— Kāda nelaime! Kāda nelaime! — atkārtoja ejās.
— Pie velna, lieta kļūst nopietna, — sacīja <"iko.
Abi ieklausījās troksnī, kas, liekas, skanēja no hercoga istabām.
— Nāc, nāc! — karalis sauca un vilka gaskonieti turp. Viņi atrada, ka logs ir atvērts, un ap to drūzmējās bars ziņkārīgo, kas aplūkoja pie balkona piestiprinātās zīda trepes.
Indriķis nobāla.
— Aizbēdzis! Aizbēdzis! —viņš iesaucās tik skaļā balsī, ka visi galminieki pagriezās.
Viņa skatiens šķīla zibeņus, viņa roka drudžaini tvēra zobena rokturi.
šombergs plēsa sev matus. Kvēls ar dūrēm dauzīja seju, Možirons kā auns sita galvu pret sienu. Epernons bija pazudis, teikdams, ka dodoties gūstīt aizbēgušo hercogu.
Mīluļu izmisums un dusmas karali pēkšņi nomierināja.
Viņš iesaucās:
— Tā tiešām ir liela nelaime, un tāpēc jums nedrīkst pietrūkt drosmes. Jā, tā ir briesmīga nelaime, es esmu pazudis, pilsoņu karš manā karaļvalstī… Ak, kas gan mani tā ir izjokojis? Kas gan ir atnesis trepes? Es likšu pakārt visu pilsētu.
Visus galminiekus nomāca drausmīgas bailes.
— Kas ir vainīgais? — Indriķis turpināja. — Kur ir vainīgais? Desmittūkstoš ekiju tam, kas nosauks viņa vārdu, simttūkstoš ekiju tam, kas to atvedīs dzīvu vai mirušu!
— Kas gan cits, droši vien kāds aževīns, prinča Fransuā piekritējs? — iesaucās Možirons.
— Pie velna! Tev taisnība! Nāve aževīniem! Viņi man par to dārgi samaksās!
Liekās, ka šie vārdi ir dzirkstele, kas aizdedzina pulvera mucu: atskanēja draudu saucieni un drausmīgi lāsti, kas visi vērsās pret aževīniem.
Indriķis devās projām. Viņš atcerējās savu māti, klusi izmanījās no istabas un uzmeklēja Katrīnu, kas kādu laiku dzīvoja visai pieticīgi, gaidīdama izdevīgu mirkli, kad atkal varētu iemirdzēties viņas varenība.
Indriķim ienākot, viņa domīgi sēdēja lielā atzveltnes krēslā un ar savu tuklo, mazliet iedzelteno seju, spožajām acīm, tuklajām, bet bālajām rokām drīzāk atgādināja vaska tēlu, nevis dzīvu būtni, kas spētu arī domāt.
Dzirdēdams no dusmām gandrīz vai trakā Indriķa ziņojumu par Fransuā aizbēgšanu, tēls, šķiet, pēkšņi atmodās, vismaz papurināja galvu, kaut gan nebilda ne vārda.
— O, māt, jūs nekliedzat? — Indriķis jautāja.
— Par ko?
— Vai jums dēla aizbēgšana neliekas noziedzīga, draudīga, kas pelna bargu sodu?
— Mīļais dēls, brīvība ir kroņa vērta. Atcerieties, ka es pati ieteicu jums bēgt, kad jūs varējāt iegūt šo kroni.
— Māt, viņš mani apvaino!
Katrjna paraustīja plecus.
— Māt, viņš mani izjoko!
— Nē, — teica Katrīna, — vienīgi aizbēg.
— Ak, tad tā jūs mani aizstāvat? — Indriķis iesaucās.
— Ko tas nozīmē, mans dēls? — Katrīna mierīgi jautāja.
— Es gribu teikt, ka jūs mani vairs nemīlat kā agrāk.
— Jūs maldāties, — Katrīna salti atbildēja. — Jūs esat mans mīļākais dēls, Indriķi. Bet arī tas, ko jūs apsūdzat, ir mans dēls.
— Ak, nesprediķojiet par savām mātes jūtām, madame, — Indriķis nikni uzsauca. — Jūs zināt, kāda tām ir vērtība.
— Jums tas ir vislabāk zināms, kā jebkuram citam.
— Dievs lai jūs sargā, madame, dzīvojiet sveika, — sacīja Indriķis. — Es zinu, kas man darāms, kad pat māte vairs nav līdzcietīga. Es atradīšu padomdevējus, kas norādīs, kā rīkoties.
— Ejiet, mans dēls, — florencicte mierīgi atbildēja, — un lai Dieva gars svētī jūsu padomdevējus, jo viņiem būs jānopūlas, lai no jums noveltu šīs bažas.
Un viņa ļāva tam aiziet, ne ar vienu vārdu, ne ar vienu vaibstu nemēģinādama dēlu aizturēt.
— Dievs lai jums palīdz, madame, — Indriķis atkārtoja. Bet pie durvīm viņš apstājās.
— Dzīvojiet vesels, Indriķi! — karaliene atbildēja. — Vēl tikai vienu vārdu, mans dēls. Es jums negribu dot padomu, mans dēls, es zinu, ka jums tas nav vajadzīgs. Saviem padomdevējiem tikai piekodiniet labi apdomāties, pirms viņi izsaka savas domas, un vēl labāk apdomāties, pirms tās tiek īstenotas darbos.
— Jā, jo apstākļi ir ļoti grūti, vai ne, māt? — vaicāja Indriķis.
— Nopietni, — Katrīna lēni atbildēja, acis pret debesīm paceldama, — ļoti nopietni, Indriķi.
Baiļu mākts, kuras viņš lasīja mātes acīs, karalis atgriezās pie mātes.
— Kas gan viņu aizvedis? Vai jums nav aizdomas, māt?
Katrīna neatbildēja.
— Es domāju, ka tie būs bijuši aževīni.
— Aževīni? Tāpēc, ka citi tā domā? Bet jūs pats, mans dēls!..
— Ak, — iesaucās Indriķis, kad viltīgā florenciete vēl aizvien klusēja, — es tos visus nogalināšu, visus mana brāļa piekritējus. Karalis tikai tad un tikmēr ir karalis, ja tas atriebj visus apvainojumus. Tā būs taisnīga atriebība, un šajā gadījumā, lai mani aizstāvētu, sacelsies visa Francija.
— Nerrs! Neprāts! Bērns! — florenciete murmināja.
— Kāpēc?
— Vai jūs domājat, ka bez asinsizliešanas varēs nožņaugt, sadedzināt, pakārt tādus vīrus kā, piemēram, Busī, Atrāžs, Livaro vai Ribeirāks?
— Vienalga, kad tik tos var iznīcināt.
— Jā, protams, kad tik tos var iznīcināt! Parādiet man viņus nogalinātus, un es zvēru pie mūsu dievmātes: es teikšu, ka jūs esat labi darījis. Bet viņi pacels nemiera karogu, viņiem iedos rokā ieročus, ko viņi par Fransuā nekad nevilktu no makstīm, bet tagad, savas dzīvības glābdami, to darīs.
— Bet ja tie ir aževīni, māt, tic nepelna nekādu saudzību.
— Jā, ja tā būtu, bet tie nav viņi.
— Kas tad, ja tic nav mana brāļa draugi?
— Tie nav jūsu brāļa draugi, jo jūsu brālim nav draugu.
— Kas tad?
— Tie ir jūsu ienaidnieki, vai patiesībā — jūsu ienaidnieks.
— Kāds ienaidnieks?
— Mans dēls, jūs labi zināt, ka tas jums ir tikai viens vienīgs, tāpat kā jūsu brālim Kārlim, tāpat kā man tas ir viens vienīgs.