— Jūs gribat teikt — Navarras Indriķis?
— Jā, Navarras Indriķis.
— Viņš neatrodas Parīzē.
— Ak, vai jūs zināt, kas Parīzē atrodas vai neatrodas? Vai jums ir ļaudis, kas redz un dzird? Nē, jūs esat akls un kurls.
— Navarras Indriķis! — karalis atkārtoja.
— Mans dēls, ja jūs maldāties, ja jums nelaimējas, ja jūs ciešat neveiksmes, kuru iemesli paliek nenoskaidroti, nemeklējiet, nepētiet, jo viss ir veltīgi. Sakiet — Indriķis, tas ir Navarras Indriķis, un jūs būsit pārliecināts, ka esat teicis taisnību. Mērķējiet uz viņu, un jūs būsit pareizi trāpījis… Ak, šis cilvēks… šis cilvēks! Redziet, tas ir tas zobens, kas karājas virs Valuā nama.
— Tātad jūs domājat, ka pret aževīniem nekas nebūtu jāiesāk, ka mana pavēle ir jāatsauc?
— Tūlīt, ne minūti, ne sekundi nevilcinoties, — Katrīna sauca. — Pasteidzieties, varbūt, ka ir jau par vēlu, skrieniet! Atsauciet savu pavēli, ejiet, vai arī jūs esat zudis!
Viņa satvēra dēla roku un izbīdīja viņu no istabas. Indriķis steidzās uz savam istabām, kur Čiko viņam pastāstīja, ka minjoniēši jau aizsteigušies, lai satrauktu pilsētu pret aževīniem.
Nerrs vēl pastāstīja, ka viņš pilsētā manījis Navarras karali. Karalis vairs nešaubījās par mātes apgalvojumu, ka Fransuā aizbēgt ir palīdzējis bearnietis.
Pa to laiku atgriezās minjoniēši un ziņoja, ka viņi velti izmeklējušies Anžū hercoga galvenos piekritējus. Acīmredzot tie jau bija paguvuši nojaust kaut ko ļaunu un aizbēguši uz Ažēru.
— Tātad pilsoņu karš ir iesācies! — karalis apspiesti izdvesa.
Šie vārdi lika Kvēlam nodrebēt.
— Pie velna, — viņš iesaucās, — tā ir taisnība!
— Ak, beidzot jūs to nojaušat, — Čiko aizrādīja.
— Šombergs un Možirons gan vēl neko nenojauš.
— Mēs aizstāvēsim viņa majestāti un kroni, — atbildēja Šombergs.
— To izdarīs marķīzs Kliso, kas lik skaļi nekliedz, bet ir tikpat noderīgs,— teica Čiko.
— Bet jūs, mūs joprojām netaisnīgi izzobodami un jokodami, monsieur Čiko, — sacīja Kvēls, — pirms divām stundām jūs domājāt tāpat kā mēs un, ja nedomājāt, tad vismaz kliedzāt.
— Es? — jautāja Čiko.
— Protams, jūs taču kliedzāt: «Nāvi aževīniem!»
— Katrs zina, ka cs esmu nerrs, bet jūs esat prātīgi ļaudis, — atbildēja Čiko.
— Nomierinieties, kungi! — Indriķis pavēlēja. — Mums jau tā diezgan karu.
— Ko jūsu majestāte pavēl? — vaicāja Kvēls.
— Lai jūs tautu nomierinātu tikpat dedzīgi, kā to uztraucāt. Lai jūs aizsauktos šveiciešus, gvardus un galminiekus sauktu atpakaļ uz Luvru. Lai aizslēdz vārtus, lai pilsoņi notikušo rīt uzskata par piedzērušos puišu ķildu.
Jaunekļi padevīgi aizgāja un izdalīja pavēles virsniekiem, kas aizrautīgi bija tiem sekojuši viņu neprātīgajā dēkā.
Indriķis atgriezās pie mātes, kas Čakli, bet sadrūmusi un baiļodamās, rīkoja savus ļaudis.
— Kas noticis? — viņa jautāja.
— Māt, noticis tas, ko jūs jau paredzējāt.
— Ak, — karaliene iesaucās. — Un tālāk?
— Tālāk? Tas ir viss, un man šķiet, ka ar to pietiek.
— Kas notiek pilsētā?
— Pilsēta ir uztraukusies, bet par to es neuztraucos, jo cs mācēšu savaldīt.
— Jā, bet provinces…
— Tās sacelsies.
— Ko jūs domājat darīt?
— Es redzu tikai vienu līdzekli.
— Kādu?
— Samierināties ar apstākļiem.
— Kādā veidā?
— Es došu virsniekiem, maniem miesassargiem, pavēli, apbruņošu sardzi, atsaukšu no Šaritē karaspēku un došos uz Anžū.
— Un hercogs Gīzs?
— Hercogs Gīzs! Ja vajadzēs, es likšu viņu apcietināt.
— Jā, ar tik bargiem līdzekļiem jūs uzvarēsit!
— Ko tad darīt?
Katrīna nolieca galvu, mirkli padomāja un tad teica:
— Tas viss nekam neder,' mans dēls!
— Ak, liekas, ka šodien es neko nejēdzu, — Indriķis dusmīgi iesaucās.
— Nē, jūs esat pārāk satraukts, vispirms nomierinieties, un tad padomāsim par tālāko!
— Padomājiet par mani, mat! Mums kaut kas ir jādara, mums ir jārīkojas.
— Jūs taču redzat, mans dēls, es izdalīju pavēles.
— Kam?
— Sūtņa aizceļošanai.
— Pie kā jūs viņu sūtīsit?
~ — Pie jūsu brāļa.
— Sūtni pie nodevēja? Jūs mani pazemojat, mani, māt!
— Tagad nav laika lepoties, — karaliene noteikti atbildēja.
— Jūs sūtīsit sūtni, kas piedāvās mieru?
— Kas to nopirks.
— Mans Dievs! Kāpēc?
— Ak, mans dēls, kaut tikai tādēļ, lai sagūstītu jūsu ienaidniekus, — florenciete piebilda. — Jūs taču teicāt, ka gribētu viņus saķert?
— Es par to atdotu četras savas karaļvalsts provinces.
— Tāpēc nav iemesla gausties. Mērķis attaisno līdzekļus, — Katrīna nozīmīgi atbildēja.
Indriķa sirdī pamodās naids un atriebības kāre.
— Man liekas, ka jums ir taisnība, māt, — karalis piebilda. — Bet ko mēs sūtīsim?
— Kādu jūsu draugu.
— Es nezinu nevienu, kam šo uzdevumu varētu uzticēt.
— Tad uzticiet to sievietei!
— Sievietei? Māt, vai jūs piekristu?
— Mans dēls, es esmu ļoti veca, ļoti nogurusi, atgriežoties mani, varbūt, jau sagaida nāve, bet es gribu pasteigties, pirms jūsu brālis un viņa draugi pagūst sagrābt visu varu.
— Ak, māt, manu labo māt! — sauca Indiķis, karalienes roku skūpstīdams.— Jūs esat mans atbalsts, mana labvēle, mana gaišreģe.
— Tas nozīmē, ka es vēl joprojām esmu Francijas karaliene, — piebilda Katrīna. Skatienā, ko viņa uzmeta Indriķim, bija līdzcietība un laipnākais maigums.
XX
Greizsirdīgais vīrs
Otrā rītā grāfs Monsoro piecēlās ļoti agri un nogāja lejā pils pagalmā. Viņš gribēja sameklēt staļļa apkopēju, ar kuru jau bija runājis un no kura cerēja saņemt sīkākus paskaidrojumus par Rolanda gaitām. Viņš atrada