Rolandu pie siles un turpat ari kalpu, kas, rokas sakrustojis, nolūkojās, kā kustonis ēda.
— Draugs, vai monsieur zirgi ir paraduši atgriezties vieni un vai tos kāds apmāca?
— Nē, grāf, — kalps atbildēja. — Par ko jūs tā jautājat, jūsu gaišība?
— Par Rolandu.
— Vai, tiešām! Vakar Rolands atgriezās viens pats. Es par to nebrīnos, jo viņš ir gudrs dzīvnieks.
— Jā, to es esmu ievērojis. Vai šādi gadījumi ir parasti?
— Nē, monsieur grāf, parasti ar viņu izjāj tfamsieur Anžū hercogs, kas ir lielisks jātnieks, ko tik viegli vis nevar nosviest.
— Rolands mani nenosvieda, mans draugs, — grāfs dusmīgi atbildēja. — Kaut gan es neesmu tik spēcīgs kā Anžū hercogs, arī es esmu diezgan labs jātnieks. Bet es viņu piesēju pie koka, lai ieietu kādā mājā. Kad es atgriezos, zirgs bija pazudis. Es domāju — kāds to ir nozadzis vai, nekrietni jokodamies, paņēmis līdzi. Tāpēc es jums jautāju, kas viņu atveda uz stalli.
— Galma pārziņa kungs redzējis, ka tas atgriezies viens.
— Dīvaini, — noteica Monsoro, pēc neilgām pārdomām jautādams:
— Tu saki, ka monsieur ar šo zirgu izjāj bieži?
— Pirms nebija nopirktas ekipāžas, viņš ar to izjāja vai ik dienu.
— Vai viņa augstība atgriezās vēlu?
— Apmēram stundu pirms jums, grāf.
— Ar kuru zirgu hercogs jāja? Vai tas nebija sarkanbrūnais zirgs ar baltām kājām un zvaigzni pierē?
— Nē, grāf, — kalps atbildēja, — vakar hercogs jāja ar Izolīnu.
— Vai ar tādu zirgu nejāja kāds prinča pavadonis?
— Nezinu.
— Labi, — Monsoro nepacietīgi teica, — labi, pateicos! Apsedlo man Rolandu.
— Grāfs vēlas ar Rolandu izjāt?
— Jā. Vai princis ir pavēlējis, lai mani neizlaiž?
— Nē, monsieur, viņa augstības staļļu pārzinis man tieši uzdeva nodot jūsu rīcībā visus zirgus.
Uz tik laipnu un atsaucīgu princi nevarēja ļaunoties. Grāfs Monsoro palocīja galvu, kalps apsedloja zirgu un atveda pie grāfa.
— Klausies un atbildi! — sacīja grāfs, pavadu saņemdams. — Cik tu gadā nopelni?
— Divdesmit ekijus, monsieur grāf.
— Vai tu nevēlies uzreiz iegūt desmit gadu algu?
— Gribu. Bet kā?
— Uzzini, kas vakar jājis ar sarkanbrūno zirgu ar baltām kājām un zvaigzni f)ierē.
— Ak, grāf, tas ir ļoti grūti, viņa augstību apmeklē tik daudz ievērojamu viesu.
— Jā, bet divi simti ekiju ir nauda, kuras dēļ vērts papūlēties.
— Monsieur grāf, es jau arī nesaku, ka nemēģināšu uzzināt.
— Tava labā griba man patīk. Te tev būs desmit ekiju, lai tu varētu sākt strādāt.
— Pateicos, grāf.
— Princim pasaki, ka es aizgāju pārlūkot mežu gaidāmajām medībām.
Tiklīdz grāfs bija beidzis, aiz muguras iečabējās salmi. Monsoro pagriezās
un iesaucās:
— Monsieur Busī!
— Labrīt, grāf Monsoro! Jūs Ažērā? Kāds brīnums?
— Par jums runāja, ka jūs esat slims, monsieur.
— Es tiešām biju slims. Ārsts man ieteica pilnīgu mieru. Jau astoņas dienas neesmu atstājis pilsētu. Liekas, ka jūs gribat izjāt ar Rolandu? Es šo zirgu pārdevu Anžū hercogam, kas par viņu bija tik priecīgs, ka izjāja vai ik dienu.
— Jā, — Monsoro nobālēja, — man arī liekas, ka tas ir lielisks zirgs. Es jau vakar ar viņu izjāju.
— Un jums bija prieks izjāt arī šodien?
— Jā.
— Piedodiet, jūs runājāt par gatavošanos medībām?
— Princis vēlas medīt briežus.
— Apkārtnes mežos esot ļoti daudz briežu.
— Ļoti daudz.
— Un kur šīs medības notiks?
— Pie Meridoras.
— Ļoti labi, — teica Busī, savukārt ļoti nobālēdams.
— Vai negribat mani pavadīt?
— Nē, pateicos. Es gribu doties gulēt, jo jūtu atkal drudzi.
— O, monsieur Busī atkal piecēlies bez manas atļaujas, — uz staļļa sliekšņa atskanēja spēcīga balss.
— Oduī! — iesaucās Busī. — Tagad es droši vien dabūšu pērienu. Sveiki, grāf, nododu Rolandu jūsu ziņā.
— Nerūpējieties!
Busī aizgāja, bet grāfs Monsoro uzlēca sedlos.
— Kas jums kaiš? — Oduī jautāja. — Jūs izskatāties tik bāls, ka man būs jādomā, ka patiešām esat slims.
— Vai tu zini, kurp viņš jāj? — Busī jautāja.
— Nē.
— Viņš jāj uz Meridoru.
— Vai jūs cerējāt, ka viņš aizjās garām?
— Mans Dievs, kas gan pēc vakardienas notiks?
— Grāfiene Monsoro visu noliegs.
— Bet viņš taču redzēja.
— Viņš apgalvos, ka greizsirdībā ir apstulbis.
— Diānai droši vien nebūs tik daudz spēka.
— Monsieur Busī, vai tas iespējams, ka jūs tik vāji pazīstat sievietes!
— Remī, es jūtos ļoti slikti.
— Ticu. Ejiet mājās. Es jums ieteicu…
— Ko?
— Ceptu vistu, gabalu šķiņķa un spēcīgu vēžu zupu.
— Ak, es taču nemaz neesmu izsalcis.
— Tieši tāpēc jums jābauda spēcīgi ēdieni.
— Remī, man liekas, ka šis bendes kalps Meridorā pastrādās briesmu darbus. Man vajadzēja paklausīt viņa aicinājumam un jāt līdzi.
— Kāpēc?
— Lai aizsargātu Diānu.
— Es jums jau teicu un vēlreiz atkārtoju, ka Diānas kundze pati aizsargāsies. Iesim! Šeit jūs nedrīkst ieraudzīt. Kāpēc jūs neklausījāt un nepalikāt mājās?
— Es biju uzbudināts un nevarēju atturēties.
Remī paraustīja plecus, aizveda Busī projām un aiz aizslēgtām durvīm nosēdināja pie bagātīga galda.
Grāfs Monsoro pa jau pazīstamajiem vārtiem izjāja no Ažēras.
Grāfs vēlreiz gribēja pārbaudīt Rolandu. Viņš gribēja pārliecināties, vai dzīvnieks, kura saprātu visi slavēja, vai nu nejaušības, vai ieraduma dēļ novedis viņu pie parka vaļņa. Atstājis pili, viņš atkal atlaida pavadu.
Rolands saprata, ko jātnieks vēlas. Tūlīt aiz vārtiem viņš nogriezās pa kreisi. Grāfs Monsoro to atļāva. Tad viņš nogriezās pa labi, un arī to grāfs Monsoro atļāva. Pēc desmit minūtēm viņš atradās pie mūriem tieši tai pašā vietā, kur iepriekšējā dienā. Tikai tagad šeit valdīja klusums un vientulība, un neatskanēja neviena zirga zviegšana.