No apakšstāva atskanēja balss. Juhū! Vai tur kāds ir? Kaut kur skribinās mazās pelītes… Cik pelīšu? Viena, divas… Ak vai, un viena no tām kliba!
Kitijas seju klāja zirnekļa tīkli. Spalvaskāta kunga elpa tagad bija gārdzoša.
- Vai jūs nenokāptu pie manis lejā? balss vaicāja. Es jūtos tik vientuļš. Neviens no jūsu draugiem vairs nevēlas ar mani sarunāties.
Meitene juta Spalvaskāta kunga elpu sev pakausī. Man… man jāatpūšas.
- Nē. Mums jāiet tālāk.
- Es nevaru.
- Ja jūs nekāpsiet lejā, tad man būs jākāpj augšā! Nočīkstēja metāla režģis.
- Saņemieties!
Vēl viens solis. Vēl viens. Kitija nespēja atcerēties, cik te bija pakāpienu, un skaits jau sen bija sajucis. Viņi bija jau gandrīz augšā. Bet Spalvaskāta kungs vilkās arvien lēnāk, viņš turējās pie Kitijas kā nevarīgs bērns.
- Vēl tikai pāris soļu! viņa čukstēja.
Bet tagad vecais vīrs bija pilnībā apstājies. Viņš bija nokritis uz kāpnēm, smagi elsojot. Meitene velti raustīja viņu aiz rokas, veltīgi runāja ar viņu.
- Piedod, Kitij…
Viņa padevās. Atspiedās pret akmens sienu, izvilka nazi un gaidīja.
Drēbju švīkstoņa un troksnis. Kitija pacēla nazi.
Klusums.
Un tad ar pēkšņu rāvienu un kliedzienu Spalvaskāta kungs tika rauts lejup, tumsā. Vienu mirkli viņš atradās tepat, nākamajā jau pazudis skatienam. Vecais vīrs tika vilkts lejup pa kāpnēm, smagi atsitoties pret pakāpieniem bum, bum, bum.
Kitija stāvēja kā sasalusi, bet tad atjēdzās, metās augšup pa kāpnēm, cauri zirnekļu tīklu pinumiem, sitoties pret sienām un klūpot uz nevienādajiem pakāpieniem, un beidzot saskatot pelēko gaismu sev priekšā, kas plūda no joma, kur ielu laternas spīdēja logos un burvju statujas vienaldzīgi noskatījās viņu nelaimē.
Viņa metās prom pa vidus aili, tik tikko izvairīdamās no pāris pjedestāliem un saskriedamās ar koka krēsliem tie sagāzās, un troksnis atbalsojās visā baznīcā. Viņa paskrēja garām vienai kolonnai, tad otrai un, būdama jau krietnā attālumā no atvērtajām kapenēm, izplūda asarās.
Tikai tad meitene iedomājās, ka vajadzēja aizslēgt kapeņu durvis.
- Kitij? atskanēja klusa balss. Kitijas sirds salēcās. Viņa kāpās atpakaļ, nazi rokā izstiepusi.
- Kitij, tā esmu es, tumsu pāršķēla kabatas lukturīša gaisma. Tā bija Anna bāla, izbiedētu skatienu acīs. Viņa slēpās aiz koka katedras.
- Mums jātiek ārā, Kitija teica, balsij ķeroties. Kurā virzienā ir durvis?
- Kur ir Freds? Un Spalvaskāta kungs?
- Kur ir durvis, Anna? Vai tu atceries?
- Nē. Man liekas, ka tajā… varbūt. Te ir tik tumšs. Bet…
- Nāc! Un izslēdz kabatas lukturīti.
Viņa metās skriet, Annai klumzājot aiz muguras. Kitija skrēja nedomādama, nesaprazdama, kādā virzienā dodas. Pazemē valdošā tumsa bija apstulbinājusi viņu, laupījusi virziena izjūtu. Bet tagad, lai arī tumsa bija tikpat bieza, te vismaz juta svaigu gaisu, kas palīdzēja sakārtot domas un orientēties. Virs viņām spīdēja logu rinda viņas bija nonākušas baznīcas galvenajā jomā, turpat pretī atradās klostera durvis. Kitija pagaidīja Annu.
- Durvis ir tepat. Ej uzmanīgi.
-Kur ir…?
- Nejautā. Kitija pagāja uz priekšu. Kur ir Niks?
- Prom. Es neredzēju…
Kitija nolamājās. Tas nekas.
- Kitij es pazaudēju somu…
- Tam tagad vairs nav nozīmes, vai ne? Mēs esam zaudējuši visu. To pateikusi, meitene saprata, ka joprojām tur rokā burvja zizli. Tas viņu pārsteidza bēgšanas laikā viņa par to nebija pat iedomājusies. Soma ar apmetni un citiem dārgumiem bija palikusi kaut kur uz kāpnēm.
- Kas tas?
Viņas apstājās joma vidū.
- Es nedzirdēju.
- Tur kaut kas kustējās. Vai tu…?
- Nē, tā nebiju es. Ejam!
Vēl pāris soļu. Priekšā parādījās kolonna. Kitija pagriezās pret Annu. Ej garām kolonnai, ieslēdz kabatas lukturīti un mēģini atrast durvis. Es nezinu, cik tālu esam tikušas.
- Labi. Tobrīd švīkstoņa atskanēja viņām tieši aiz muguras. Abas iespiedzās un metās pretējos virzienos. Kitija atsitās pret kolonnu, zaudēja līdzsvaru un krita. Nazis izslīdēja no tvēriena. Meitene pielēca kājās, cik ātri vien varēja, un pagriezās.
Tumsā kaut kas kustējās. Kabatas lukturītis gulēja uz grīdas, metot niecīgu gaismas stariņu. Annu nekur neredzēja.
Kitija paslēpās aiz kolonnas.
Klostera durvis bija pavisam tuvu, par to viņa bija pārliecināta, bet nevarēja pateikt, kur. Joprojām turēdama rokā zizli, viņa metās uz priekšu, rokas izstiepusi, taustoties uz dienvidu sienas pusi.
Meitenei par pārsteigumu un atvieglojumu, viņa tiešām sataustīja koka durvis un sajuta sejā vēso nakts gaisu. Durvis bija pavērtas. Kitija izmisīgi grūda tās vaļā, un tās ar čīkstoņu atvērās.
Tobrīd viņa kaut kur baznīcā sadzirdēja tik pazīstamo skaņu. Spieķa klaudzoņu.
Kitija neuzdrošinājās elpot. Viņa palika kā sastingusi, vienu kāju jau ārā no abatijas.
Spieķa klaudzoņa. Un dziestošs čuksts. Kitij… palīdzi man…
Tas nevarēja būt. Vienkārši nevarēja būt! Meitene spēra vēl vienu soli ārā no abatijas, tad apstājās.
Kitij… lūdzu… balss bija klusa, soļi grīļīgi.
Kitija aizvēra acis, dziļi ievilka elpu un ieslīdēja atpakaļ klosterī.
Pa baznīcas jomu kāds šļūca, pret grīdu klaudzēja spieķis. Bija pārāk tumšs, lai saskatītu nācēju. Likās, ka viņš bija nomaldījies un apmulsis, klepoja un sauca viņas vārdu. Kitija vēroja nācēju, paslēpjoties aiz kolonnas, tiklīdz tas pagriezās pret viņu. Tas bija īstās miesas būves un garuma, kustējās tieši kā Spalvaskāta kungs. Arī balss izklausījās pazīstama, tomēr Kitija vēl svārstījās. Tas radījums mēģina viņu piemānīt, tā tas bija! Tomēr meitene nespēja pagriezties un bēgt, jo tā viņa nekad neuzzinātu, vai nav pametusi Spalvaskāta kungu baznīcā vienu pašu un bezpalīdzīgu.
Viņai bija vajadzīgs lukturītis.
Šaurā gaismas strēle joprojām apgaismoja kolonnu, Annas kabatas lukturītis gulēja, kur nokritis. Kitija pagaidīja, līdz nācējs bija pagājis nedaudz tālāk, ļoti lēni aizzagās līdz lukturītim un pacēla to. Meitene to izslēdza un atgriezās kolonnas ēnā.
Šķiet, ka nācējs bija sajutis kustību. Tas pagriezās. Vai., tur kāds ir?
Paslēpusies aiz kolonnas, Kitija neteica ne vārda.
- Lūdzu… tas mani drīz atradīs. Atkal atskanēja spieķa klaudzieni. Tie tuvojās.
Kitija iekoda lūpā. Viņai vajadzētu mesties uz priekšu, uzspīdināt gaismu un bēgt. Bet bailes bija viņu paralizējušas, meitene nespēja pakustēties.
Te pēkšņi spieķa klaudzēšana apklusa, tas nokrita zemē, un aiz tā nogāzās arī cilvēka ķermenis.
Kitija bija pieņēmusi lēmumu. Turēdama lukturīti zobos, viņa no kabatas izvilka vecmāmiņas Hairnēkas sudraba piekariņu. Tad viņa atkal paņēma kabatas lukturīti rokā un iznāca no kolonnas aizsega. Ieslēdza gaismu.
Viņai blakus, atspiedies pret kolonnu, stāvēja skelets, roku sānos iespiedis. Pārsteigums! tas iesaucās un lēca meitenei virsū.
Kitija iekliedzās un krita, nometot zemē kabatas lukturīti un izstiepjot pret uzbrucēju sudraba piekariņu. Gaiss nošalca, nokrakšķēja skeleta kauli, un atskanēja sāpju kauciens. Tas nu gan nav godīgi! Briesmonis atkāpās. Pirmo reizi Kitija pamanīja tā acis divus sarkanus, dusmās zvērojošus plankumus.