un pieļaut, ka tiek salīdzināts mūsu izskats. Tīri nevilšus mans balss aparāts mēģināja atveidot skaņas, ko es ar visu savu būtni vēlējos no tā izdabūt.Man par ārkārtīgu pārsteigumu un sajūsmu, skaisti, skaidri, skanīgi un lieliski modulēti raisījās un ritēja vārdi, pilni spēka, izteiksmīguma un ilgi apspiestu jūtu.«Senjorita Anabela,» es saku, «vai drīkstu brītiņu parunāt ar jums zem četrām acīm?»
Jūs taču neprasīsiet, lai es visos sīkumos izstāstu par to, kas sekoja, vai ne? Pateicos. Biju visā pilnībā atguvis savu veco daiļrunību. Aizvedu Anabelu zem kokospalmas un no jauna pakļāvu savu vārdu burvībai.
«Džadson,» viņa saka, «kad tu runā ar mani, es ne dzirdu, ne redzu kā cita, un tad man pasaulē nav nekā cita un neviena cita.»
Nu, tas tad arī tā kā būtu viss. Anabela kopā ar mani tvaikonīti atgriezās Oratamā. Neesmu dzirdējis, kas notika ar Fērgusu. Pēc tam es viņu vairs neesmu redzējis. Anabela tagad ir misis Džadsone Teita. Vai mans stāsts jūs ļoti garlaikoja?
— Nē, — es atbildēju. — Mani vienmēr inteserē psiholoģiskas apceres. Cilvēka sirds — un jo sevišķi sievietes — ir brīnišķīgs pārdomu priekšmets.
— Tiesa, — Džadsons Teits sacīja. — Tāpat kā vīrieša traheja un bronhas. Un balsene arī. Vai jūs kādreiz esat papētījis gaisa vadu?
— Nekad, — es atbildēju. — Bet man jūsu stāsts ļoti patika. Vai es drīkstu jums pajautāt par misis Teitu un apvaicāties par viņas veselību un pašreizējo atrašanās vietu?
— Jā, protams, — Džadsons Teits sacīja. — Mēs dzīvojam Džērsisitijā. Klimats tur, Oratamā, nebija viņai piemērots. Jūs taču nekad neesat preparējis uzbalseņa kausiņskrimšļus, vai ne?
— Skaidrs, ka ne, — es sacīju, — neesmu ķirurgs.
— Piedodiet, — Džadsons Teits iebilda, — bet katram cilvēkam būtu tik daudz jāpārzina anatomija un terapija, cik tas nepieciešams savas veselības saglabāšanai. Pēkšņa saaukstēšanās var izraisīt kapilāro bronhītu vai plaušu pūslīšu iekaisumu, kas var beigties ar nopietnu balss orgānu slimību.
— Var jau būt, — es mazliet nepacietīgi sacīju, — bet tam taču nav nekāda sakara ar jūsu stāstu. Runājot par sieviešu jūtu dīvainajām izpausmēm, es...
— Jā, jā, — Džadsons Teits mani pārtrauca, — viņām ir savādi ieradumi. Bet, kā es jums jau taisījos stāstīt: kad atgriezos Oratamā, uzzināju no Manvela Ikito, kas bija tajā mikstūrā, ko viņš man iedeva pazaudētās balss ārstēšanai. Es jau jums teicu, cik ātri tā mani izdziedināja. Tās zāles viņš gatavoja no čučulas auga. Lūk, paskatieties.
Džadsons Teits izvilka no kabatas garenu balta kartona kārbiņu.
— Pret jebkādu klepu, — viņš sacīja, — saaukstēšanos, aizsmakumu vai bronhu iekaisumu, vienalga, kāds tas būtu, man šeit ir pats iedarbīgākais līdzeklis pasaulē. Te jūs redzat uz kastītes iespiestu formulu. Katras tabletes sastāvā ietilpst: lakrica 0,1295, tolu balzams 0,0065, anīsa eļļa 0,000003, darvas eļļa 0,000001, kubebas sveķeļļa 0,000001, čučulas ekstrakts 0,000006.
Esmu ieradies Ņujorka, — turpināja Džadsons Teits, — ar nolūku dibināt sabiedrību tirdzniecībai ar iedarbīgāko kakla slimību ārstniecības līdzekli, kāds jebkad ticis atklāts. Patlaban es to ieviešu pārdošanā nelielos daudzumos. Šeit man ir kastīte ar četriem dučiem, ko es pārdodu par nieka naudu — piecdesmit centiem. Ja jūs slimojat ar...
Piecēlos un, neteicis ne vārda, gāju projām. Lēnām aizstaigāju līdz nelielajam parkam netālu no manas viesnīcas, pamezdams Džadsonu Teitu vienu ar viņa sirdsapziņu. Manas jūtas bija aizskartas. Mazpamazām viņš pār mani bija izlējis stāstu, ko es būtu varējis izmantot. Tajā bija cik necik dzīves elpas un kaut kas no tās mākslīgās gaisotnes, kas, prasmīgi pielabota, atrod noietu. Un galu galā tas bija izrādījies par tirdzniecisku pilulu literāra cukuriņa apvalkā. Ļaunākais bija tas, ka šo stāstu es nevarēju piedāvāt publicēšanai. Sludinājumu kantori un reklāmas nodaļas noskatās uz mani no augšas. Un beletristikai tas nav piemērots. Tādēļ es sēdēju uz sola kopā ar citiem pieviltajiem, līdz mani plakstiņi kļuva smagi.
Aizgāju uz savu istabu un, kā to esmu radis, kādu stundu lasīju stāstus savos iecienītajos žurnālos. To es darīju, lai no jauna pievērstu domas mākslai.
Un, izlasījis kārtējo stāstu, bēdīgi un bezcerīgi nometu attiecīgo žurnālu uz grīdas. Visi autori, bez viena vienīga izņēmuma, kurš man varētu noderēt par mierinājumu, rakstīja stāstus par kādas noteiktas firmas ražotu automašīnu, kas šķita iedarbojamies uz viņu talanta dzirksts aizdedzes sveci.
Un, kad zemē bija nosviests pēdējais, es saņēmu dūšu.
«Ja jau lasītāji spēj sagremot tik daudzus dažādu marku automobiļus,» es sev sacīju, «viņiem nekā ļauna nevarētu nodarīt arī viena no Teita Kompozītajām Bronhu Dziedinātājām Cučulas Brīnumtabletēm.»
Un tāpēc, ja jūs ieraugāt šo stāstu iespiestu, jūs sapratīsiet, ka veikals paliek veikals un ka Mākslai, ja tā pārāk atraujas no Tirdzniecības, jāsasparojas un jāsāk rosīties.Lai viss būtu nolikts pa vietām, varētu vēl arī piebilst, ka čučulu aptiekās nopirkt nevar.
Dubultblēdis
Nepatikšanas iesākās Laredo. Ljano Mazulis pats bija vainīgs, jo savā ieradumā nogalināt viņam vajadzēja apmierināties ar meksikāņiem. Taču Mazulim bija jau pāri par divdesmit, un Riograndes robežjoslā nav nekāds gods, ja cilvēks ir nodzīvojis divdesmit gadu un nonāvējis vienīgi meksikāņus.
Tas notika vecā Husto Valdo spēļu namā. Pie pokera galda sēdēja spēlētāji, kas visi nebūt nebija draugi, kā jau bieži gadās vietās, kur vīri sajāj no tālienes iztrakoties pēc sirds patikas, Ķilda izcēlās tik sīka iemesla dēļ kā pāris dāmas; un, kad dūmi bija izklīduši, atklājās, ka Mazulis pastrādājis neapdomību un viņa pretinieks bijis vainīgs nelabojamā kļūdā. Jo neveiksmīgais duelants bija nevis kaut kāds meksikānis, bet gan augstas kārtas jauneklis no liellopu rančo apmēram tādā pašā vecumā kā Mazulis, un viņam bija draugi un aizstāvji. Viņa kļūme, aizšaujot garām tikai collas sešpadsmitās daļas atstatumā no Mazuļa labās auss, kad tas izrāva revolveri, nemazināja trāpīgākā šāvēja pārsteidzības sekas.
Mazulis savas pat pierobežas apstākļiem pārāk šaubīgās reputācijas dēļ, nebūdams nodrošināts nedz ar svītu, nedz apgādāts ar kuplu piekritēju un atbalstītāju pulku, neuzskatīja par nesavienojamu ar savu neapstrīdamo bezbailību izdarīt to saprātīgo atraušanās manevru, kas pazīstams ar nosaukumu «pazust kokos».
Drīz vien saradās atriebēji un sāka dzīt viņam pēdas. Trīs no tiem panāca viņu dažu metru attālumā no stacijas. Mazulis pagriezās un parādīja zobus tajā žilbinošajā, bet drūmajā smaidā, kam parasti sekoja apvainojumi un vardarbība, un vajātāji atstājās, aiztaupot viņam nepieciešamību kaut vai tikai sniegties pēc ieroča.
Taču šajā nesenajā divkaujā Mazulis netika jutis baiso alku pēc sadursmes, kas parasti urdīja viņu cīnīties. Tas bija bijis tīri nejaušs strīds, kam par iemeslu bija kārtis un zināmi izteicieni, ar kuriem abi apmainījušies un kurus džentlmenim nav iespējams paciest. Mazulim slaidais, augstprātīgais brūnsejainais puisis, ko viņa lode bija nopļāvusi vīrietības plaukuma pašā sākumā, drīzāk bija paticis. Un tagad viņš negribēja vairāk asiņu. Viņš vēlējās ar godu tikt projām un kaut kur meskitu zālē krietni izgulēties saulē, uzklājis mutautiņu uz sejas. Kamēr viņš bija šādā noskaņojumā, pat meksikānis varētu bez bailēm šķērsot viņa ceļu.Mazulis atklāti iekāpa pasažieru vilcienā, kas pēc piecām minūtēm atgāja ziemeļu virzienā. Bet nedaudzas jūdzes tālāk, Vebā, pieturā uz pieprasījumu, kur uzņēma kādu pasažieri, Mazulis atsacījās no šāda bēgšanas paņēmiena. Priekšā bija stacijas ar telegrāfu, un uz elektrību un tvaiku viņš raudzījās ar neuzticību. Viņa stiprās klintis bija segli un pieši.