— Labi. Ļaujiet man tik ieiet stallī un aplūkot, vai viņa augstības zirgs ir vesels.
Viņš iegāja stallī un ieraudzīja saprātīgo dzīvnieku savā agrākajā vietā.
Tad galma medību pārzinis nepārgērbies, apzinādamies, ka ziņas svarīgums attaisnos pieklājības paražas, devās uz ēdamzāli.
Ap krāšņi klātu un spoži apgaismotu galdu hercogs ar saviem galminiekiem bija sapulcējušies uz jautru mielastu.
— Galms bija pilnvērtīgs, — sacīja jau mazliet iereibušais Atrāžs, — pilnvērtīgs kā jūsu augstības pagrabs.
— Nē, nē, — atbildēja Ribeirāks, — mums vēl trūkst galma medību pārziņa. Tiešām kauns, ka mēs aprijam viņa augstības ēdienus, nemaz nerūpēdamies par mežu putniem.
— Es piekrītu medību pārzinim, — sauca Livaro, — lai tas būtu kas būdams, un kaut tas būtu vai grāfs Monsoro.
Hercogs smaidīja, jo viņš vienīgais zināja par grāfa ierašanos.
Atvērās durvis, un ienāca grāfs Monsoro.
— Te viņš ir, — iesaucās hercogs. — Jūs redzat, ka debesis jums ir labvēlīgas, mani kungi, jo tūlīt atsūta to, ko jūs vēlaties.
Pārsteigts par prinča drosmīgo izturēšanos, kādu līdzīgos gadījumos Viņa augstība nekad nebija izrādījis, Monsoro zemu palocījās un novērsās.
— Sēdieties un iebaudiet,—sacīja hercogs, norādīdams grāfam uz sēdekli sev iepretim.
— Monsieur, — atbildēja Monsoro, — es esmu ļoti izslāpis, ļoti izsalcis un noguris. Bet es nedzeršu, neēdīšu un neapsēdīšos, pirms jūsu augstībai nebūšu nodevis kādu ļoti svarīgu vēsti.
— Jūs nātot no Parīzes?
— Lielā steigā, monsieur.
— Labi, cs klausos, — atbildēja princis.
Grāfs Monsoro tuvojās princim un ar smaidu uz lūpām un naida kvēli sirdi iečukstēja ausī:
— Monsieur, māte karaliene gatavojas lielam ceļojumam. Viņa grib apmeklēt jūsu augstību.
Hercoga sejā atplauka smaids.
— Labi, — viņš atbildēja, — pateicos, grāf Monsoro. Jūs joprojām esat uzticīgs kalps. Mani kungi, turpināsim mielastu!
Viņš pievilka savu krēslu tuvāk galdam, un mielasts turpinājās. Taču galma medību pārzinis savas šaubas nevarēja atvairīt, un drīz vien viņa drūmumu ievēroja visi mielasta dalībnieki.
—Jūs esat ļoti noguris, medību pārziņa kungs, — sacīja princis. — Tiešām, jūs darītu labi, ja ietu gulēt.
— Piedodiet, monsieur, — Monsoro atbildēja, — nogurums mani tiešām nomāc.
— Piedzeriet ies, grāf, — ieteica Atrāžs. - Nekas tā neatņem nogurumu, kā reibums.
— Un tad aizmirsties, — Monsoro nomurmināja.
— O, redzat, kungi, viņa glāze vēl ir pilna, — sauca Livaro.
— Uz jūsu veselību, grāf, — uzsauca Ribcirāks, paceldams glāzi.
Monsoro bija spiests saskandināt ar galminiekiem un savu glāzi iztukšoja
vienā rāvienā.
— Viņš taču dzer ļoti labi, monsieur, — Atrāžs apgalvoja.
— Jā, — atbildēja princis, kas mēģināja lasīt grāfa sirdī, — jā, lieliski.
— Jums jāsarīko jaukas medības, grāf, jūs pazīstat apkārtni, — sauca Ribeirāks.
— Jums šeit pieder meži, — piebilda Livaro.
— Un pat sieva, — Atrāžs piebilda.
— Jā, — grāfs mehāniski atkārtoja, — jā, meži un grāfiene Monsoro, jā, mani kungi, jā.
— Medīsim mežacūkas, grāf, — sacīja princis.
— Es papūlēšos, monsieur.
— Hallo, viņš papūlēsies, — iesaucās kāds galminieks. — Tā ir skaista atbilde. Mežs ir pilns ar mežacūkām. Ja es medīju vecajā gāršā, tad piecās minūtēs varu izdzīt desmit mežacūkas.
Monsoro negribēdams nobālēja. Vecā gārša bija tieši tā meža daļa, kurp viņu bija aizvedis Rolands.
— Jā, jā, rīt, rīt! — sauca visi galminieki.
— Vai jūs vēlaties rīt sarīkot medības, grāf Monsoro? — jautāja hercogs.
— Esmu jūsu augstības rīcībā, — atbildēja Monsoro. — Bet kā jūsu augstība jau ievēroja, es esmu pārāk noguris, lai rīt ietu medībās. Man vispirms jāpārbauda apkārtne un mūsu meži.
— Un bez tam, pie velna, ļaujiet taču viņam aplūkot savu sievu, — princis laipni aizrādīja.
Nabaga muižnieks galīgi pārliecinājās, ka hercogs ir viņa sāncensis.
— Piekrītam, piekrītam! —jaunekļi jautri sauca. — Mēs grāfam dodam laiku visu sagatavot lieliskām medībām.
— Jā, mani kungi, atvēliet man šo atpūtu, un es jums apsolu sagādāt lielu baudu, — atbildēja grāfs.
— Tagad cs jums atļauju doties gulēt, manu medību pārzini, — sacīja princis. — Aizvediet grāfu Monsoro uz viņa istabām!
XIX Aizbēdzis
Liktenīgajā naktī, kad Anžū hercogs izbēga no Luvras pils, ap pusnakti Indriķi III pamodināja neparasts troksnis, kaut gan bija izdota pavēle: karalim guļot, pilī jāvalda visdziļākajam klusumam.
Varēja dzirdēt steidzīgus soļus, skaļas pavēles un atkārtotus izsaucienus:
— Ko teiks karalis?
Indriķis piecēlās no gultas un palūkojās uz Čiko, kas gulēja kādā lielā atzveltnes krēslā.
Kad troksnis divkāršojās, Indriķis, no daudzajām ziedēm spīdēdams, pielēca kājās un uzsauca:
— Čiko! Čiko!
Čiko atvēra vienu aci. Viņš bija diezgan gudrs, lai saudzētu savu miegli, un tūlīt nekad nepamodās.
— Tu esi netaisns, mani uzmodinādams, — viņš sacīja. — Es sapņoju, ka tev ir piedzimis dēls.
— Klausies! Klausies! — sauca Indriķis.
— Kas man ir jāklausās? Man liekas, ka cauru dienu tu man sastāsti visādas muļķības, bet tagad arī naktis nebūs manas.
— Vai tad tu nedzirdi? — jautāja Indriķis, ar roku norādīdams trokšņa virzienā.
— O, es tiešām dzirdu kliedzienus, — atbildēja Čiko.
— Ko teiks karalis? Ko teiks karalis? — Indriķis tkārtoja. — Vai tu dzirdi?
— Iespējamas divas varbiVības: vai nu tavs suns Narciss saslimis, vai arī hugenoti atriebjas un sarīko atoliem Bērtuļa nakti.
— Palīdzi man apgēfbues, Čiko.