Vakarā noteiktā stundā Busī un Sentlukāsa kundze satikās norunātajā vietā. Ja jaunā sieva nebūtu uzvilkusi viņa pāža tērpu, Busī to nebūtu pazinis. Daiļā sieviete izskatījās apbrīnas cienīga. Dažus vārdus pārmijuši, abi devās uz Luvru.
Ceļā viņi satika lielu baru, kas aizsprostoja visu ielu.
Žanna bija nobijusies. Pēc lāpām un bisēm Busī pazina Anžū hercogu, kuru bez tam varēja sazīmēt arī pēc raibā zirga un baltā samta mēteļa, ko viņš parasti valkāja.
— Monsieur, monsieur! — Busī no visa spēka sauca Anžū hercogu.
Princis pagriezās.
— Tu, Busī! — viņš pārsteigts iesaucās. — Es domāju, ka tu esi nāvīgi ievainots, un patlaban gribēju tevi apmeklēt.
— Tiešām, monsieur, — atbildēja Busī, nemaz nepateikdamies, — tiešām, ja es vēl neesmu miris, tad tas ir liels brīnums. Nudien, monsieur, jūs man radiet jaukus slazdus un pametat ļoti nepatīkamā stāvoklī. Vakar Sentlukāsa viesībās bija īsta slepkavu bedre, vispārēja rīkļu griešana. Es biju vienīgais Anžū hercoga piekritējs, un, goda vārds, viņi man gandrīz vai nolaida visas asinis.
— Velns un elle! Busī, jūs savas asinis dārgi atriebsit, un es gribu saskaitīt viņu asins lāses!
— Jā, jūs gan runājat, bet uzsmaidāt pirmajam, ko satiekat, — Busī turpināja savā parastajā vaļsirdībā. — Kaut jūs smiedamies vismaz zobus parādītu, bet jūs savas lūpas pārāk cieši saspiežat.
— Labi! Pavadi mani uz Luvru un tu redzēsi, — sacīja princis.
— Ko es redzēšu, monsieur?
— Tu redzēsi, kā es runāšu ar savu brāli.
— Monsieur, es neiešu uz Luvru, lai atkal nedabūtu rājienu. Tas der augstdzimušiem prinčiem un minjoniešiem.
— Neraizējies, mani šī lieta ir ieinteresējusi.
— Vai jūs man apsolāt skaistu gandarījumu?
— Es apsolu, ka tu būsi apmierināts. Liekas, ka tu vēl arvien vilcinies?
— Monsieur, es jūs ļoti labi pazīstu.
— Nāc! Es savu vārdu turēšu.
— Jums ir jaukas izredzes, — Busī čukstēja grāfienei. — Brāļi briesmīgi saķildosies, un jūs pa to laiku atkal atradīsit Sentlukāsu.
— Nu? — princis jautāja. — Vai tu domā, ka man būtu jāzvēr?
— Nē! — Busī atbildēja. — Jūsu goda vārds man atnestu tikai nelainfl. Uz priekšu, lai notiek, kas notikdams, es jums sekošu! Un, ja mani kāds aizskars, gan es mācēšu atriebties.
Busī ieņēma vietu blakus princim, bet viņa jaunais pāžs sekoja tam cieši aiz muguras.
— Klausies, — princis čukstēja Busī, — es zinu, kas ir tavi slepkavas.
— O! — Busī iesaucās. — Jūsu augstība ir papūlējusies tos uzzināt.
— Es viņus redzēju.
— Redzējāt? — pārsteigtais Busī ievaicājās.
— Jā, arī es vakarnakt biju pie Svētā Antonija vārtiem, viņi mani satika un gribēja nogalināt tavā vietā. O, es nemaz neiedomājos, ka šie nelieši gaida tevi, citādi… Vai tev bija līdzi arī šis jaunais pāžs? —jautāja princis, savus draudus nepabeigdams.
— Nē, monsieur, — atbildēja Busī, — es biju viens. Bet jūs, augstība?
— Man līdzi bija Orilī… Kāpēc tu biji viens?
— Lai varētu paturēt savu pievārdu «drošsirdīgais Busī».
— Un viņi tevi ievainoja? — princis steidzīgi jautāja.
— Es gan negribēju viņiem to prieku sagādāt, bet tomēr saņēmu jauku dūrienu sānos.
— Ak, nolādētie! — princis iesaucās. — Orilī man jau teica, ka viņiem bijuši ļauni nolūki.
Viņi bija sasnieguši Luvru. Pie vārtiem hercogu sagaidīja kapteinis un sardze. Bija stingri noliegts kādu ielaist pilī. Protams, ka uz pirmajiem valsts pilsoņiem aizliegums neattiecās. Princis savas svītas pavadībā jāja pāri uzvelkamajam tiltam.
— Monsieur, — sacīja Busī, kad viņi atradās pils pagalmā, — ejiet vaicāt par savu lietu un atceraties par savu svēto solījumu man. Man kādam jāpasaka daži vārdi.
— Tu mani atstāj, Busī? — nemierīgi jautāja princis, kas bija cerējis uz sava augstmaņa klātbūtni.
— Man vajag aiziet, es atgriezīšos. Kliedziet, monsieur, kliedziet, — velns un elle! — tad es jūs dzirdēšu. Saprotiet, ja es nedzirdēšu jūs kliedzam, es nenākšu.
Un kamēr Anžū hercogs devās uz lielo zāli, Busī un Žanna traucās uz citām telpām.
Busī pazina Luvru kā pats savu māju. Viņš uzkāpa pa kādām slepenām kāpnēm, izgāja pa divām vai trim vientuļām ejām un sasniedza kaut ko līdzīgu priekštelpām.
— Mans Dievs! Jūs pametīsit mani vienu? — jaunā kundze izbailēs jautāja.
— Neko nevar darīt. Man jāuzmeklē jums ceļš un jāizgādā ieeja.
Busī devās tieši uz agrākā karaļa Kārļa IX ieroču kabinetu, kuru Indriķis III izmantoja kā guļamistabu. B»>sī zināja, ka tam blakus atrodas cita istaba, kurā slimīgais karalis pārmaiņus turēja vienu no saviem mīluļiem. Busī cerēja, ka šai istabā atradīsies Sentlukāss.
Busī pieklauvēja pie abām durvīm, un gvardes kapteinis atvēra.
— Grāfs Busī? — pārsteigtais virsnieks iesaucās.
— Jā, es pats, mans mīļais monsieur Nansē, — sacīja Busī. — Karalis vēlas runāt ar grāfu Sentlukāsu.
— Labi, — kapteinis atbildēja, — es paziņošu grāfam Sentlukāsam, ka
karalis vēlas ar vinu runāt. »
Caur pusatvērtajām durvīm Busī paskatījās uz pāžu.
Tad viņš atkal pagriezās pret kapteini Nansē un sacīja:
— Ko gan nabaga Sentlukāss dara?
— Viņš ar Čiko spēlē, jo karalis patlaban pieņem audiencē Anžū hercogu.
— Vai jūs atļausit manam pāžam mani šeit uzgaidīt? — Busī jautāja gvardes kapteinim.
— Labprāt, — tas atbildēja.
— Nāc šurp, Žan, — Busī sacīja jaunajai sievai, ar pirkstu norādīdams uz kādu loga. iedobumu, kur tai vajadzēja paslēpties.
Tiklīdz viņa bija paslēpusies, ienāca Sentlukāss. Kapteinis Nansē smalkjūtīgi atkāpās.