Kitija paķēra aploksni, gandrīz nogāzdama no galda krūzītes. Jūs esat traks. Jūs un jūsu draugi. Labi. Es to paņemšu. Tikai tāpēc es arī atnācu. Joprojām stāvot, meitene pagrūda krēslu atpakaļ.
- Vai jūs gribētu dzirdēt, kā tas notika ar mani? Spalvaskāta kungs bija paliecies uz priekšu, ar pirkstiem satvēris balto galdautu. Viņa balss bija zema un steidzīga; viņš cīnījās ar elpas trūkumu, vēlēdamies drīzāk pateikt savu sakāmo. Es biju tāds pats kā jūs burvji man nenozīmēja neko. Es biju jauns, laimīgi precējies kāda man par viņiem daļa? Līdz mana skaistā sieva, lai miers viņas pīšļiem, piesaistīja kāda burvja uzmanību. Viņš bija gluži kā Tallovs nežēlīgs, muļķīgs švauksts. Viņš to iekāroja, mēģināja uzpirkt ar dārgakmeņiem un austrumu zīdu. Bet mana sieva viņam atteica. Smējās sejā. Tā bija drosmīga, bet muļķīga rīcība. Tagad es vēlos kā esmu vēlējies šos trīsdesmit gadus -, kaut viņa būtu aizgājusi tam līdzi.
Mēs dzīvojām istabās virs mana veikala. Vakaros es ilgi strādāju, šķirodams preci un pārskaitīdams rēķinus, tikmēr sieva augšā gatavoja mums maltīti. Kādu vakaru es kā parasti sēdēju veikalā pie galda. Uguns kamīnā dega. Pildspalva skrapstēja pret papīru. Pēkšņi uz ielas sāka gaudot suņi, pēc brīža uguns kamīnā nodzisa, atstājot tikai karstas ogles. Es pielēcu kājās, mani māca bailes… pats nezinu, no kā. Un tad es izdzirdēju sievu iekliedzamies. Tikai vienreiz, aprauti. Es skrēju augšup pa kāpnēm, pa ceļam gandrīz paklūpot, atvēru durvis un iebrāžos virtuvē…
Spalvaskāta kunga skatiens šķita lūkojamies pagātnē. Kitija neapzināti, mehāniski apsēdās un gaidīja.
- Tas, kurš to bija izdarījis, Spalvaskāta kungs beidzot turpināja, jau bija prom. Es sajutu tā neseno klātbūtni. Kad es notupos pie sievas, kas gulēja uz linoleja grīdas, atkal iedegās gāzes plīts un sautējums katlā atsāka burbuļot. Es dzirdēju suņu rūkšanu, logus aizcērtamies pēkšņā vēja brāzmā… un tad iestājās klusums. Viņš uzlasīja eklēra drupačas no šķīvja un iemeta tās mutē. Viņa garšīgi gatavoja, Džonsas jaunkundz. Es to atceros pat pēc trīsdesmit gadiem.
Otrā kafejnīcas pusē viesmīlis nejauši izlēja dzērienu kādam viesim uz apģērba. Viņa aurošana šķietami atsauca Spalvaskāta kungu īstenībā. Viņš samirkšķināja acis un pavērās Kitijā. Tad nu es saīsināšu savu stāstu, Džonsas jaunkundz. Es atradu šo burvi, vairākas nedēļas viņu izsekoju, iemācīdamies katru viņa kustību un neļaudamies ne bēdām, ne pārsteidzīgai atmaksai. Un pienāca atriebības brīdis es viņu notvēru kādā vientuļā vietā, nogalināju un līķi iemetu Temzas ūdeņos. Pirms nāves viņš pamanījās izsaukt trīs dēmonus tie krita man virsū cits pēc cita, bet neko nespēja izdarīt man pašam par lielu izbrīnu, jo biju pārliecināts, ka miršu, mēģinādams atriebties. Tā es atklāju, ka spēju pretoties maģijai. Es nesaku, ka pats to saprotu, bet tas ir fakts. Man piemīt šīs spējas, arī maniem draugiem un arī jums. Katram pašam jāizlemj, vai vēlamies tās likt lietā vai ne.
Viņa balss apklusa. Šķita, ka sirmgalvis ir noguris, seja izskatījās novecojusi un sakritusies.
Kitija brīdi vilcinājās, pirms atbildēja. Labi, viņa teica. Džeikoba dēļ, Spalvaskāta kunga un viņa mirušās sievas dēļ. Es vēl neiešu. Pastāstiet kaut ko vairāk.
20 kitija
Pāris nākamās nedēļas Kitija bieži satikās ar Spalvaskāta kungu un viņa draugiem septiņu ielu krustojumā vai citās Londonas kafejnīcās, vai arī Spalvaskāta kunga dzīvoklī virs viņa veikala upes piekrastē. Katru reizi viņa uzzināja kaut ko vairāk par šiem cilvēkiem un to, ko viņi darīja, un saprata, ka arvien vairāk iesaistās notiekošajā.
Likās, ka Spalvaskāta kungs savu kompāniju savācis nejauši, paļaujoties uz mutiskiem ieteikumiem un avīžu rakstiem par cilvēkiem ar īpašām spējām. Viņš jau vairākus mēnešus bija apmeklējis tiesas zāles, meklēdams tādus cilvēkus kā Kitija. Citreiz viņš vienkārši sēdēja krogā un ieklausījās baumās, kuras varēja aizvest pie cilvēkiem, kas veiksmīgi pārcietuši burvju uzbrukumus. Mākslas priekšmetu veikaliņš bija samērā veiksmīgs, bet viņš pārsvarā atstāja to asistentu ziņā un pats klīda pa Londonu, meklēdams jaunus biedrus.
Sekotāji bija pievienojušies viņam ilgā laika periodā. Anna, dzīvespriecīga, četrdesmit gadus veca sieviete, iepazinās ar Spalvaskāta kungu vairāk nekā pirms piecpadsmit gadiem. Viņi kopā bija daudz ko paveikuši. Divdesmit gadus vecā gaišmatainā Gledisa pirms desmit gadiem, būdama vēl bērns, izdzīvoja pēc burvju duelī radītā sprādziena. Viņa un Nikolass, plecīgs puisis ar noslēgtu sejas izteiksmi, strādāja pie Spalvaskāta kunga jau kopš bērnības. Pārējie bija jaunāki, pat ne 18 gadus veci.
Trīspadsmitgadīgie Kitija un Stenlijs bija paši jaunākie. Vecais vīrs iedvesmoja un izrīkoja, un izturējās kā dzimis līderis. Viņa griba bija stipra kā dzelzs un enerģija nezūdoša, bet ķermenis vairs neklausīja tik labi kā agrāk, un tas veco vīru kaitināja. Bet Kitija neapnīkstoši klausījās kaismīgajās runās par lielo cīņu, kurā viņi iesaistījušies.
Spalvaskāta kungs uzsvēra, ka pretoties burvjiem vai viņu likumiem parasti nav iespējams. Šī suga atļāvās visu, kas tiem ienāca prātā, kā jau viņi visi bija piedzīvojuši uz savas ādas. Viss nozīmīgākais atradās burvju rokās: valdība, armija, lielākie uzņēmumi un laikraksti. Viņi varēja atcelt izrādes, kurās saklausīja mudinājumu uz kādu pretdarbību burvjiem. Un, kamēr burvji izbaudīja savu radīto likumu priekšrocības, visi pārējie vienkārši kalpoja viņiem strādāja fabrikās, vadīja restorānus, dienēja armijā… viss, kur bija nepieciešams darbs, atradās vienkāršo ļaužu rokās. Un, ja vien viņi strādāja kārtīgi un nemaisījās pa kājām, burvji lika tos mierā. Bet, ja burvji ar kaut ko nebija apmierināti, sekoja bargi sodi. Spiegi ložņāja visur viens kļūmīgs vārds, un tu attapsies Tauera nopratināšanas istabā. Daudzi nepatikšanu cēlāji tā jau bija pazuduši.
Burvju varai nebija iespējams pretoties viņi kontrolēja tumšos spēkus, kurus tikai daži bija redzējuši, bet no kuriem visi baidījās. Bet Spalvaskāta kunga kompānija šie cilvēki, ko apvienoja un dzina uz priekšu viņu līdera nerimstošais naids, izrādījās veiksmīgāki par pārējiem.
Viņiem visiem dažādā mērā piemita pretestība pret maģiju, bet nebija skaidrs, cik tālu tā sniedzas. Spriežot pēc pagātnes notikumiem, varēja skaidri pateikt, ka Spalvaskāta kungs spēja pretoties samērā stipram dēmonu uzbrukumam. Pārējie, arī Kitija, līdz šim bija tikai viegli pārbaudīti.
Dažiem citiem Annai, Evai, Mārtiņam un pumpainajam Fredam piemita cits talants. Jau kopš bērnības viņi bija ievērojuši pa Londonas ielām šaudāmies nelielus dēmonus. Daži lidoja, citi soļoja pūlī. Neviens cits tos neredzēja, un, papētot tuvāk, izrādījās, ka lielākā daļa cilvēku dēmonus nespēja redzēt vai redzēja citā izskatā. Kā apgalvoja Mārtiņš, kurš strādāja krāsu fabrikā un pēc Spalvaskāta kunga teiktā bija pats dedzīgākais grupas biedrs, diezgan daudzi kaķi un baloži nemaz nebija tie, par ko izlikās. Eva ar brūnajiem, sprogainajiem matiem, kura joprojām mācījās skolā, stāstīja, ka vienreiz kāds kazragam līdzīgs dēmons ienācis veikalā pirkt ķiplokus, bet viņas māte bija redzējusi tikai vecu sieviņu ar iepirkumu grozu rokā.
Šāda spēja redzēt cauri dēmonu ilūzijām bija ļoti noderīga. Vēl citas augstu vērtētas spējas piemita Stenlijam pašpārliecinātam trīspadsmit gadus vecam zēnam, kas jau bija pametis skolu un strādāja par avīžpuiku. Stenlijs nevarēja saskatīt dēmonus, bet spēja uztvert trauslo, mirgojošo starojumu, kas nāca no maģiskiem priekšmetiem. Bērnībā viņam tā patikušas šīs auras, ka viņš sācis zagt maģiskos priekšmetus. Kad Spalvaskāta kungs viņu sastapa (starp citu, arī tiesā), Stenlijs jau bija prasmīgs kabatzaglis. Arī Annai un Gledisai piemita līdzīgas spējas, bet ne tik izteiktas kā Stenlijam, kurš spēja sajust maģisku priekšmetu caur drēbēm un pat koka sienām. Tādēļ Stenlijs bija viens no nozīmīgākajiem Spalvaskāta kunga kompānijas locekļiem.