— Palūk, — viņš ierunājās, — palūk, ko Sentlukāss manā labā ir izdarījis!
Viņš pasniedza vēstuli Remī, kas to ziņkārīgi izlasīja un piebilda:
— Man liekas, ka tas ir ļoti skaisti, un Sentlukāss ir tiešām godavīrs. Lai dzīvo drošsirdīgās dvēseles!
— Neticami! — Busī murmināja.
— Protams — neticami, bet tur neko nevar darīt. Mūsu apstākļi tagad ir krasi mainījušies. Pēc deviņiem mēnešiem grāfienei Busī vajadzēs manu palīdzību. Pie velna! Neraizējieties, es saņemu jaunpiedzimušos tikpat labi, kā maitre Ambruāzs Parē.
— Jā, — atbildēja Busī, — viņa būs mana sieva.
— Man liekas, ka tur vairs nekas liels nebūs darāms, un viņa jau sen ir jūsējā.
— Monsoro ir miris!
— Miris! — Oduī atkārtoja. — Tā tur stāv rakstīts.
— Ak, man liekas, ka es sapņoju, Remī. Es vairs neredzēšu rēgu, kas apdraudēja mūsu laimi? Remī, mēs maldāmies.
— Mēs nemaz nemaldāmies. Pie velna, lasiet vēlreiz! «Nokrita magonēs, un tik liktenīgi, ka bija uz vietas beigts!» Es jau agrāk ievēroju, ka magonēs krist ir ļoti bīstami, bet man liekas, ka ŠI nelaime var apdraudēt vienīgi sievietes.
— Diāna vairs nevar palikt Meridorā, — Busī ierunājās. — Es to negribu. Viņai jāapmetas citā vietā, kur var aizmirst notikušo.
— Man liekas, ka Parīze būtu vislabākais patvērums, — ārsts atbildēja.— Tur var viegli aizmirsties.
— Tev taisnība. Viņai atkal jāapmetas mazajā namiņā, lai tur klusībā pavadītu desmit atraitnības mēnešus, kad notiks mūsu kāzas un ausis mūsu laimes rīts.
— Bet tādā gadījumā Anžū ir jāvalda mieram, — Remī viņu pārtauca.
— Pareizi! — Busī iesaucās. — Ak, mans Dievs, cik daudz laika ir veltīgi izšķiests, gluži veltīgi!
— Vai jūs gribat kāpt zirgā un doties uz Meridoru?
— Nē, nevis es, bet tu. Man jāpaliek šeit. Šai mirklī es tur arī nepiederētos.
— Kā es viņu redzēšu? Vai es varu doties uz pili?
— Nē! Vispirms dodies uz veco gāršu! Varbūt, ka viņa tur pastaigājas. Ja tur viņas nav, steidzies uz pili!
Un viņš atkal nostājās tapešu spraugā.
Katrīna vēlreiz mēģināja atgūt zaudēto. Pateicoties savai veiklībai un runas dāvanām, viņa dēlā uzveica Busī iespaidu.
Viņa izskaidroja, ka hercogam ir jāatgriežas Parīzē, kur to lieliski sagaidīs pats karalis. Lai viņš izvēlas savus sargus, lai ieceļ kapteini, kas varētu būt Busī. Fransuā paskatījās uz tapešu spraugu. Busī piekrizdams palocīja galvu.
— Ko tas nozīmē? — hercogs domāja. — Vai Busī vēlējās karu tikai tādēļ, lai kļūtu par manas gvardes kapteini?
— Tātad man ir jāpiekrīt? — hercogs skaļi jautāja.
— Jā, jā, jā! — Busī kratīja rokas, galvu un plecus.
— Tātad man ir jāatstāj Anžū un jādodas uz Parīzi? — hercogs turpināja.
— Jā, jā, jā! — Busī atkārtoja vēl dedzīgāk.
— Protams, mīļais bērns,—atbildēja Katrīna. — Vai tad Parīzē atgriezties ir tik grūti?
— Tiešām, — hercogs murmināja, — es nesaprotu. Mēs visu norunājām, un tagad viņš ieteic mieru un saprašanos.
— Nu, ko jūs atbildēsit? — izbrīnētā Katrīna jautāja.
— Māt, es vēl padomāšu, — teica hercogs, cerēdams uz Busī paskaidrojumu, — un rit…
— Viņš padodas, — domāja Katrīna. — Es esmu uzvarējusi.
Māte karaliene vēlreiz apskāva dēlu. Tad viņi šķīrās.
XXV grāfs nav miris
Ar priecīgu sirdi Remī steidzās izpildīt savu uzdevumu. Viņš labprāt būtu jājis ar Rolandu, bet to bija paņēmis grāfs Monsoro, un viņam vajadzēja samierināties ar Mitridātu.
Ceļā viņš pārdomāja, kā izturēties pret grāfieni Monsoro, ja tā būs sadrūmusi vai priecīga, — vai ceremoniāli, vai padevīgā draudzībā? Drīz vien viņš sasniedza valni un baidījās jāt tālāk. Pārsteigtais Remī pārlūkoja apkārtni un ieraudzīja nomītas magones un lielu asiņu peļķi.
— Hallo, vai Sentlukāss te būtu nodūris grāfu Monsoro? — viņš iesaucās. Viņš vēlreiz pārlūkoja zemi un desmit soļu attālumā kādā krūmā ieraudzīja stīvas kājas un cilvēka ķermeni, kas likās vēl stingāks.
— Palūk, grāfs Monsoro, — Remī noteica. — Tātad te ir kritis lielais mednieks. Ja jau atraitne pamet viņu ērgļu barībai, tad tā ir laba zīme.
Remī nokāpa no zirga, piegāja pie līķa un sacīja:
— Jocīgi! Te viņš guļ miris, bet asinis sārtojas tur. Ak, te ir pēdas. Viņš būs atrāpojis; vai ari labais Sentlukāss būs viņu atslējis pret mūri, lai asinis nekāpj galvā. Viņš tiešām ir miris, acis ir vaļā un sastingušas.
Pēkšņi Remī atrāvās atpakaļ. Acis, kuras viņš tikko bija redzējis vaļā, bija aizvērušās, iekritušo seju pārklāja svina\bālums.
Remi kļuva vēl bālāks par grāfu Monsoro. Bet viņš tomēr bija ārsts, tāpēc sāka prātot:
— Ja viņš aizver acis, tad viņš nav miris. — Bet tad viņš iedomājās, ka tā varētu būt vienkārša pēcnāves muskuļu kustība.
— Nu, es jau drīz vien pārliecināšos. Ieduršu viņam ar zobenu. Ja viņš nekustēsies, tad nekas nav darāms.
Remī jau skāra zobenu, lai ķertos pie cēlā izmēģinājuma, kad Monsoro acis atkal atvērās.
— Viņš nav miris, — Remī nomurmināja. — Nu, jauki!
Jauneklī brieda gluži dabīgas domas:
— Viņš ir dzīvs, par to nav jāšaubās. Bet, ja es viņu nogalinu, tad nu gan viņam ir beigas.
Viņš lūkojās uz Monsoro, kura stīvais skatiens, liekas, vēroja ārsta dvēseles ļaunās domas.
— O, kādas nejaukas domas! — Remī pēkšņi iesaucās. — Dievs ir mans liecinieks, ja grāfs stāvētu manā priekšā un vicinātu zobenu, es viņu nudien nonāvētu. Bet tagad tas būtu nekrietns noziegums.