Netenjela pēdējā stratēģija, uz kuru viņš lika lielas cerības, bija divi folioti, kam bija uzdots pārvērsties par bāreņiem bezpajumtniekiem un klaiņot pa Londonu. Netenjelam bija aizdomas, ka Pretošanās kustība ir balstīta uz ielu bērnu bandām, un viņš lēsa, ka agri vai vēlu viņi atkal mēģinās savervēt jaunus biedrus. Bet līdz šim viņi nebija uzķērušies.
Biroja telpas torīt bija smacīgas un iemidzinošas. Netenjels pat atļāvās novilkt mēteli un uzlocīt izsmalcinātā krekla piedurknes. Apspiežot žāvas, viņš ķērās pie papīru kaudzes, kur atradās ziņojumi par Pretošanās kustības pēdējo izlēcienu uzbrukumu kādam veikalam Vaitholā. Saullēktā caur jumta logu tika iemests spridzeklis, visticamāk, eksplozīva lode, kas smagi savainoja veikala vadītāju. Veikals piegādāja burvjiem tabaku un kvēpināmo vīraku; iespējams, tieši pēdējā dēļ tas bija izraudzīts par uzbrukuma mērķi.
Notikumam nebija aculiecinieku, un ari Izlūklodes atradās kaut kur citur. Netenjels pie sevis nolamājās. Bezcerīgi. Nekādu pavedienu. Viņš nolika šos dokumentus malā un pievērsās nākamajam ziņojumam, kurā bija teikts, ka pilsētā uz namu sienām atkal parādījušies rupji izteicieni par premjerministru. Jaunais burvis nopūtās un parakstīja rīkojumu, kurā uzdeva veikt tūlītējus tīrīšanas darbus, ļoti labi apzinoties, ka grafīti atkal parādīsies ātrāk, nekā sētnieki spēs tos nomazgāt.
Beidzot pienāca pusdienlaiks. Netenjels devās uz nelielām svinībām Bizantijas vēstniecības dārzā tās bija sarīkotas par godu Dibinātāja dienai. Viņš klīda starp viesiem, juzdamies stipri izklaidīgs. Prātā bija tikai Pretošanās kustība.
Piepildījis kausu ar stipru augļu punšu no sudraba trauka, kas atradās vienā dārza stūrī, viņš netālu pamanīja stāvam jaunieti. Kādu brīdi viņu vērojis, Netenjels eleganti (vismaz viņš pats tā cerēja) palocījās. Vai drīkstu apsveikt ar panākumiem, Ferēras jaunkundz?
Džeina Ferēra nomurmināja pateicības vārdus. Tā bija pavisam maza čehu spiegu vienība. Mums šķiet, ka viņi bija ieradušies Anglijā ar zvejnieka laivu. Neveikli amatieri, kurus nebija grūti pazīt. Daži uzticami vietējie sacēla trauksmi.
Netenjels pasmaidīja. Jūs esat pārāk kautrīga. Es dzirdēju, ka spiegi vazāja policiju aiz deguna apkārt visai Anglijai, pa ceļam nogalinot arī vairākus burvjus.
- Jā, bija pāris mazu negadījumu.
- Neskatoties ne uz ko, tā ir nozīmīga uzvara. Netenjels iedzēra malciņu punša, priecādamies par komplimenta divdomīgo dabu. Ferēras jaunkundzes meistars bija policijas priekšnieks Henrijs Divāls, Džesikas Vaitvelas galvenais sāncensis. Tiklīdz notika kaut kas tamlīdzīgs, viņa ar Netenjelu bieži uzsāka šādu sarunu, kurā bārstīja ar divdomīgiem dzēlieniem pilnus komplimentus, pārbaudot viens otra raksturu.
- Un kā ar jums, Džon Mandrāk? Džeina saldi vaicāja. Vai tiesa, ka jums uzticēts atmaskot šo kaitinošo Pretošanās kustību? Tas ir tik nozīmīgs darbs!
- Es tikai apkopoju informāciju, ko man sniedz ziņotāji. Nekas īpaši aizraujošs.
Džeina Ferēra pastiepās pēc kausa un mazliet pasmēla punšu.
- Iespējams. Tomēr nozīmīgi tik nepieredzējušam burvim kā jūs. Jūs strādājat patiešām labi. Vēl vienu glāzīti?
- Paldies, nē. Netenjels juta, ka vaigos sakāpj sārtums. Protams, tā bija taisnība viņš bija jauns un nepieredzējis, un visi viņu vēroja, gaidīdami, kad premjerministra mīlulis Džons Mandrāks kļūdīsies. Viņš ar pūlēm apslāpēja naidīgu skatienu.
- Es ticu, ka vēlākais pēc pusgada Pretošanās kustība būs atmaskota un sakauta, jaunais burvis noskaldīja.
Džeina Ferēra ielēja punšu glāzē un pacēla to kā tostu, bet viņas acīs mirdzēja uzjautrinājums. Jūs mani patīkami pārsteidzat, viņa teica. Pretošanās kustība bez jebkādiem panākumiem tiek medīta jau trīs gadus, bet jūs apņematies sakaut viņus sešu mēnešu laikā! Bet, ziniet ko es ticu, ka jūs to spējat paveikt, Džon. Jūs jau esat gluži liels vīrs.
Netenjels atkal nosarka. Viņš mēģināja savaldīt emocijas. Džeina Ferēra bija divus vai trīs gadus vecāka par viņu un tikpat gara nu, iespējams, nedaudz garāka -, ar gariem, tumšbrūniem matiem. Viņas acis bija mulsinoši zaļas un skatiens ass. Jaunais burvis Džeinai blakus jutās neveikls un muļķīgs, lai gan bija ielicis nevainojamā uzvalka krūšu kabatā sarkanu moderna burzīta auduma kabatlakatiņu. Pēkšņi Netenjels sāka atspēkot viņas teikto, lai gan labāk būtu bijis paklusēt.
- Mēs zinām, ka Pretošanās kustībā ir daudz jauniešu, viņš stāstīja. Šo faktu apstiprina vairāki viņu upuri, un tie pāris kustības dalībnieki, kurus izdevies novākt, nebija vecāki par mums. Viņš viegli uzsvēra pēdējo vārdu teikumā. Tātad risinājums ir skaidrs. Mēs iesūtām aģentus, kas iefiltrējas šajā slepenajā organizācijā. Un, tiklīdz viņi ir ieguvuši nodevēju uzticību un tikuši klāt kustības vadītājam… nu, tad mēs strauji rīkojamies.
Vēl viens smaids. Vai esat pārliecināts, ka tas būs tik vienkārši?
Netenjels noskurinājās. Es pats pirms pāris gadiem gandrīz tiku klāt viņu vadītājam. Tas ir izdarāms.
- Vai patiešām ? Džeina ieinteresēta iepleta acis. Pastāstiet par to tuvāk!
Bet Netenjels jau bija atguvis paškontroli. Drošs, noslēpumains, slepens. Jo mazāk informācijas izpaudīs, jo labāk. Viņš pameta skatienu uz dārza otru galu.
- Redzu, ka ieradusies Vaitvelas jaunkundze, zēns sacīja. Man kā uzticamam māceklim jādodas viņu sagaidīt. Vai jūs mani atvainosiet, Ferēras jaunkundz?
Netenjels aizgāja no ballītes diezgan ātri un saniknots atgriezās darbā. Viņš pašapzinīgi aizsoļoja uz Izsaukšanas istabu un noskaitīja buramvārdus. Parādījās divi folioti, joprojām bāreņu izskatā. Abi izskatījās neapmierināti un nošņurkuši.
- Nu? jaunais burvis uzšņāca.
- Ne pārāk labi, saimniek, gaišmatainais bārenis nošņaukājās. Ielu bērni mums nepievērš nekādu uzmanību.
- Ja paveicas, otrs izmeta. Tie, kas pievērš uzmanību, met mums ar dažādiem priekšmetiem.
- Ko? Netenjels dusmās auroja.
-Ak, ar bundžām, pudelēm, akmeņiem un tamlīdzīgi…
- Nē, taču, es nerunāju par to! Kas noticis ar tiem cilvēkiem? Tos ielu bērnus vajadzētu iekalt ķēdēs! Kas viņiem nepatīk? Jūs abi esat piemīlīgi, izbadējušies un nožēlojami viņiem vajadzētu ņemt jūs savā paspārnē.
Mīlīgie bāreņi pašūpoja galvas. Nekā. Viņi pret mums izturas ar tādu pretīgumu, it kā spētu saredzēt, kas mēs patiesībā esam.
- Tas nav iespējams. Viņiem taču nav lēcu, vai ne? Jūs acīmredzot kaut ko darāt nepareizi. Vai jūs sevi kaut kā nenododat? Nelidojat, nerādāties sabiedrībā ar ragiem uz galvas vai kaut kā tamlīdzīgi?
- Nē, kungs. Lai gan Kloviss reiz aizmirsa noslēpt asti…
- Sūdzambībele! Nē, ser, viņš melo!
Netenjels nikni papurināja galvu. Tas mani neinteresē, vai saprotat? Neinteresē! Bet, ja jūs drīz vien negūsiet panākumus, saņemsiet sodu! Mēģiniet pārvērsties par cita vecuma bērniem, nestaigājiet visu laiku kopā, piešķiriet savam izskatam nelielus defektus, lai pārjums iežēlotos, tikai ne lipīgu slimību veidā! Un tagad pazūdiet no manām acīm!
Netenjels atgriezās pie sava galda un iegrima domās. Bija skaidrs, ka foliotiem diez vai izdosies šo uzdevumu veikt. Tie bija zemas pakāpes dēmoni iespējams, tieši tāpēc nespēja pilnībā iedzīvināt cilvēka raksturu. Doma, ka ielu bērni spētu redzēt cauri viņu ārējam tēlam, bija absurda, un Netenjels izmeta to no prāta.
Bet, ja foliotiem nekas neizdosies, ko tālāk? Katru nedēļu notika jauni Pretošanās kustības uzbrukumi. Tika aplaupītas burvju mājas, uzlauztas automašīnas, notika iebrukumi veikalos un birojos. Tos visus vienoja viens stils tie bija oportūnistiski noziegumi, ko paveikušas mazas nodevēju vienības, kurām sazin kā izdevies palikt ārpus Izlūkložu un patruļas dēmonu redzesloka. Tiktāl labi, bet tie nebija nekādi dižie panākumi.