Saimnieks pamasēja sāpošo sprandu. Nesakiet neko, viņš teica. Es visu zinu. Cik daudz laika mums vēl atlicis?
Pantera pašūpoja asti. Stunda, ne vairāk.
Kvīzla palūkojās uz apaļo istabu, kur strādāja desmit burvji. Kā redzu, tu esi izlēmis izsaukt golemus, viņa noteica.
Burvis pamāja. Tie nodarīs lielu ļaunumu ienaidnieka armijai.
- Ar to nepietiks, es sacīju. Pat ar desmit golemiem nepietiks. Vai redzēji to armiju?
- Tavs viedoklis, Bartimaj, kā jau allaž ir nepārdomāts un priekšlaicīgs. Tā ir tikai diversija. Mēs gribam nogādāt imperatoru drošībā. Viņš jāaizved līdz austrumu spārnam, kur upē gaidīs laiva. Golemi pa to laiku piesegs atkāpšanos.
Kvīzla lūkojās uz burvjiem. Viņi noliecās pār kristāla lodēm, klusi murminādami pavēles. Atspldumi kristāla lodēs katram burvim parādīja to, ko redzēja viņa golems. Briti neķēpāsies ar golemiem, Kvīzla sacīja. Viņi atradīs burvjus, kas tos vada, un nogalinās viņus.
Mūsu saimnieks grieza zobus. Bet līdz tam laikam imperators jau būs prom. Un tas ir jūsu nākamais uzdevums apsargāt Viņa Augstību bēgšanas operācijas laikā. Sapratāt?
Es pacēlu nagu. Burvis smagi nopūtās. Jā, Bartimaj?
- Ser, es vēlētos jums dot padomu, sacīju. Prāga ir ielenkta. Ja mēģināsim izbēgt no pilsētas kopā ar imperatoru, visi mirsim briesmīgā nāvē. Kāpēc mēs vienkārši nevarētu atstāt to veco muļķi tepat un glābties paši? Kārļa ielā ir neliels, ne pārāk dziļš alus pagrabs. Ieeja gan tāda pašaura, bet…
Saimnieks sarauca pieri. Tu vēlies, lai es slēpjos alus pagrabā?
- Nu, būtu jau pašauri, bet domāju, ka jūs kaut kā tur iespiestos. Jūsu alusvēders gan varētu sagādāt nelielas grūtības, bet tas nav nekas tāds, ko nevarētu labot ar … au! Mans kažoks nokrakšķēja, un es strauji aprāvos. Karstā sarkanā punkcija man vienmēr lika zaudēt domu gaitu.
- Atšķirībā no tevis es zinu, kas ir uzticība, saimnieks nošņācās. Mani nav jāsoda, lai pamudinātu rīkoties tā, kā ir labāk manam pavēlniekam. Es atkārtoju: jums abiem jāsargā imperatora dzīvība, it kā tā būtu jūsu pašu. Skaidrs?
Mēs padevīgi pamājām. Tobrīd grīdu sašūpoja spēcīgs sprādziens.
- Sekojiet man, saimnieks pavēlēja. Laika nav daudz.
Mēs devāmies atpakaļ augšup pa kāpnēm un tālāk pa plašajiem pils gaiteņiem. Logus izgaismoja uguns uzliesmojumi, visapkārt skanēja panikas kliedzieni. Mūsu saimnieks skrēja, smagi elsdams, un mēs ar Kvīzlu lēkšojām viņam blakus.
Beidzot mēs nonācām uz terases, kur imperators bija iekārtojis brīnišķīgu putnu māju. Tā bija plaša un grezna, veidota
no bronzas, tajā bija izliektas velves un barotavas, un durvis, pa kurām imperators varēja ieiet pie saviem mīluļiem. Putnu mājā podos auga koki un krūmi, un pa tiem lēkāja krāšņi papagaiļi, kuru senči pirms daudziem gadiem bija atvesti uz Prāgu no tālām zemēm. Imperators bija kā apsēsts ar šiem putniem. Pēdējā laikā, kad, Londonas varenībai pieaugot, impērija slīdēja viņam ārā no rokām, imperators bieži sēdēja putnu mājā, sarunādamies ar saviem draugiem. Tagad, kad nakts debesis liesmoja maģiskajā sadursmē, putni bija pārbiedēti, tie lidinājās pa būri, izmisīgi ķērkdami. Imperators mazs, apaļš vīriņš satīna īsbiksēs un baltā kreklā stāvēja mazliet nostāk, runādams ar putnkopjiem un nepievērsdams nekādu uzmanību pārējiem.
Premjerministrs Meirinks, bāls vīrs ar skumju skatienu, nervozi plucināja krekla piedurkni. Lūdzu, paklausieties, Jūsu Augstība! Britu karaspēks jau ir pie pilskalna. Jūsu drošības vārdā…
- Es nevaru pamest savu putnu māju! Kur ir burvji? Pasauciet burvjus!
- Kungs, viņi piedalās kaujā…
- Un ifrīti? Mans uzticamais Foibs…
- Kungs, kā jau es jums esmu neskaitāmas reizes teicis…
Mans saimnieks izlauzās līdz imperatoram. Jūsu Augstība,
šie ir Kvīzla un Bartimajs. Viņi palīdzēs jums pamest pilsētu un pēc tam izglābs arī jūsu brīnišķīgos putnus.
- Šie divi kaķi, cilvēk mīļais? Divi kaki? Imperators nobālēja. [6] [1] Viņš pats atgādināja lielu, resnu runci.
Mēs ar Kvīzlu pārgriezām acis. Viņa kļuva par brīnumskaistu meiteni, bet es pārvērtos par Ptolemaju. Un tagad, Jūsu Augstība, turpināja mūsu saimnieks, uz austrumu spārnu…
Pilsētā valdīja trauksme; piepilsēta bija liesmās. Mums pretī kūleņu kūleņiem lidoja mazs velnēns, kura aste bija aizdegusies spožās liesmās. Viņam tomēr izdevās piebremzēt, nostāl ies mums blakus miera stājā un noziņot: Atļaujiet ziņot, ser! Liels pulks niknu ifrltu ir ceļā uz pili. Viņus vada Honorijs un l'uternaifs, Gledstona kalpi. Mūsu karaspēks viņu priekšā ir bezspēcīgs. Viņš apklusa, palūkojies uz savu degošo asti. Vai atjausiet doties ūdens meklējumos, ser?
- Un golemi? Meirinks jautāja.
- Jā, kungs, tikko iesaistījušies cīņā. Protams, es turējos pa gabalu no mākoņa, bet varu apzvērēt, ka ifrīti ir nedaudz atkāpušies. Bet attiecībā uz ūdeni…
Imperators uzvaroši iekliedzās: Jā, jā! Uzvara ir mūsu!
- Mēs esam guvuši tikai īslaicīgu pārsvaru, Meirinks atgādināja. Nāciet, Jūsu Augstība, mums jāiet.
Par spīti iebildumiem, imperators tika aizstumts prom no putnu mājas austrumu vārtu virzienā. Visiem pa priekšu gāja Meirinks un mūsu saimnieks, un imperators tipināja bariņa vidū, viņa īso augumu slēpa biedru stāvi. Mēs ar Kvīzlu noslēdzām gājienu.
Zibens uzliesmojums. Mums aiz muguras nolaidās divas melnas figūras. Novirpuļoja melni apmetņi, nodzalkstīja dzeltenas acis. Viņi lieliem lēcieniem metās mums pakaļ, gandrīz vai lidojot virs zemes. Putnu mājas iemītnieki pēkšņi apklusa.
Es palūkojos uz Kvīzlu. Tavējie vai manējie?
Skaistā meitene pasmaidīja, atklājot skatienam asus zobiņus. Manējie. Viņa pagriezās, lai sagaidītu gūlus. Es sekoju imperatoram ar viņa svītu.
Aiz vārtiem aizvijās šaura taciņa, kas veda zem pils sienas. Vecpilsēta liesmoja. Pa ielām skrēja britu kareivji, un Prāgas iedzīvotāji varonīgi stājās viņiem pretī vai arī bailēs bēga, atpakaļ neskatīdamies. Gaisā viļņoja smagas nopūtas. Velnēnu bariņi šaudījās uz visām pusēm gluži kā izbiedēti putni.
Imperators vairs nepretojās. Mēs steidzāmies uz priekšu mēmā klusumā. Pagaidām viss bija labi. Tagad mēs jau atradāmies pie Melnā torņa, tepat bija arī austrumu kāpnes šķita, ka gaiss ir tīrs.
Atskanēja spārnu švīkstoņa. Man blakus nolaidās Kvīzla, viņas seja bija pelniem klāta, no ievainojuma sānā sūcās asinis. Nepatikšanas? es pārvaicāju.
Ne jau ar gūliem. Parādījās ifrīts. Labi, ka to iznīcināja golems. Ar mani viss kārtībā.
No vienas kalna puses lejup laidās kāpnes. Vltavas ūdeņos atspoguļojās degošā pils skats bija gandrīz melanholiski skaists. Mēs nevienu nesastapām, mums neviens nesekoja, un šķita, ka briesmas ir garām.
Tuvojoties upei, mēs ar Kvīzlu pārmijām cerīgus skatienus. Pilsēta bija kritusi un impērija tāpat, bet izglābšanās ļautu mums šos notikumus atcerēties ar zināmu lepnumu. Lai gan mums nepatika kalpot cilvēkiem, vēl vairāk mēs necietām sakāvi. Bet tagad izskatījās, ka mēs tiksim prom sveikā.
Mums uzbruka no slēpņa, kad bijām jau gandrīz nokāpuši no kalna.
Tieši priekšā izlēca seši džini un velnēnu bariņš. Imperators un viņa pavadoņi šausmās iekliedzās un metās atpakaļ. Mēs ar Kvīzlu saspringām, gatavi lēcienam.