Tas, ka burvis bija tik jauns, lika Kitijai justies drošāk. Ko jūs vēlaties, Mandrāka kungs? viņa pieklājīgi vaicāja.
Burvis pastiepās pēc tējas krūzītes, iedzēra mazu malciņu un pēc tam akurāti nolika krūzīti un apakštasīti uz krēsla paroceņa. Kitija un viņas vecāki klusēdami vēroja. Ļoti jauki, Džonsas jaunkundz, viņš beidzot teica. Cik patīkama uzvedība. Paldies par viesmīlību! Šie laipnie vārdi izsauca tikai Kitijas mātes šņukstu.
Kitija nelūkojās uz māti. Viņas acis bija piekaltas burvim. Ko jūs vēlaties?
Šoreiz viņš atbildēja: Pirmām kārtām, paziņot jums, ka no šī brīža esat apcietināta.
- Un kādas ir apsūdzības? Kitija vaicāja, balsij trīcot.
- Nu, palūkosimies, zēns teica un uzskaitīja, pa vienam atliecot pirkstus. Terorisms, piederība nelegālam grupējumam, nodevība pret Devro kungu, valdību un impēriju, vandālisms, īpašuma postīšana, slepkavības mēģinājums, zādzība, svētvietu apgānīšana… Es varētu turpināt, bet nevēlos satraukt jūsu māti. Skumji, ka diviem valstij tik uzticamiem pilsoņiem ir tāda meita kā jūs.
- Es nesaprotu, Kitija mierīgi teica. Šīs ir nopietnas apsūdzības. Kādi ir pierādījumi?
- Jūs esat redzēta tā sauktās Pretošanās kustības dalībnieku sabiedrībā.
- Redzēta? Ko tad tas nozīmē? Kas mani ir redzējis?
- Ketlīn, muļķa meitene, izstāsti taču viņam patiesību! tēvs izsaucās.
- Paklusē, tēt.
- Šie paši noziedznieki no Pretošanās kustības šonakt tika atrasti miruši Vestminsteras abatijā, kur viņi bija veikuši laupīšanu. Viens no viņiem bija Spalvaskāta kungs, pie kura jūs strādājāt, burvis turpināja.
- Man jau allaž likās, ka viņš ir slikts cilvēks, Kitijas māte nočukstēja.
Kitija ievilka elpu. Man ir ļoti skumji to dzirdēt, bet es nudien nevaru atbildēt par to, ko mans darba devējs dara savā brīvajā laikā. Pacentieties izvirzīt nopietnākus pierādījumus, Mandrāka kungs.
- Tātad jūs noliedzat, ka darbojāties nevalstiskā grupējumā kopā ar Spalvaskāta kungu?
- Protams.
- Un kā ar pārējiem nodevējiem, viņa biedriem? Diviem jaunekļiem Fredu un Stenliju?
- Pie Spalvaskāta kunga strādāja daudz cilvēku. Es viņus pazinu, bet ne sevišķi tuvu. Vai tas ir viss, Mandrāka kungs? Es neticu, ka jums vispār ir kādi pierādījumi.
- Nu, ja mēs esam nonākuši tik tālu… burvis atlaidās krēslā un pasmīnēja. Varētu jautāt, kāpēc jūsu drēbes ir tik netīras. Ja paskatās īstajā gaismā, izskatās pēc netīrumiem no kapenēm. Varētu vaicāt, kāpēc jūs šorīt nebijāt darbā, kaut gan jums bija jāatver veikals. Varētu runāt arī par kādu sen aizmirstu prāvu Ketlīna Džonsa pret Jūliju Tallovu. Jums ir iepriekšēja sodāmība, Džonsas jaunkundz. Jūs esat sodīta ar ievērojamu naudas summu par uzbrukumu burvim. Un ir liecinieks, kas redzējis jūs saņemam zagtus priekšmetus kopā ar nelabu galu ņēmušajiem Fredu un Stenliju. Liecinieks, kam jūs uzbrukāt un atstājāt drošai nāvei.
- Un kas ir šis nenovērtējamais liecinieks? Kitija nošņācās. Lai arī kas viņš būtu, šis cilvēks melo.
- Ak nē, viņš ir ļoti uzticams, burvis iesmējās un atglauda matus no sejas. Atceraties? "
Kitija neko nesaprotošām acīm raudzījās burvī. Ko tad?
Jaunais burvis sarauca pieri. Mani, protams.
- Jūs? Vai mēs esam jau agrāk tikušies?
- Neatceraties? Tas bija pirms vairākiem gadiem. Jāatzīst, toreiz es izskatījos citādi.
- Ne tik muļķīgi? Kitija dzirdēja māti novaidamies. Tas viņu uztrauca tikpat maz, it kā būtu kāda svešinieka vaids.
- Neizturieties nekaunīgi, meitenīt! Burvis sakrustoja kājas tas nenācās viegli, ņemot vērā, ka viņa bikses bija ļoti šauras un pasmīnēja. Kaut gan kāpēc ne? Runājiet vien savus muļķīgos komentārus. Tie nemainīs jūsu likteni.
Tagad, kad bija pienākušas beigas, Kitija juta, ka viņai nav baiļu, pārņēma tikai visaptverošas dusmas pret iedomīgo jauno burvi. Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm un ieskatījās viņam sejā. Turpini vien! Apgaismo mani!
Zēns noklepojās. Varbūt jūs tomēr atcerēsieties? Pirms trim gadiem Ziemeļlondonā… kādā aukstā decembra naktī… nē? zēns nopūtās. Atgadījums šaurā ieliņā?
Kitija paraustīja plecus. Es esmu daudzkārt uzturējusies šaurās ieliņās. Lai jūs atcerētos, jums būtu jābūt neaizmirstamai sejai.
- Bet, redziet, es nekad neaizmiršu jūsu seju. Tagad meitene varēja saskatīt dusmas burvja sejā. Viņš noliecās uz priekšu un ar elkoni nogāza zemē krūzīti, izliedams tēju uz paklāja. Zēns vainīgi palūkojās uz Kitijas vecākiem. Ak, es atvainojos…
Kitijas māte jau bija klāt, slaucīdama paklāju ar salveti. Neuztraucieties, Mandrāka kungs! Lūdzu, neuztraucieties!
- Redziet, Džonsas jaunkundz, burvis turpināja, paceļot no grīdas tējas krūzīti, lai Kitijas māte varētu kārtīgi saslaucīt paklāju, es jūs neaizmiršu, lai gan redzēju tikai īsu brīdi. Tāpat arī jūsu draugus Fredu un Stenliju, kas mani aplaupīja un gribēja nogalināt.
- Aplaupīja? Kitija sarauca pieri. Ko viņi paņēma?
- Vērtīgu Novērošanas disku.
- Ak tā… Šis notikums Kitijai pēkšņi atausa atmiņā. Jūs esat tas puika? Mazais spiegs! Tagad es atceros jūs un to disku. Tas bija galīgi nevērtīgs.
- Es pats to pagatavoju!
- Mēs pat nevarējām to iedarbināt.
Mandrāka kungs ļoti centās savaldīties, lai gan viņa balss trīcēja. Beidzot jūs esat pārstājusi noliegt apsūdzības.
- Ak jā, Kitija teica, juzdamās krietni brīvāk nekā daudzu pēdējo mēnešu laikā. Jā, tās visas ir patiesas. Viss, ko jūs teicāt, un vēl vairāk. Man tikai žēl, ka tagad tas viss ir beidzies. Pagaidiet es tomēr noliedzu vienu lietu. Jūs teicāt, ka es atstāju jūs nomirt uz ielas. Tā nav tiesa. Freds būtu pārgriezis jums rīkli, bet es jūs pasaudzēju. Dievs vien zina, kāpēc, jūs mazais, riebīgais čūskulēn. Man vajadzēja ļaut Fredam rīkoties. Es būtu izdarījusi pasaulei lielu pakalpojumu.
- Viņa tā negribēja teikt! Tēvs bija pielēcis kājās un nostājies starp viņiem, it kā ar ķermeni gribētu aizsargāt burvi no meitas vārdiem.
- Gribēja gan, gribēja! Zēns smaidīja, bet viņam acīs liesmoja niknums. Ļaujiet viņai pateikt visu.
Kitija bija ievilkusi elpu un turpināja: Es ienīstu jūs un visus pārējos burvjus! Jūs nemaz nerūpējaties par mums! Mēs jums noderam, tikai lai sagādātu ēdienu, tīrītu mājas un šūtu drēbes! Mēs vergojam jūsu fabrikās un darbnīcās, kamēr jūs ar saviem dēmoniem dzīvojat pārpilnībā! Ja mēs pagadāmies jums ceļā, mēs tikai ciešam. Kā Džeikobs. Jūs esat cietsirdīgi, ļauni un uzpūtīgi!
- Uzpūtīgi? Zēns sakārtoja sarkano lakatiņu žaketes kabatā. Jūs nu gan esat histēriska! Mēs vienkārši izturamies un ģērbjamies atbilstoši savam stāvoklim. Mēs esam sabiedrības nozīmīgākā daļa.
- Bet jums pašiem nekas nav nozīmīgs… Liecies mierā, mammu! Kitija bija dusmās pielēkusi kājās, un māte bija satvērusi meiteni ap pleciem, mēģinot atkal apsēdināt. Kitija viņu atgrūda. Un ja jūs vēlētos padomu labam stilam, tad šīs bikses ir pārāk ciešas.
- Vai tiešām? Arī zēns piecēlās kājās, mētelim noplīvojot. Esmu dzirdējis pietiekami. Varēsiet pārdomāt savu nostāju brīvajos brīžos Londonas Tauerā.
- Nē! Kitijas māte noslīga uz grīdas. Lūdzu, Mandrāka kungs…
Tēvs stāvēja kā nelaimes čupiņa. Vai mēs neko nevaram līdzēt?
Burvis pašūpoja galvu. Baidos, ka jūsu meita ir izvēlējusies savu ceļu. Tā kā esat tik uzticami valstij, man vēl jo vairāk žēl jūs.