Ar labpatiku princis noklausījās, ka starp Sentlukāsu un grāfu Monsoro izcēlusies ķilda un ka pēdējais divkaujā kritis.
Pēkšņi viņš piecēlās un uzsauca:
— Liec apsedlot zirgus, Busī!
— Apsedlot zirgus? Kāpēc?
— Mēs jāsim uz Meridoru. Es gribu Diānas kundzei izteikt savu līdzjūtību. Bez tam šis jājiens man jau sen bija padomā, un cs tiešām nezinu, kāpēc arvien to atliku. Tagad es vairs negribu vilcināties.
— Tiešām, — Busī pārdomāja, — tagad, kad Monsoro ir miris un man vairs nav jābaidās, ka viņš savu sievu varētu pārdot hercogam, man ir vienalga, ka viņi satiekas. Ja viņš uzmāksies, gan es mācēšu aizsargāt. Uz priekšu! Es redzēšu savu mīļo Diānu!
Viņš aizgāja, lai pavēlētu apsedlot zirgus, un pēc stundas ceturkšņa, kamēr Katrīna gulēja, princis, Busī un desmit galminieki devās uz Meridoru.
Ieraugot greznos jātniekus, pils sargs iznāca pie grāvja un apjautājās pēc viesa vārda.
— Anžū hercogs! — princis iesaucās.
Vārtsargs tūlīt satvēra ragu un sāka to pūst.
Pie uzvelkamā tilta atsteidzās visi kalpi.
Drīz vien parādījās arī vecais barons, rokā turēdams savas pils atslēgu.
— Liekas, ka par grāfu Monsoro gan ne visai sēro, — hercogs noteica.— Paraugieties, Busī, šiem ļaudīm visiem taču ir tik parastas sejas.
Uz kāpnēm parādījās kāda sieviete.
— Ak, skaistā Diāna! Vai tu redzi, Busī, vai tu redzi?
— Protams, redzu, monsieur, — jauneklis atbildēja. — Tikai Remī gan neredzu, — viņš pavisam klusu piebilda.
Diāna tiešām iznāca no pils. Bet aiz viņas tūlīt sekoja kādas nestuves, kurās, drudzī un greizsirdībā kvēlodams, gulēja grāfs Monsoro.
— Kas tas? — iesaucās hercogs, pagriezdamies pret savu biedru, kas bija kļuvis bālāks par mutautiņu, ar ko viņš pūlējās slēpt savu satraukumu.
— Lai dzīvo Anžū hercogs! — sauca Monsoro, mēģinādams pacelt roku.
Viesu pārsteigums nebija ilgs. Hercogs drīz vien sāka smaidīt un iesaucās:
— Ak, mīļo grāf, kāds laimīgs pārsteigums! Mums ziņoja, ka jūs esat miris.
— Nāciet, nāciet, monsieur, — sacīja ievainotais, — nāciet, lai es noskūpstu jūsu augstībai roku. Paldies Dievam, es neesmu miris, bet esmu jūsu vispadevīgākais un uzticīgākais kalps. Un jūs, Busī, — viņš piebilda, — saņemiet manu vissirsnīgāko paldies, ja man jums jāpateicas par manu dzīvību.
— Man? — stomījās jauneklis, domādams, ka grāfs viņu izsmej.
— Protams, gan netieši, bet tāpēc mana pateicība nav mazāka. Šis ir mans glābējs, — Monsoro norādīja uz Remī, kas izmisumā pacēla rokas pret debesīm un būtu vai zemē ielīdis.
Kaut gan ārsts brīdināja, lai grāfs cieš klusu, taču viņš visos sīkumos atstāstīja par Oduī lielo gādību un palīdzību.
Hercogs savilka pieri. Busī nikni paskatījās uz Remī, kas slēpās aiz Monsoro. Nelaimīgā vīra sejā skaidri bija jaušama atzīšanās:« Ak, es neesmu vainīgs!»
— Es dabūju zināt, ka arī jūs, Remī, kādreiz esat bijis tuvu miršanai, tāpat kā es. Tā ir mūsu draudzības drošākā saite. Ja Monsoro mīl, tad viņš mīl no visas sirds. Ja viņš ienīst, tad nīst ar visu dvēseli.
Busī likās, ka grāfa acīs pazib zibeņi, kas bija vērsti pret Anžū hercogu. Bet tas neko neievēroja, nolēca no zirga un piegāja pie Diānas.
— Godātā kundze, mēs cerējām ierasties sēru mājā, bet atrodam svētību un prieku. Jūs, Monsoro, atpūtieties. Ievainotajiem miers ir labākās zāles.
— Monsieur, kamēr Monsoro ir dzīvs, viņš pats jūs iepazīstinās ar mūsu māju.
Šoreiz hercogs, liekas, bija pareizi nojautis grāfa domas. Viņš atlaida Diānas roku.
— Ejiet pie Diānas, — Remī iečukstēja Busī.
Busī piegāja pie Diānas. Monsoro viņam uzsmaidīja. Busī satvēra Diānas roku, un grāfs Monsoro atkal pasmaidīja.
— Notikušas lielas pārmaiņas, — Diāna pusbalsī paskaidroja.
— Kāpēc tās nevarēja būt vēl lielākas, — Busī nomurmināja.
— Barons princi un viņa pavadoņus uzņēma ar patriarhālās viesmīlības greznumu.
— Madame, — Busī sacīja Diānai, — es tiešām esmu visnelaimīgākais cilvēks pasaulē. Saņēmis ziņu par grāfa Monsoro nāvi, es ieteicu princim doties uz Parīzi. Viņš piekrita, un nu jūs paliekat Anžū.
— Ak, Luī, — jaunā sieviete atbildēja, maigiem pirkstiem pieskardamās Busī rokai, — kā jūs drīkstat apgalvot, ka esat nelaimīgs? Vai jūs esat jau aizmirsis visas skaistās dienas, neizsakāmo prieku, atmiņās par kuru mana sirds vai stingst?
— Es neko neaizmirstu, madame, tieši otrādi, es ļoti labi visu atceros, un tāpēc bez šīs laimes es esmu nožēlojams. Vai jūs saprotat, kā es ciešu, madame, ka man jāatgriežas Parīzē! Mana sirds lūst, Diāna!
Diāna paskatījās Busī. Viņa acīs bija tik daudz skumju, ka viņas galva noslīga pārdomās, kamēr jauneklis stāvēja viņas priekšā un gaidīja.
— Jūs dodaties uz Parīzi, Luī, es arī, — Diāna pēkšņi sacīja.
— Kā, jūs gribat grāfu Monsoro atstāt?
— Ja es gribētu viņu atstāt, tad viņš mani neatstātu. Nē, ticiet man, Luī, būs labāk, ja viņš nāks līdzi.
— Ievainots, slims? Tas nav iespējams!
— Es saku, ka viņš nāks līdzi.
Viņa tūlīt atlaida Busī roku un tuvojās princim.
Ieraugot Diānu, grāfa seja noskaidrojās. Bet šis miera mirklis nebija ilgs. Tas pazuda kā saule mākoņos. Diāna devās pie prinča, un grāfs atkal savilka pieri.
— Monsieur, — grāfiene burvīgi pasmaidīja, — stāsta, ka jūsu augstība esot kaislīgs puķu mīlētājs. Nāciet, cs jūsu augstībai parādīšu Anžū skaistākos ziedus.
Fransuā padevīgi piedāvāja savu roku.
— Kurp jūs monsieur vēdīsit, madame? — Monsoro nemierīgi jautāja.