— Palīgā! — Monsoro iesaucās. — Palīgā! Es mirstu!
— Pie velna, pavisam traks stāvoklis! — Remī turpināja. — Es esmu ārsts un man ir jāpalīdz ikvienam cietējam. Aizmirsīsim, ka es esmu Oduī, aizmirsīsim, ka es esmu monsieur Busī draugs, atcerēsimies, ka mani saista ārsta pienākums.
— Palīgā! — ievainotais atkārtoja.
— Te es esmu! — Remī atbildēja.
— Atvediet garīdznieku, atvediet ārstu!
— Ārsts te jau ir, no garīdznieka jūs varbūt tiksit vaļā bez lielām raizēm.
— Oduī! — grāfs Monsoro iesaucās. — Kā jūs šeit nokļuvāt?
— Pirms stundas es satiku Sentlukāsu, — Oduī atbildēja.
— Ak, manu slepkavu, — aiz sāpēm un dusmām nobālēdams, izdvesa Monsoro.
— Viņš man teica, lai es steidzos uz veco gāršu, kur atradīšot nogalinātu cilvēku.
— Nogalinātu! — Monsoro atkārtoja.
— Nolādēts! Liekas, ka viņš tam ticēja, — atbildēja Remī. — Jūs nedrīkstiet ļaunoties.
— Sakiet, vai es tiešām esmu nāvīgi ievainots?
— Pie velna, jūs pārāk daudz jautājat, — atbildēja Remī. — Es gribu apskatīties.
Viņš piegāja pie Monsoro, uzmanīgi novilka tam mēteli, kamzoli un kreklu un atrada, ka zobens caurdūris krūšu labo pusi starp sesto un septīto ribu.
— Vai jūs jūtat stipras sāpes?
— Krūtīs ne, bet mugurā.
— Palūkosim. Kurā vietā?
Šai mirklī ievainotā lūpas izguldza sārtas putas, un viņš atkal zaudēja samaņu. Remī steidzīgi izvilka no kabatas kādu sainīti, izņēma no tā lanceti, noplēsa no ievainotā krekla un sasēja tam rokas.
— Pārbaudīsim, — ārsts teica, — ja asinis vel tecCs, tad Diānas kundze gan nebūs atraitne. Bet ja tās netccCs… Ak, tiešām tek! Piedod, mīļais Busī, piedod, bet es taču esmu ārsts.
PCc brīža no brūces tik tiešām iztecēja asinis. Tai pašā laikā slimais atelpoja un atvēra acis.
— Ak, es jau domāju, ka visam ir beigas, — viņš murmināja.
— Vel ne, mīļais monsieur, vēl ne. Varbūt…
— Ka es palikšu dzīvs?
— Mans Dievs, jā! Bet vispirms jāsašuj brūce. Pagaidiet, nekustieties! Jūs redzat! Daba strādā iekšā, es gādāju no ārpuses. Ak, daba ir liels brīnumārsts, grāf. Pagaidiet, cs noslaucīšu jūsu lūpas!
Remī ar mutautiņu nosusināja grāfa lūpas.
— Sākumā es vēmu asinis veselām straumēm, — ievainotais paskaidroja.
— Bet tagad asiņošana ir mitējusies. Mīļais grāf Monsoro, es baidos, ka man būs laime jūs izdziedināt.
— Kā, jūs baidāties?
— Jā.
— Jūs domājat, ka es izveseļošos?
— Diemžēl.
— Jūs esat dīvains ārsts.
— Vienalga, ka tik es jūs izdziedinu!
Remī nosēja dzīslu un piecēlās.
— Kā, jūs mani atstāsit?
— Es gribu doties uz pili un parūpēties par tālāko palīdzību.
— Bet ko es darīšu?
— Guliet mierīgi, nekustieties, elpojiet mierīgi, nekāsCjiet un nemēģiniet aizskart pārsēju. Kura ir tuvākā māja?
— Meridoras pils. Pārkāpiet pāri valnim un jūs atrādīsities parkā, ejiet gar mūri un jūs sasniegsit vārtus.
— Labi, es skrienu.
— Pateicos, godājamais monsieur, — Monsoro iesaucās.
— Ja tu zinātu patiesību, tad tava pateicība būtu vel lielāka, — Remī nodomāja.
Pec piecām minūtēm viņš sasniedza pili, kuras iemītnieki skraidīja kā iztraucētas skudras un visos kaktos, pagalmos un dārzos meklēja savu kungu, jo Sentlukāss, lai iegūtu vairāk laika bēgšanai, bija norādījis nepareizu vietu.
Remī ieradās pavisam negaidīts un parādīja īsto ceļu. Viņš rīkojās tik dedzīgi, ka Monsoro kundzei atlika vienīgi pabrīnīties.
Tīro dvēseli uz mirkli saduļķoja neskaidra, savāda iedoma.
— Ak, es domāju, ka viņš ir Busī draugs, — viņa izdvesa, kad Remi steigā prasīja nestuves un svaigu ūdeni, lai atgrieztos pie ievainotā.
XXVI Atgriešanās Parīzē
Tiklīdz Anžū hercoga un karalienes mātes saruna bija beigusies, Katrīna lika pasaukt savus ļaudis un pavēlēja sagatavoties aizceļošanai, kurai vajadzēja notikt vai nu rīt, vai vēlākais parīt. Hercogs steidzās pie Busī, lai uzzinātu par pēkšņo pārmaiņu iemeslu.
Busī, kas vai piekto reizi bija pārlasījis Sentlukāsa vēstuli, sagaidīja hercogu smaidīdams un iesaucās:
— Ak, monsieur, kāds gods, ka jūs mani apmeklējat!
— Jā, es ierados, lai prasītu paskaidrojumu. Tu man ieteici pretoties manas mātes gribai, es to arī darīju, bet kad viss bija galā, tu nāci un teici: «Nolieciet bruņas, monsieur, nolieciet bruņas!»
— Dodams jums padomu, monsieur, es nezināju Katrīnas domas. Bet kad es redzēju, ka viņa ieradusies, lai vairotu jūsu augstības laimi un slavu…
— Kā, — hercogs iesaucās, —lai vairotu manu laimi un slavu? Kad es atradīšos Parīzē, kad es atkal būšu viņas valgos, viņa mani atkal izsmies.
— Monsieur, tā gan viņa nedomā. Par ko viņa jūs izsmies? Vai jūs nedzirdējāt, ko māte karaliene jums ieteica?
— Viņa daudz ko ieteica.
— Un tas jūs uztrauc?
— Jā. -
— Bet, starp citu, viņa jums ieteica arī gvardi, ko varētu vadīt monsieur Busī.
— Jā.
— Paklausiet! Ieceliet Busī par kapteini, Atrāžu un Livaro — par leitnantiem, bet Ribeirāku — par jūsu karognesēju. Ja jums būs gvarde, tad jūs neviens nevarēs izsmiet un nesveicināt, kad jūs iesit garām, kaut tas būtu pats karalis.
— Tiešām, — atbildēja hercogs, — man liekas, ka tev taisnība. Es pārdomāšu.
— Pārdomājiet, monsieur!
— Bet ko tu nupat tik uzmanīgi lasīji?
— Piedodiet, vēstuli.
— Vēstuli?
— Kas jūs interesē vēl vairāk nekā mani. Pie velna, man gan ir galva, ka es aizmirsu to tūlīt parādīt.
— Vai tas ir kāds liels jaunums?
— Jā, un arī bēdīgs jaunums: grāfs Monsoro ir miris!
— Ko jūs sakāt? — hercogs izbrīnā iesaucās. Busī likās, ka šai izsaucienā ieskanas neizsakāms prieks.