Tad Busī izvadīja Remī no pilsētas, parādīja ceļu un teica:
— Ļauj Rolandam iet. Ceļa galā tu atradīsi mežu, mežā — parku, ap parku — mūra valni, pie vaļņa, kur Rolands apstāsies, pārsvied ziedus otrā pusē. Uz papīra rakstīts: «Tas, ko gaida, neieradīsies, jo tas, ko negaida, ir feradies un ir vēl draudīgāks kā agrāk, jo viņš vēl joprojām mii. Ar lūpām un sirdi paņemiet visu, kas uz šā papīra nav saredzams.»
Remi pievilka Rolanda pavadu. Saprātīgais dzīvnieks aulekšos traucās uz Meridoru un apstājās tikai pie kāda pussagruvušā vaļņa, kas ar efeju stīgām likās piestiprināts pie ozolu zariem.
Remī izslējās sedlos, atvēzējās un pārsvieda rozes pāri mūrim. Otrā pusē atskanēja kluss kliedziens, kas norādīja, ka sūtnis bija savu uzdevumu izpildījis. Remī pagrieza Rolandu atpakaļ, un pēc četrdesmit minūtēm zirgs jau atradās pie siles.
XVII
Rolands
Busī izdevās hercogu tik teicami nodarbināt ar gatavošanos varbūtējā uzbrukuma atvairīšanai, ka viņš divas dienas ne vārda nebilda, ka vajadzētu doties uz Meridoru vai baronu aicināt uz Ažēru.
Protams, ka Busī joprojām atrada izdevību uzlēkt Rolandam mugurā un četrdesmit minūtēs sasniegt pazīstamo valni, pār kuru lēkšana veicās aizvien vieglāk, jo ik reizi novēlās daži akmeņi, tā kā mūris pamazām sagruva.
Rolandam ceļš vairs nebija rādāms. Busī tik vajadzēja pievilkt pavadu un aizvērt acis.
Pēc dažām dienām Ažērā ieradās trīs hercoga drošsirdīgākie piekritēji — Ribeirāks, Atrāžs un Livaro. Princis tagad jutās daudz drošāk.
Viņš sāka krāšņu dzīvi, ar ko pulcēja ap sevi arvien lielākus muižnieku barus, kas arvien traucās uz tiem galmiem, kur kūsā līksme un uzdzīve. Arī pilsoņi, redzot galma krāšņumu, ar lielāku labpatiku maksāja smagās nodevas, jo viņi nezināja, ka hercogs bija lielākais parādnieks un ka ar spožajiem rokturiem rotātās tīnes bija tukšas.
Princis dzīvoja brīnišķīgu dzīvi. Anžū bija bagāta zeme.
Visus ceļus pildīja jātnieki, kas steidzās uz Ažēru, lai princim piedāvātu savu padevību un pakalpojumus. Princis rīkoja visdažādākos izlūkgājienus pēc jauniem ienākumu avotiem, un Busī gādāja, ka tie neskartu muižu, kurā dzīvoja Diāna. Šo dārgumu viņš paturēja viens vienīgais.
Kādudien pie Ažēras vārtiem ieradās grāfs Monsoro.
Pulkstenis varēja būt divi pēcpusdienā. Grāfs Monsoro tajā dienā bija nojājis sešpadsmit jūdzes. Viņa pieši bija asiņaini, bet zirgs — pusdzīvs.
Tie laiki bija garām, kad svešiniekiem pilsētas vārti sagādāja visādas grūtības. Ažērā tagad viss ritēja tik lepni, tik diženi, ka varēja ierasties vesels šveiciešu bataljons, un kaut šo bataljonu būtu vadījis pats Krijons.
Grāfs Monsoro piejāja pie vārtiem un tikai pateica:
— Uz Anžū hercoga pili.
Viņš piejāja pie pils un uzsauca:
— Hercogu!
— Monsieur ir izjājis, — sargkareivis atbildēja.
— Pie velna! — Monsoro iesaucās. — Man steidzami jārunā ar hercogu. Ko man darīt?
Šai mirklī pienāca Remī, kas grāfam stādījās priekšā kā hercoga jaunais galma pārzinis.
— Monsieur, — Remī sacīja, — ienāciet pilī un atpūtieties. Monsieur tikko izjāja un pirms astoņiem vakarā neatgriezīsies.
— Pirms astoņiem vakarā neatgriezīsies?! — iesaucās Monsoro, noglāstīdams savu smailo bārdu. — Tas ir pārāk ilgi. Es ierados ar svarīgām ziņām, kas viņa augstībai tūlīt ir jāpasaka. Vai jūs nevarat man dot kādu zirgu un pavadoni?
— Zirgu? Kaut desmit, monsieur, — atbildēja galma pārzinis. — Ar pavadoni gan būs grūtāk, jo monsieur neteica, kurp aizjāj, un arī jautādams jūs neko neuzzināsit. Arī cs nedrīkstu būt pārāk pļāpīgs. Tā ir viņa augstības stingra pavēle.
— Tātad es šeit neesmu drošībā? — jautāja galma medību pārzinis.
— Monsieur, drošībā var justies tikai ar tādiem bruņiniekiem, kādi ir Busī, Livaro, Ribeirāks, Atrāžs, mūsu neuzveicamo princi, monsieur Fransuā, nemaz neskaitot. Jūs domājat…
— Jā, es domāju, ka bez viņiem ir nedroši.
— Tā jau ir, monsieur.
— Tātad es paņemšu no staļļa jaunu zirgu un mēģināšu sameklēt hercogu.
— Ejiet stalī un izvēlieties!
— Labi.
Monsoro aizgāja. Viņš pārlaida pazinēja skatienu zirgu nodaļām un tad teica:
— Es ņemšu šo sarkanbrūno. Lieciet apsedlot.
— VaiRolandu?
— Vai viņu sauc par Rolandu?
— Jā, tas ir viņa augstības mīļākais zirgs. Princis ar viņu izjāj ik dienas. Viņam to uzdāvināja monsieur Busī, un jūs to droši vien neatrastu stallī, ja viņa augstība neizmēģinātu jaunu zirgu, ko viņš saņēma no Tūras.
Dažās sekundēs Roiands bija apsedlots. Grāfs Monsoro viegli uzlēca sedlos un vēlreiz apjautājās, kādā virzienā princis aizjājis.
— Viņš izjāja pa tiem vārtiem, — galma pārzinis norādīja virzienu.
— Tiešām, — sacīja galma medību pārzinis, atlaizdams pavadu un redzēdams, ka zirgs pats dodas pa norādīto ceļu, — tiešām jādomā, ka Rolands seko pa hercoga pēdām.
— Nerūpējieties, — galma pārzinis teica. — Es dzirdēju, ka monsieur Busī apgalvo: tas esot saprātīgākais dzīvnieks pasaulē. Tiklīdz viņš saož savus biedrus, viņš dodas turp.
Zirgs tiešām turpināja ceļu neviena nevadīts un nedevās pa ielu uz kreiso pusi, bet nogriezās pa labi uz kāda sānceļa.
Soļodams zirgs kratīja galvu, it kā gribēdams atbrīvoties no iemauktiem un jātniekam aizrādīt, ka nekas viņu nevar ietekmēt. Tuvojoties pilsētas vārtiem, viņa gaita kļuva arvien straujāka.