Grāfs Monsoro nokāpa zemē. Lai izvairītos no nepieciešamības —vēlreiz kājām atgriezties pilsētā, viņš apmeta zirga pavadu ap roku un uzrāpās uz valņa.
Parks bija nogrimis vientulīgajā klusumā. Garās alejas aizstiepās bezgalībā, un tikai dažas stirnas atdzīvināja tukšās meža pļavas.
Grāfs nodomāja, ka velti kavē laiku, uzglūnot brīdinātajiem mīlētājiem, kas pēc vakardienas izbailēm droši vien varēja satikties citā vietā. Viņš atkal uzkāpa zirgā, izjāja uz mazas takas un pēc stundas ceturkšņa atradās pie pils vārtiem.
Kad grāfs jāja pāri uzvelkamajam tiltam, barons pēra savus suņus. Viņš ieraudzīja savu znotu un cienīgi devās tam pretī. Diāna sēdēja zem kādas lielas papeles un lasīja dzejoļus. Viņas uzticīgā kalpone Ģertrūde sēdēja blakus un adīja.
Apsveicinājies ar baronu, grāfs ieraudzīja sievietes. Viņš nokāpa no zirga un devās pie tām. Diāna piecēlās, paspēra trīs soļus uz grāfa pusi un godbijīgi palocījās.
— Kāds miers vai — pareizāk — kāda neuzticība! — grāfs izdvesa. — Ak, kā šajās rāmajās ūdens dzīlēs es gribētu sacelt traku vētru!
Pienāca kāds kalps. Galma medību pārzinis pameta tam zirga pavadu, atkal pagriezās pret Diānu un teica:
— Madame, vai drīkstu lūgt jūs uz īsu sarunu?
— Labprāt, monsieur, — atbildēja Diāna.
— Vai jūs mūs nepagodināsit un nepaliksit pilī, grāf? —jautāja barons.
— Jā, monsieur, vismaz līdz rītam.
Barons aizgāja, lai liktu sagatavot znota istabas.
Monsoro norādīja Diānai uz krēslu, ko viņa nupat bija pametusi, bet pats apsēdās Ģertrūdes sēdeklī. Viņa skatiens, kas vēroja Diānu, varēja uztraukt pat rūdītu vīrieti.
— Madame, — grāfs sacīja, — ar ko jūs vakar bijāt parkā?
Diānas acis bija ļoti dzidras.
— Kad, monsieur?—viņa jautāja tādā balsī, kurā ar gribasspēka palīdzību bija izgaisis visniecīgākais uztraukums.
— Pulksten sešos.
— Kur?
— Pie vecās gāršas.
— Tā būs bijusi mana draudzene, nevis es.
Grāfs Monsoro izbrīnā nevarēja ne vārda izteikt. Bet izbrīnu drīz vien nomāca dusmas, un viņš turpināja:
— Pasakiet man tā vīra vārdu.
— Kāda vīra vārdu?
— Ar ko jūs pastaigājāties.
— To es nevaru pateikt, jo es neesmu gājusi staigāt.
— Nē, jūs bijāt! — Monsoro uzkliedza.
— Jūs maldāties, monsieur, — Diāna salti atbildēja.
— Kā jūs varat melot, ja es jūs skaidri redzēju?
— Jūs, monsieur?
— Jā, madame, es pats. Kā jūs varat melot, ja bez jums Meridorā nav nevienas citas dāmas.
— Jūs atkal maldāties, monsieur, jo šeit ir Žanna de Brisē.
— Sentlukāsa kundze?
— Jā, Sentlukāsa kundze, mana draudzene.
— Un monsieur Sentlukāss?
— Nekad neatstāj savu kundzi, jo jūs jau žiniet, ka viņu laulības ir slēgtas mīlestības dēļ. Jūs esat redzējis Sentlukāsa kundzi un kungu.
— Tie nebija viņi. Es jūs skaidri pazinu. Jūs satiekaties ar vīrieti, ko eš nepazīstu, bet par kuru uzzināšu! Zvēru!
— Jūs apgalvojat, ka es vakar esmu bijusi parkā?
—Es saku, ka es jūs pazinu. Es saku, ka dzirdēju jūs kliedzam
— Ja jūs būtu mierīgs, es labprāt jūs uzklausītu. Bet patlaban es iešu.
— Nē, madame, — iesaucās Monsoro, Diānu aiz rokas saķerdams, — jūs paliksiet!
— Grāf, — sacīja Diāna, — lūk, nāk, monsieur Sentlukāss ar kundzi. Ceru, ka viņu priekšā jūs savaldīsities.
Alejas galā tiešām parādījās Sentlukāss ar kundzi. Viņus aicināja pusdienu zvans. Abi tūlīt pazina grāfu, nojauta, ka viņu klātbūtne atbrīvos Diānu no lielām mokām, un steidzās šurp.
Sentlukāsa kundze zemu palocījās pret grāfu Monsoro, Sentlukāss uzticīgi sniedza roku. Visi trīs apmainījās ar parastajiem apsveikuma vārdiem. Sentlukāsa kundze satvēra grāfa roku, bet Sentlukāss piegāja pie Diānas.
Visi devās uz pili. Kopš seniem laikiem Meridorā pusdienas ēda pulksten deviņos.
Grāfs Monsoro apsēdās starp Sentlukāsu un tā kundzi. Pateicoties draudzenes veiklajai rīcībai, Diāna nosēdās starp Sentlukāsu un baronu. Sarunas vairāk grozījās ap karaliskā prinča ierašanos Ažērā un ar to izraisīto satraukumu visā provincē. Monsoro labprāt būtu runājis par kaut ko citu, bet viņa galdabiedri bija pārāk stūrgalvīgi un viņam nekas neizdevās.
Kādā brīdī Sentlukāsa kundze nozīmīgi paskatījās uz grāfieni Monsoro. Viņas skatiens, likās, pauda:
— Neuztraucieties, madame, man kaut kas ir padomā.
XXI
Ķilda
Pēc pusdienām grāfs Monsoro paņēma savu jauno draugu zem rokas un un izveda no pils.
— Vai jūs zināt, — viņš teica, — vai jūs zināt, ka esmu ļoti laimīgs, jūs šeit atrazdams, jo Meridoras vientulība mani ļoti biedē.
— Bet jūsu kundze? — Sentlukāss ievaicājās. — Man šķiet, ka tādā sabiedrībā man pat tuksnesis liktos pārāk apdzīvots.
— Es to nenoliedzu, — Monsoro kodīja lūpas.
— Bet… es tomēr esmu ļoti priecīgs, jūs šeit sastapdams.
— Monsieur, — sacīja Sentlukāss, ar mazu zelta nazīti zobus tīrīdams, — jūs tiešām esat ļoti godbijīgs, jo es nemaz nevaru iedomāties, ka ar šādu kundzi un tādā dabas krāšņumā jūs kaut mirkli varētu garlaikoties.
— Ak, es pusi mūža esmu nodzīvojis mežos.
— Tieši tāpēc jums nav iemesla garlaikoties. Man liekas — jo pie meža vairāk ir pierasts, jo tas šķiet mīļāks. Aplūkojiet šo lielisko parku! Es ticu, ka os būtu gluži izmisis, ja man vajadzētu to atstāt. Baidos, ka šis mirklis nav tālu.