— Tiešām, viņi nav pārspīlējuši, — sacīja Monsoro. — Ja jau tu zini ceļu, Roland, ej vien!
Viņš atlaida vaļā pavadu. Ceļu krustojumā zirgs vilcinājās, vai nogriezties pa labi vai kreisi, un nogriezās pa kreisi.
— Vai neredzējāt pulciņu jātnieku, draugs? — Monsoro jautāja kādam zemniekam.
— Jā, monsieur, es viņus satiku tur, — tas atbildēja un norādīja virzienu, ko bija izvēlējies Rolands.
— Ej, Roland, ej, — sacīja galma medību pārzinis, atlaizdams zirga pavadu. Tas sāka rikšot. Drīz vien tas nogriezās pa labi un izvēlējās kādu taku, kas vijās pa laukiem. Monsoro iedomājās, vai Rolandu nevajag apturēt. Bet zirgs likās tik saprātīgs, ka viņš ļāva tam iet. Dzīvnieks kļuva arvien dedzīgāks. Rikši pārvērtās aulekšos, un stundas ceturksnī pilsēta bija izzudusi jātnieka skatienam.
Jātniekam apkārtne likās diezgan pazīstama.
— O, — viņš īgni iesaucās, kad bija sasniedzis mežu, — liekas, ka mēs tuvojamies- Mcridorai. Vai viņa augstība būtu devies uz turieni? Ak, es vispirms devos pie prinča, sievas apmeklējumu atlikdams uz rītdienu. Vai man laimēsies abus sastapt vienlaikus?
Zirgs turpināja ceļu, stūrgalvīgi turēdamies pa labi.
— Pie velna, es nevaru būt tālu no Meridoras parka, — grāfs Monsoro domāja.
Šai mirklī zirgs iezviedzās. Tūlīt atbildēja zviegšana meža biezoknī.
— Ak, liekas, ka Rolands ir atradis savus biedrus.
Zirgs paātrināja gaitu un kā zibens auļoja starp slaidajiem kokiem. Pēkšņi Monsoro ieraudzīja mūra valni un tā tuvumā piesietu zirgu.
— Šurp kāds ir atjājis! — grāfs Monsoro nobālēdams iesaucās.
XVIII
Grāfa Monsoro svarīgā vēsts
Drīz vien grāfs Monsoro ieraudzīja mūra izgruvumu. Gruvums veidoja akmens pakāpienus, pa kuriem nokarājās nesen izraustītas kazeņu stīgas. Ar drūmur skatienu grāfs pārlūkoja apkārtni. Vispirms zirgu, svešo zirgu klāja ar sudrabu caurausta sega. Segas vienā stūri bija burti A.F. Nebija šaubu, ka zirgs piederēja hercoga stallim, jo A.F. nozīmēja Anžū Fransuā.
Grāfa aizdomas pārvērtās pārliecībā. Hercogs bija ieradies šeit. Viņš ieradās visai bieži, jo bez piesietā zirga bija vēl otrs, kas tik lieliski zināja ceļu. Šo nejaušo atklājumu vajadzēja noskaidrot. Bet šaipus mūriem viņš neko neredzēja.
Viņš piesēja savu zirgu līdzās svešajam zirgam un steidzās uz akmens pakāpieniem. Viņa trauksmei bija panākumi. Tiklīdz viņš atradās uz mūra vaļņa, viņš pie kāda koka ieraudzīja zilu manto un melnu samta mēteli. Manto neapšaubāmi piederēja viņa sievai, bet mētelis — kādam vīrietim. Tūlīt viņš ieraudzīja arī pamesto tērpu īpašniekus. Piecdesmit soļu attālumā krūmāju biezoknī roku rokā staigāja vīrietis un sieviete, kas mūrim bija pagriezuši muguras.
Strauji kustoties, grāfs Monsoro nelaimīgā kārtā atlauza kādu akmeni, kas pa zaru starpu, dobji dunēdams, nokrita zemē.
Dzirdot šo troksni, svešie staigātāji, kuru sejas Monsoro skatienam aizsedza krūmi, liekas, pagriezās un ieraudzīja viņu, jo tūlīt varēja dzirdēt kādu sievieti viegli iekliedzamies, un krūmu brakšķēšana liecināja, ka abi steidzīgi aizbēg.
Atskanot sievietes izsaucienam, Monsoro pieri klāja izbaiļu sviedri. Viņš bija pazinis Diānas balsi.
Dusmu lēkmē nevaldīdamies, viņš metās zemē no vaļņa un, zobenu rokā turēdams, devās caur krūmiem un zariem, lai bēgļus panāktu.
Bet tie bija pazuduši. Nekas netraucēja parka klusumu. Nevienas ēnas kokiem apstādītajā ejā, nevienas pēdas uz ceļa, ne mazākās čaboņas biezoknī, vien lakstīgalu dziesmas un siseņu čirkstoņa, pie kuras mīlētāji bija pieraduši.
Ko darīt? Grāfs Monsoro nodomāja, ka ar šo atklājumu pagaidām pietiek. Viņš bija diezgan saprātīgs, lai nojaustu, ka tikai ar gudrību varēs atklāt tik bīstamu sāncensi, kāds bija Fransuā, jo viņš nešaubījās, ka viņa sāncensis bija princis. Bez tam pie prinča viņam bija svarīgs uzdevums, un viņš cerēja, ka, to īstenodams, varēs pārliecināties par hercoga vainu un nevainību.
Tad viņš iedomājās pārkļūt pār valni un aizvest arī sāncenša zirgu. Kad viņš elsdams un svīzdams nokļuva mūra otrā pusē, abi zirgi jau bija pazuduši. Acīmredzot viņa ienaidnieks šo nodomu bija īstenojis pirmais.
Grāfs Monsoro izgrūda lāstu. Nekavēdamies viņš kājām devās ceļā uz Ažēru un pēc divām stundām sasniedza tās vārtus —- izslāpis, sakarsis un galīgi noguris. Bet uztraukums kaislīgajam vīrietim zaudētos spēkus atkal atdeva.
Viņš jautāja sargkareivim, vai pa vārtiem nav iejājis kāds vīrietis ar diviem zirgiem, bet kareivis tikai nesen bija nostājieg sardzē un neko nezināja. Tad viņš iegāja mājiņā un apjautājās. Iepriekšējais sargkareivis pirms divām stundām bija redzējis kādu zirgu bez jātnieka, kas viens pats aizskrējis uz pili. Kareivis nodomājis, ka jātniekam kaut kur gadījusies nelaime un zirgs pats uzmeklējis mājas.
Monsoro noglauda pieri. Viņš neko nevarēja uzzināt. Grāfs devās uz hercoga pili.
Pili valdīja liela rosība, visi logi bija gaiši apgaismoti, visur skanēja svētku troksnis.
Bet pils vārti bija slēgti, un sargs noputējušo un nosvīdušo nācēju negribēja ielaist. Nejauši tuvumā gadījās Remī, ko hercogs bija iecēlis par sava galma pārvaldnieku. Viņš atnāca, tūlīt pazina Monsoro un jautāja:
— Mans Dievs, no kurienes jūs tādā izskatā?
Grāfs Monsoro paskaidroja, ka viņa zirgs sabijies, palēcis sānis un izsviedis viņu no sedliem.
— Tiešām, mēs bijām ļoti noraizējušies, kad zirgs atgriezās bez jātnieka, sevišķi monsieur, kam es paziņoju par jūsu ierašanos.
— Vai monsieur bija uztraucies?
— Ļoti uztraucies.
— Ko viņš sacīja?
— Viņš pavēlēja, tiklīdz jūs ierodaties, aizvest jūs pie viņa.