- Paskatieties uz to mirdzumu, Anna novilka. Neticami!
- Tas viss ir tik vērtīgs! Stenlijs nočukstēja, muļķīgi smaidīdams. Es nekad neesmu redzējis šādu auru! Te ir kaut kas ļoti spēcīgs lai gan vara piemīt visam, pat apmetnim.
Pār ceļiem Gledstonam bija pārklāts kārtīgi salocīts apmetnis melnā un purpursarkanā krāsā. Pie tā bija piesprausta zelta piespraude. Apmetnis, Spalvaskāta kungs novilka. Mūsu labdaris to vēlējās sev. Lai notiek. Paskatieties, kas vēl te ir…
Un te jau atklājās pārējie dārgumi, brīnumainie priekšmeti, pēc kuriem viņi bija ieradušies. Te bija daudz zeltlietu mazas dzīvnieku figūriņas, izrotātas kastītes, dārgakmeņiem rotāti zobeni un dunči, melnas oniksa lodes, mazs, trīsstūrains nezināma dzīvnieka galvaskauss un pāris aizzīmogotu rituļu. Netālu no galvas bija kaut kas mazs, ietīts melnā drēbē, kas ar laiku kļuvusi pelēka iespējams, tā bija izslavētā kristāla lode. Pie kājām starp pudeli ar aizbāzni suņa galvas formā un neizteiksmīgu alvas kausu gulēja stikla kastītē ielikts satina maks. Tam blakus atradās neliela, melna somiņa, nostiprināta ar bronzas sprādzi. Vienā sarkofāga sānā, cieši pie mirušā ķermeņa bija zobens un nomelnējis koka zizlis bez rotājumiem, izņemot pentaklu augšā.
Pat nepaskatoties uz citām lietām, Kitija varēja sajust, kā no sarkofāga dārgumiem paceļas varas aura. Tā burtiski vibrēja gaisā.
Spalvaskāta kungs beidzot saņēma sevi rokās. Labi, tagad pie darba. Atveriet somas! Mēs ņemsim daudz ko. Viņš uzmeta skatienu pulkstenim. Jau gandrīz viens! Esam iztērējuši pārāk daudz laika. Anna tu būsi pirmā.
Viņš noliecās pār sarkofāgu un ņēma ārā priekšmetus. Tie ir no Ēģiptes, ja nekļūdos… Un te būs maks… Uzmanīgi, sieviete! Soma pilna? Labi, Stenlij, tu esi nākamais.
Kamēr sarkofāgs tika aplaupīts, Kitija stāvēja malā, somu atvērusi un rokas nolaidusi gar sāniem. Nemiers, kas viņu bija pārņēmis, atrodot miroņus, tagad atgriezās ar jaunu spēku. Meitenes skatiens šaudījās starp iluzoro sienu un kāpnēm, pār muguru pārskrēja skudriņas. Bailes pavadīja nožēla par šīs nakts reidu. Viņas ideāli, vēlme satriekt burvjus un atdot varu vienkāršajiem cilvēkiem nekad nebija šķitusi tik tāla no Spalvaskāta kunga un viņa grupas rīcības. Cik tas bija groteski! Viņas biedru alkatība, sajūsmas saucieni, Spalvaskāta kunga sarkani pietvīkusi seja, dārgumi, kas pazuda atvērtajās somās, tas viss Kitijai pēkšņi kļuva pretīgs. Pretošanās kustība viņai šķita vienkārša zagļu banda, un viņa bija viena no tiem.
Kitij! Nāc šurp!
Stenlijs un Niks bija piepildījuši somas un pagājuši malā. Viņas kārta. Kitija tuvojās. Spalvaskāta kungs bija pastiepies tālāk nekā jebkad, viņa galva un pleci burtiski bija pazuduši sarkofāgā. Viņš pastiepa Kitijai mazu bēru urnu un burku, uz kuras bija attēlota čūska, un atkal metās sarkofāgā. Te… viņa balss savādi atbalsojās kapenēs. Ņem apmetni… un arī zizli. Tie abi ir Hopkinsa kunga labvēlim, kas mūs atveda tik tālu. Nevaru aizsniegt to stūri… Stenlij, vai tu man nepalīdzētu?
Kitija paņēma zizli un iegrūda apmetni somā, saraudamās no tā aukstā un savādi lipīgā pieskāriena. Viņa vēroja, kā Stenlijs pakāpjas uz paaugstinājuma un pastiepjas dziļāk sarkofāgā, un viņa kājas uz brīdi paslējās gaisā. Spalvaskāta kungs atspiedās pret sienu, noslaucīdams sviedrus. Tikai pāris lietu, viņš murmināja, un tad mēs varēsim… Sasodītais puika! Kāpēc tu nevari būt uzmanīgāks?
Iespējams, pārāk lielā entuziasmā Stenlijs bija iegāzies ar galvu pa priekšu sarkofāgā, nometot lākturi uz grīdas. Iestājās krēsla.
- Muļķi tāds! Ja tu kaut ko salauzīsi… Spalvaskāta kungs noliecās, lai ieskatītos sarkofāgā, bet tumsā neko nespēja saredzēt. No sarkofāga skanēja švīkstoņa un kustību radīts troksnis. Uzmanīgi kāp ārā! Nesaplēs kristāla lodi!
Kitija pacēla lākturi, kas bija aizripojis pa akmens grīdu, lamādama Stenliju par muļķīgo rīcību. Viņš vienmēr bi ja tēlojis ākstu, bet šoreiz tas bija nepiedodami. Meitene pārkāpa pāri salauztajam sarkofāga vākam, lai iespīdinātu lāktura gaismu sarkofāgā, bet šokā atlēca malā, kad Stenlija galva pēkšņi parādījās no sarkofāga. Cepure bija nokritusi viņam uz sejas, to pilnībā aizsedzot.
- Ups! viņš iesaucās spalgā, kaitinošā balsī. Cik gan es esmu neveikls!
Kitijai asinis vārījās. Kā tev nāk prātā mani šādi nobiedēt? Tev šķiet, ka mēs te spēlējam paslēpes?
- Pasteidzies, Stenlij, Spalvaskāta kungs mudināja.
- Piedodiet, piedodiet! Tomēr neizklausījās, ka Stenlijs savu rīcību nožēlotu. Viņš nesakārtoja cepuri un nerāpās ārā no sarkofāga. ,
Spalvaskāta kungs bija pārskaities. Es tevi iepēršu ar spieķi, ja tu tūlīt pat nekustēsies, muļķa puika!
- Kustēties? To es varu! To pateicis, Stenlijs sāka kustināt galvu šurpu turpu, it kā šūpotu to sev vien dzirdamas mūzikas taktī. Kitijai par aizkaitinājumu, viņš pazuda sarkofāgā un pēc tam atkal parādījās, muļķīgi ķiķinādams. Likās, ka šāda rīcība sagādā Stenlijam bērnišķīgu prieku, un viņš to atkārtoja, muļķīgi izsaucoties. Tagad jūs mani redzat, viņš sauca, cepurei slāpējot balsi, un tagad ne!
- Tas puika ir sajucis prātā, Spalvaskāta kunga nomurmināja.
- Tūlīt pat kāp ārā no sarkofāga, Stenlij, Kitija sacīja. Tomēr viņas balss pēkšņi vairs nebija tik nikna. Sirds nez kāpēc strauji sitās.
- Stenlij? galva pārvaicāja. Stenlijs… jā, tas man piestāv. Labs, sens angļu vārds. G kungam būtu paticis.
Freds tagad stāvēja blakus Kitijai. Klau, viņa balss bija aizdomīgi nedroša. Kāpēc viņa balss ir mainījusies?
Galva pārstāja šūpoties un noliecās uz vienu pusi. Jā, tas ir labs jautājums, tā sacīja. Nez vai kāds varēs uz to atbildēt. Kitija pakāpās atpakaļ. Fredam bija taisnība. Tā vairs nebija Stenlija balss ja jebkad bija bijusi.
- Nemēģini bēgt, mazulīt, galva nikni sašūpojās. Tas radīs tikai sajukumu. Paskatīsimies uz jums! No sarkofāga pacēlās skeleta roka, kas rēgojās no melnas, izdilušas piedurknes. Roka noņēma cepuri no sejas un ļoti uzmanīgi uzlika to galvā ar nagu uz sānu. Nu jau ir labāk. Tagad mēs varam cits citu labāk apskatīt.
Zem cepures parādījās seja, kas nepiederēja Stenlijam un kas zalgoja zeltā. Un ap to viļņojās balti mati.
Anna ievaidējās un metās uz kāpņu pusi. Galva izdvesa pārsteiguma saucienu. Sasodītā meitene! Mēs taču vēl neesam iepazīstināti! Negaidīti kaulainā roka paķēra kaut ko no sarkofāga un meta pakaļ bēgošajai sievietei. Kristāla bumba ar skaļu krakšķi piezemējās pie kāpnēm, ripojot .tieši Annai ceļā. Viņa iekliedzās un pakrita.
Visi klātesošie bija vērojuši bumbas lidojumu. Visi redzēja to nokrītam. Un tagad viņi pagriezās pret sarkofāgu, kur kāds cēlās augšā, stīvi un dīvaini, kauliem krakšķot. Beidzot tas nostājās taisni, tumsas ieskauts, nopurināja putekļus no drēbēm un purpināja kā veca sieva. Paskatieties, kas par sajukumu! G kungs būtu satriekts. Un kādus postījumus tārpi nodarījuši viņa apakšveļai! Caurumi visās malās.
Radījums strauji noliecās un pastiepa roku, ar garajiem, kaulainajiem pirkstiem paķerot lākturi, kas bija nokritis uz grīdas. Tad pacēla to augstu gaisā kā sargs un gaismā apskatīja katru pārbiedēto seju. Kakla skriemeļi krakšķēja, dīvainajai būtnei grozot galvu, un zelta maska mirdzēja balto matu ielokā.
- Tātad, balss aiz maskas atkal bija mainījusies. Pirmā zilbe vārdos skanēja augstā, izteiktā maza bērna balsī, tad tā kļuva zemāka vispirms kā sievietes, tad kā vīrieša un beidzot kā zvēra rēciens. Vai nu runātājs nevarēja izlemt, kādā balsī labāk runāt, vai arī viņam patika šādi svārstīties. Te nu jūs esat. Piecas vientuļas dvēseles dziļi pazemē, kur nav nekāda glābiņa. Kā jūs, lūdzams, godāt?