— Kāpēc?
— Ak, monsieur, cilvēks taču nav sava likteņa valdnieks! Viņš ir lapa, ko vējš norauj no koka un aiznes pār līdzenumiem un lejārn, pašai nezinot — kurp. Jūs esat ļoti laimīgs.
— Laimīgs? Kā tā?
— Jūs paliksit šajā burvīgajā parkā.
— Man liekas, ka arī es nepalikšu ilgi.
— Kāpēc? Man šķiet, ka jūs maldāties.
— Nē, — atbildēja Monsoro. — Nē, mani dabas skaistums tā nesajūsmina. Šim parkam es neuzticos.
— Neuzticaties? — jautāja Sentlukāss.
— Jā.
— Kāpēc?
— Man tas liekas nedrošs.
— Neliekas drošs? — Sentlukāss izbrīnā iesaucās. — Ak, es saprotu, vientulības dēl?
— Nē, jums taču Meridorā ir jautra sabiedrība.
— Nevienas dvēseles, — Sentlukāss atbildēja.
— Vai tiešām?
— Tiešām.
— Kā, vai tad jūs neviens neapmeklē?
— Kopš es esmu šeit — neviens.
— Vai šad un tad no Ažēras skaistā galma neierodas kāds muižnieks?
— Neviens.
— Tad manas aizdomas ir netaisnas.
— Jā, pavisam netaisnas. Bet sakiet, kāpēc parks nav drošs. Vai tajā ir sastopami lāči?
— Nē!
— Un vilki?
— Arī ne.
— Laupītāji?
— Varbūt. Sakiet, man liekas, ka jūsu kundze ir ļoti skaista?
— Protams.
— Vai viņa mīl parkā pastaigāties?
— Ļoti bieži. Viņa līdz ar mani dievina lauku dzīvi.
— Un šajās pastaigās jūs viņu pavadiet?
— Vienmēr.
— Gandrīz vai vienmēr!
— Pie velna, ko šie jautājumi nozīmē?
— Neko, mīļais Sentlukās, gandrīz vai neko! Bet klausieties! Stāsta, ka parkā redzēts klīstam kāds vīrietis.
— Kāds vīrietis?
— Jā.
— Kas kārotu manas sievas mīlu?
— Neticu, ka viņš kārotu Sentlukāsa kundzi.
— Ko tad?
— Baidos, ka viņš kāro pēc Diānas.
— Jūs tiešām domājat, ka šeit ierodas kāds vīrietis?
— Ne vien ticu, es to arī redzēju.
— Jūs redzējāt šo vīrieti parkā?
— Jā.
— Kad?
— Vakar.
— Kur?
— Redziet, tur, pa kreisi!
Grāfs Monsoro un Sentlukāss bija sasnieguši veco gāršu.
— Jā, vecais valnis tiešām izskatās bēdīgi, — Sentlukāss atbildēja. — Par to jāpaziņo baronam.
— Ko jūs turat aizdomās?
Sentlukāss nogrima dziļās pārdomās. Grāfs Monsoro gaidīja viņa atbildi.
— Nu? — viņš jautāja.
— Nolādēts! — Sentlukāss iesaucās. — Es nevienu nevaru iedomāties, kā…
— Kā… ko?
— Kā jūs, — Sentlukāss atbildēja.
— Jūs jokojat, mīļo Sentlukās, — grāfs salti atbildēja.
— Tiešām ne! Pēc kāzām arī es biju tāds.
— Jūs negribat atbildēt. Lai, mīļais draugs, man ir drosme. Palīdziet man, es būšu jums ļoti pateicīgs!
Sentlukāss pakasīja aiz auss un atbildēja.
— Es iedomājos vienīgi jūs.
— Neniekojieties, esiet nopietns, jo lieta ir ļoti svarīga.
— Vai tiešām?
— Esmu par to pārliecināts.
— Tad tā ir cita lieta. Un vai jūs zināt, kā šis cilvēks te ierodas?
— Atzogas.
— Bieži?
— Liekas gan. Mīkstajā akmenī pat iemītas viņa kāju pēdas. Palūkojieties!
— Tiešām!
— Vai jūs to nekad nemanījāt?
— Kā tad ne. Bet es domāju…
— Ko? — grāfs dusmās iesaucās.
— Es domāju, ka nācējs esat jūs.
— Bet es apgalvoju, ka neesmu nācis.
— Tad tas ir kāds cits.
Galma medību pārziņa skatiens draudēja Sentlukāsam, bet viņš palika gluži vienaldzīgs.
— Nu! — Monsoro skarbi iesaucās. Sentlukāss pacēla galvu.
— Man ir vēl citas aizdomas, — Sentlukāss atbildēja.
— Runājiet!
— Ja tas būtu Anžū hercogs?
— Arī es tā domāju, — atbildēja Monsoro. — Bet es apstājos. Viņš tas nav.
— Ak, hercogs ir ļoti spējīgs.
— Bet tas nav viņš.
— Jūs sakāt, ka tas nav viņš, bet es joprojām teikšu, ka tas ir viņš.
— Pareizi. Jūs dzīvojat pili, jums ir jāzina.
— Pagaidiet! — Sentlukāss iesaucās.
— Kas ir?
— Man ir vēl vienas aizdomas. Ja jūs ar hercogu esat nevainīgi, tad es būšu vainīgais.
— Jūs?
— Kāpēc gan ne?
— Kāpēc jums jāatjāj ar zirgu no otras puses, ja jūs jau esat parkā?
— Mans Dievs! Es esmu ļoti viltīgs radījums.
— Tātad jūs aizbēgāt, mani uz vaļņa ieraudzījis.
— Varbūt!
— Jūs par mani zobojaties, — grāfs nobālis iesaucās. — Jūs jokojat jau veselu ceturtdaļstundu.
— Jūs maldāties, monsieur, — atbildēja Sentlukāss, izvilkdams savu pulksteni un grāfu Monsoro tik stīvi uzlūkodams, ka drošsirdīgais vīrs nodrebēja.
— Jūs mani apvainojat, — grāfs ierunājās.
— Vai jūs domājāt, ka jūs mani neapvainojāt?
— Ak, tagad es skaidri redzu!
— Skaists brīnums desmitos no rīta! Ko jūs redzat?
— Es redzu, ka jūs ar to nodevēju, nelieti, ko es vakar tik tikko nenonāvēju, ļoti labi saprotaties.
— Tas taču ir mans draugs! — Sentlukāss iesaucās.
— Ja tas ir jūsu draugs, tad es jūs uz vietas nogalināšu!
— Jūsu mājā, un tik pēkšņi! Bez brīdinājuma?
— Vai jūs gribat, lai es kautrējos no kaut kāda nožēlojama radījuma? — galīgi pārkaitinātais grāfs kliedza.
— Ak, grāf Monsoro, — Sentlukāss aizrādīja, — cik jūs esat nepieklājīgs, un kā gan meža zvēri samaitājuši jūsu labos tikumus.
— Vai jūs neredzat, ka es esmu noskaities! — grāfs rēca, sakrustotām rokām un izķēmotu seju nostādamies Sentlukāsa priekšā.
— Es redzu ļoti labi. Jūs izskatāties bēdīgs, mīļo grāf Monsoro.
Grāfa roka tvēra zobenu.
— Ievērojiet, — Sentlukāss aizrādīja, — ka jūs mani izaiciniet. Jūs pats esat liecinieks, ka es esmu pavisam mierīgs.